Meitene aizturēja elpu. Cerams — cerams, ka viņi nepārmeklēs dzīvžogu, kura priekšā stāvēja, Laurai iešāvās prātā.
Viens no melnajiem bruņiniekiem pamāja biedriem, norādīdams uz celiņu, kurš pēc maza gabaliņa nozuda ap internāta stūri. Tad trīs vīri aizjoza virzienā, kur, viņuprāt, vajadzēja būt Mariusam.
Laura atviegloti uzelpoja. Paldies Dievam, tēta manevrs bija izdevies!
Te ari Mariuss Leanders uzdrošinājās izlīst no slēptuves. Viņš pameta ašu skatienu uz stūri, kur nupat bija pazuduši vajātāji, un tad aizdrāzās pretējā virzienā, uzskriedams augšā pa kāpnēm, kas veda uz ieejas portālu. Vēl pēc dažiem mirkļiem viņš pazuda internāta ēkā.
Laura vēl mazu laiciņu palika pie mūra. Viņa uzmanīgi pavērās uz visām pusēm, lai pārliecinātos, ka vīri melnajās bruņās nenāk atpakaļ. Taču tie bija pazuduši. Nebija dzirdama pat bruņu graboņa.
Ļoti labi!
Meitene iznāca no ēnas, strauji šķērsoja pagalmu un steidzās uz kāpnēm. Sniegs gurkstēja, viņai skrienot augšup pa pakāpieniem.
Laurai ienākot ieejas hallē, no tēva tur nebija ne vēsts. Tomēr viņa zināja, kurp viņš bija devies — uz bibliotēku, kur gan vēl citur!
Garais koridors, kas veda uz bibliotēkas zāli, bija tumšs. Nespodrie dežūrgaismekļi spīdēja visai blāvi. Lauru pārņēma nomācoša sajūta. Kailās sienas slēpās tumsā, un tā uzglūnēja arī no neskaitāmajām mūra nišām. Viņa nevarēja pateikt, kas slēpās šai baisajā melnumā.
Sirdij dauzoties, Laura klusi aizslīdēja pa gaiteni. Tuvojoties bibliotēkai, viņa ieraudzīja, ka pieņēmums bijis pareizs — zālē gan nedega gaisma, bet durvis bija pavērtas.
Laura pielika soli, piesteidzās pie durvīm un uzmanīgi rās atvēra. Tad viņa pārkāpa pāri slieksnim un pārlaida meklējošu skatienu pār tumšo telpu.
Mariuss Leanders bija nometies ceļos pie tālākās sienas tuvu pie letes, aiz kuras parasti sēdēja Amālija Brēzelzama, vērodama zāli ar savu maitu lijas skatienu. Laura nespēja saprast, ko tēvs tur dara. Viņš bija pagriezis muguru un acīm redzami kaut ko labināja uz grīdas.
Laura jau gribēja pieiet pie viņa, kad piepeši izdzirda soļus koridorā.
Meitene apgriezās un izbāza galvu pa durvīm. Sirds salēcās ne pa jokam, gaiteņa galā ieraugot trīs vīrus melnās bruņās. Viņi metās uz bibliotēku un ātri tuvojās.
Ļoti ātri!
Laura iešmauca atpakaļ bibliotēkā. Kaut gan Persijs Valjants bija stingri aizliedzis iejaukties, viņa nespēja noturēties neiekliegusies.
— Tēti, uzmanies!
Tad viņa iespraucās vienā no šaurajām ejām starp grāmatplauktiem un ierāvās ēnā.
Mariuss Leanders piecēlās kājās un pārsteigts pavērās visapkārt. Te pa durvīm iedrāzās trīs melnie bruņinieki. Viņi tūdaļ ieraudzīja Mariusu.
— Grābiet viņu ciet! — vadonis pavēlēja.
Izvilkuši zobenus, vīri kailiem ieročiem rokās metās virsū
Mariusam, kurš bezpalīdzīgi bija iekritis lamatās. Viņš visiem spēkiem pretojās, mēģinādams par katru cenu izsprukt no viņu nagiem, taču izredžu nebija nekādu. Nācās vien padoties pārspēkam. Melnie bruņinieki viņu sagrāba, rupji atlauza rokas uz muguras un sasēja tās. Divi vīri, turēdami Mariusu aiz augšdelmiem, stiepa viņu durvju virzienā. Trešais sekoja ar negantu izteiksmi sejā.
Kad pulciņš devās garām tai ejai starp grāmatplauktiem, kur bija paslēpusies Laura, viņa ieraudzīja, ka melnie tumsas kalpi bija tēvam iebāzuši mutē lupatu, lai viņš skali nesauktu palīgā.
Laura izbijās un piespiedās vēl tuvāk plauktam.
Kā es varu palīdzēt tētim, viņa drudžaini prātoja. Varbūt vajag iejaukties? Bet ko es iespēšu pret bruņotiem vīriem? Karotāji ar gūstekni jau bija tikuši teju teju vai līdz durvīm, kad trešais ķērājs apstājās, lēnām pagrieza galvu un paskatījās Lauras virzienā.
Ak, nē! Vai viņš ko bija ievērojis? Vai varbūt pat atklājis mani?
Laura neuzdrošinājās pakustēties. Sirds dauzījās tik skaļi, ka viņa baidījās — sirdspuksti varētu viņu nodot.
Trešais karotājs vēl joprojām blenza uz viņas pusi un ieklausījās. Beidzot viņš pagriezās un izgāja aiz saviem biedriem pa durvīm.
Laura atviegloti ļāva no plaušām izplūst aizturētajai elpai. Viņa izslējās — un ar elkoni no plaukta izgrūda biezu grāmatu. Tā nokrita zemē, ar troksni atsizdamās pret koka dēļiem. Skaņa atbalsojās nakts klusumā kā pistoles šāviens.
Trešais bruņinieks tūdaļ apgriezās un, zobenu izvilcis, iegāja bibliotēkā. Viņš mērķtiecīgi devās pie plaukta, aiz kura bija paslēpusies Laura. Mirkli vēlāk viņš jau bija atklājis trīcošo meiteni. Ar triumfējošu smaidu viņš noliecās pie Lauras.
Laura pavērās augšup, un viņu pārņēma neizmērojamas šausmas. Acs! Bruņiniekam pierē bija trešā acs, kas raudzījās tikpat nikni kā abas parastās acis. Laura soli pa solim atkāpās — bet tad tālāk ceļa vairs nebija. Viņa stāvēja ar muguru pret sienu.
Trīsacainais briesmonis nekustīgi raudzījās Laurā. Ari viņa nenovērsdamās skatījās pretī un gaidīja nāvi.
Taču bruņinieks nekur nesteidzās. Šķita, ka viņš izbauda meitenes nāves bailes. Nopētījis upuri ar nicinošu skatienu, viņš atplauka ņirdzīgā smīnā. Tad pacēla zobenu nāvīgam triecienam.
— Nē! — Laura lūdzās. — Nē, nevajag! Lūdzu, nevajag!
Bet tas viss neko nelīdzēja. Melnais bruņinieks cirta. Asmens zibsnīdams pāršķēla gaisu — kad meitene izkūpēja kā nebijusi un pazuda bez pēdām.
Zobena asmens trāpīja sienā līdzās asējumam, kurā bija attēlotas vecās kapenes. Nošķīda dzirksteles, un no mūra atšķēlās gabals dūres lielumā, kas rībēdams nokrita zemē. Karotājs, neko nesaprazdams, blenza tukšā gaisā. Izskatījās, ka viņš nebija aptvēris to, kas tikko bija norisinājies. Turklāt viņš taču bija redzējis Lauru pats savām acīm — pat ar visām trim.
Laura redzēja tikai nolīstam gaismu. Tā staroja tik spoži, ka viņa apžilba. Tad starojums kļuva blāvāks, un meitene saskatīja tumšas aprises. Tās bija izplūdušas, tomēr ieguva arvien skaidrāku formu. Lauras ausis kā no tālienes sadzirdēja klusas skaņas. Viņa vēl joprojām nespēja saprasr, kāds troksnis tas bija, bet tas arvien pieņēmās spēkā. Visbeidzot viņa izdzirda balsi.
— Laura, — balss lūdzās, — nu, lūdzu, Laura, pasaki taču kaut ko!
Meitene atvēra acis — un raudzījās Persijam taisni sejā.
Jaunais vīrietis bija nobālējis un vērās viņā, ārkārtīgi norūpējies. — Vai ar tevi viss kārtībā? Viss labi? Kas noticis? Saki taču kaut ko! — viņš apbēra meiteni ar jautājumiem.
Laura piecēlās sēdus un apjukusi paskatījās visapkārt. Bija gaiša pēcpusdiena, un viņa sēdēja un izgāzta koka stumbra. Viesulis un Zalamārs bija piesieti un rāmi skrubināja kailos zarus. Persijs sēdēja viņai pretī.
Laura pārsteigta samirkšķināja plakstiņus. Kā gan viņa bija tikusi uz šejieni? Un ko te darīja Persijs un zirgi? Kādu brīdi Laura nespēja atcerēties, kas noticis, ber tad viņai viss atausa atmiņā: viņai patiešām bija izdevies ceļojums sapnī! Viņa gan nezināja, kā bija atgriezusies tagadnē. To varēja rikai nojaust. Meitene nedroši paraudzījās Persijā.
— Vai tu... atvedi mani atpakaļ no sapņa?
Gaišmatainais puisis pamāja. — Prrotams. Tava žēlabainā
kunkstēšana aizkustināj’ manu sirrdi, un seja izskatījās tā, itin kā tu stāvētu pie nāves vārtiem!
Laura domīgi skatījās uz priekšu. Atmiņas par piedzīvotajām šaušalām bija skaidri lasāmas viņas sejā.
— Tas bija tik šausmīgi, Persij. Es vājprātīgi pārbijos un jau domāju, ka būs vien jāmirst. — Atcerēdamās to, viņa nodrebēja.