— Daudz nudien netrūka!
— Un tālāk? — Persijs raudzījās viņā saspringti. — Vai lielā dēka, kurrā tu ielaidies, vismaz vainagojās panākumiem?
— Jā! — Laura pamāja, nespēdama pateikt neko vairāk. Viņu bija pārņēmis svina smags nogurums, locekļus bija pametuši visi spēki. Viņa bija pārgurusi. Pavisam pārgurusi. Vēl ļaunāk nekā pēc desmit kilometru skrējiena. Meitene žāvājās un žāvājās, tik tikko spēdama noturēties taisni.
Viņa apjukusi paskatījās Persijā. — Kas ar mani īsti notiek? — viņa vaicāja, un katrs vārds prasīja neizsakāmu piepūli. — Es pēkšņi jūtos tik nogurusi. Traki nogurusi.
— Zinu, Laura. Un to es pastāstījū jau mūsu pirrmajā nodar-rbibā. Arī Mēbiuss Miedziņš šai parrādībai velta veselu nodaļu savā grāmatā, kā tev vajadzetū atcerēties: katrs ceļojums caurri laika dzīlēm prrasa neizmērrojamu spēku patēriņu, pēc atgrrie-šanās iegrrūžot cilvēku pilnīgā pārrgurrumā. Tāda nu rreiz irr cena, ko mums, sapņu ceļotājiem, nākas maksāt parr šo ārrkārrtējo spēju.
Laura viņā vairs īsti neklausījās. Viņai bija tikai viena vienīga vēlēšanās — gulēt! Tikai izgulēties!
Persijam Valjantam vajadzēja palīdzēt viņai tikt seglos. Saviem spēkiem viņa tajos nebūtu iesvempusies. Jājot atpakaļ, Laura cieši ieķērās seglu lokā. Tomēr viņa bīstami līgojās šurpu turpu. Arī Viesulis laikam juta, ka jātniece bija krietni zaudējusi spēkus. Sirmis uzmanīgi lika kājas, cenzdamies izvairīties no pārlieku straujām kustībām. Tomēr meitene noteikti būtu nokritusi no zirga, ja skolotājs nebūtu jājis cieši blakus un ik pa brīdim viņu pabalstījis.
Kad viņi bija atgriezušies pilī, Persijs gribēja pavadīt Lauru līdz viņas istabai. Taču viņa pretojās. Es vairs neesmu bērns, meitene domāja. Ir jau labi, ka viņš mani atbalstīja līdz kāpnēm, bet gan es tālāk tikšu viena!
Ieejas hallē viņa atraisījās no skolotāja rokas un atvadījās.
— Paldies, Persij, milzīgs paldies. Bet pavadīt augšā mani nudien nevajag.
— Vai esi cieši parrliecinatā, ka tev izdosies šis nodoms, Laura ?
Viņa saviebās. — Skaidrs, ka esmu.
— Nu labi — kā vēlies. — Persija sejas izteiksme bija visnotaļ skeptiska. Tomēr viņš meitenei ļāva rīkoties pēc pašas prāta.
— Man domāt, tev vislabāk būtu uzrreiz doties pie mierra! — viņš vēl ieteica, Laurai dodoties tālāk. — Nenoverrtējamās miega stundas tev ļaus no jauna atgūt spekūs. Tādēļ novēlu saldu dusu, dārrgā Laura!
Viņš atvadījās, kā parasti paklanīdamies, un izgāja no internāta ēkas. Ber Laura steberēja uz kāpņu pusi, ceļgali bija mīksti kā vate.
Viņa vēl nebija tikusi līdz otrajam stāvam, kad jau nožēloja, ka noraidījusi Persija palīdzību. Meitene ar katru minūti jutās vārgāka. Katrs solis prasīja pārcilvēciskus spēkus. Viņa ar abām rokām ieķērās margās un vilka sevi augšup pakāpienu pēc pakāpiena.
Beidzot sasniegusi starplaukumiņu, viņa gribēja atpūsties. Meitene elsdama apsēdās uz grīdas un ar muguru atspiedās pret margām.
Ne tuvu, ne tālu nebija redzams neviens, kas varētu nākt palīgā. Skolēni bija savās istabās un droši vien noņēmās ar mājasdarbu pildīšanu, un skolotāji šajā laikā tikai retumis parādījās galvenajā ēkā. Taču skaļi saukt palīgā Laura vienkārši nevarēja saņemties.
Tas tak būtu nejēdzīgi!
Tad Laura piepeši izdzirda soļus kādā no augšējiem stāviem. Viņa, cerību pārņemta, paskatījās augšup un ieklausījās. Soļi tuvojās.
Kāda laime! Tagad man kāds varēs palīdzēt.
Diemžēl pa kāpnēm nāca lejā tieši Maksis Tālsmirdis.
Kad tevi jods, Laura klusībā nolādējās. Maksi Tālsmirdi jau nu es nesaukšu palīgā.
It nekad!
Jau iedomājoties vien, ka viņai pieskarsies šie resnie, desiņām līdzīgie pirksti, Laurai sametās slikti. Un iztēlojoties, ka nāksies atbalstīties uz Makša ļumīgā, resnā auguma, lai divarpus stāvus viņa pavadībā kāptu līdz savai istabai, meitenei palika pavisam šķērmi.
Kad Tālsmirdis ieraudzīja Lauru, viņš pārsteigts apstājās, sejā parādoties parastajam pastulbajam smīniņam. — Kā to sauc, ko tu tagad dari, Laura? — viņš jautāja-. — Vingrošana uz grīdas, vai?
Laura neko neatbildēja, tikai uzmeta Tālsmirdim ļaunu skatienu.
— Ko tu teiktu, ja es tev piebiedrotos? — resnītis glūnēdams turpināja. — Es domāju, lai pavingrotu uz grīdas? — Smīns kļuva arvien platāks, un atskanēja arī ēzeļa brēcieniem līdzīgie smiekli.
Laura viņu vai caururba ar skatienu. Viņa gribēja saņemties, lai ko niknu atcirstu, kad pēkšņi sāka nolasīt Makša domas. Vismaz dažas.
Viņa taču īstenībā ir tīri smuka, viņš domāja. Nav ne jausmas,
kas Ronijam ir pret viņu. Taču, ja es pret viņu būšu laipns, viņš mani noteikti izlamās.
Laura palika kā uz mutes sista. Viņa būtu rēķinājusies ar visu, tikai ne ar kaut ko tādu.
Tātad viņš pret mani izturas rik pretīgi tikai tāpēc, ka pats baidās no Ronija Rīdela?
Viņai pat sapnī nebūtu rādījies, ka tieši šī iemesla dēļ Maksis Tālsmirdis pret viņu parasti izspēlēja visādas riebeklības. Piepeši viņa izjuta pret zēnu kaut ko līdzīgu sapratnei, vienlaikus griezdama zobus par viņa gļēvumu.
Stulbais zaķapastala!
— Ei, Tālsmirdi! — viņa skarbi uzsauca.
Resnīša smiekli pieklusa, un viņš drūmi paskatījās. — Domā, ko runā!
— Nešūmējies, Tālsmirdi. Es tev tikai gribēju uzdot vienu jautājumu.
— Jautājumu? Kādu?
— Pavisam vienkāršu. Kam tev vajadzīga galva, Tālsmirdi?
Makša sejā parādījās pārsteigums. — Ko?
Laura pasmaidīja. — Tā jau domāju, ka tu nezini. Tad es tev pateikšu, Tālsmirdi — citādi tev lierus lītu iekšā kaklā, tāpēc. Tas ir vienīgais iemesls, kāpēc tev ir galva uz pleciem!
Zēns paskatījās viņā pavisam sadudzis. Tad viņš savilka raudulīgu seju. — Tu esi galīgi jukusi! — viņš apvainojies noteica un aši devās prom.
Laura noskatījās viņam pakaļ, un tad viņai kļuva kauns par muļķīgo joku.
Tas nu gan bija stulbi, Laura, viņa domāja. Viņš jau noteikti dabū iekšās no Ronija, un tagad arī tev vēl vajadzēja viņu aizskart.
Ar milzīgām pūlēm viņa uztrausās augšā, turēdamās pie margām.
Tā tev arī vajag! Ja tu nebūtu tik nejēdzīgi izturējusies pret Maksi, viņš tev varbūt būru nācis talkā.
Viņa apņēmās nākamreiz atvainoties un nekad vairs nesaukt viņu par Tālsmirdi. Tad ķērās pie atlikušā ceļa gabala pārvarēšanas.
Laurai vajadzēja vairāk nekā desmit minūtes, lai beidzot nokļūtu savā istabā. Viņa ar pūlēm nospieda durvju rokturi un atvēra durvis. Kaja sēdēja pie rakstāmgalda, iedziļinājusies mācību grāmatā, un, domās iegrimusi, šņakarējās ar šokolādes tāfelīti. Izdzir-dusi ienākam Lauru, viņa pagriezās un uzmeta draudzenei pārmetošu skatienu. — Kur tu biji palikusi? Mums taču vēl noteikti jāpamācās matemātikas kontroldarbam...
Tikai tagad Kaja ievēroja, kādā stāvoklī bija draudzene. Viņa pielēca kājās un steidzās pretī Laurai, kura ļodzīgiem ceļgaliem zvārojās uz gultas pusi.
— Kas noticis? Vai kaut kas atgadījies?
Taču Laura tikai pilnīgā bezspēkā atmeta ar roku. Viņa izskatījās gandrīz vai apātiska. — Vēlāk... pastāstīšu... — viņa nomurmināja un, nenovilkusi drēbes, iekrita gultā.
Kaja nobažījusies viņā paskatījās. — Kas tev ir, Laura?
Laura gribēja papurināt galvu, bet nespēja pat to. — Nekas... nekas slikts, Kaja, — viņa neskaidri stostījās. — Es... tikai... gribu... gul...—