Hopelis likās mierā. Rozīgā Taksa viņam bez kādas žēlastības ieliktu vieninieku, ja vēlreiz pamanītu, ka viņš mēģina “nospiest” — kā viņa parasti sauca norakstīšanu. Viņš nervozi pagrozīja acis un no jauna pievērsās uzdevumiem. Vienlaikus zēns nozvērējās pie nākamās izdevības Pumpiņpaulim krietni sadot pa ādu. Tam stulbajam pielīdējam jāsamaksā par savu egoismu. Un turklāt vēl kārtīgi.
— Klakš. Klakš. Klakš!
Rebekas papēži skanēja kā skaļa pulksteņa tikšķēšana, lēnām soļojot starp solu rindām un tuvojoties Kajas un Lauras galdam.
Laura skolotāju nemanīja. Viņa gandrīz vienaldzīgi blenza uzdevumu lapā. Meitene jutās nogurusi. Bezgala nogurusi. Turklāt pagājušajā naktī viņa bija nogulējusi vairāk nekā divpadsmit stundas. Tomēr no rīta nebija dzirdējusi modinātāja zvanu, un Kajai tikai ar lielām mokām bija izdevies viņu uzbukņīt augšā. Vislabprātāk Laura būtu gulējusi tālāk.
Arī šai mirklī viņai prātā bija tikai gulēšana, tikai un vienīgi gulēt. Matemātikas kontroldarbs, Laurasprāt, varēja ier pie visiem jodiem! Ieskatījusies uzdevumu lapā, Laura pamanīja, ka vēl nav ierakstījusi nevienu atrisinājumu. Kā gan citādi? Viņai nebija ne mazākās nojausmas, kā atrisināt šos stulbos uzdevumus. Viņa pat nesaprata, kādi īsti bija uzdevumu jautājumi. Lauras galvā valdīja pilnīgs tukšums, smadzenes bija kā izdedzinātas. Viņa arī nespēja koncentrēties kaut vienai vienīgai saprātīgai domai. Un saprotams, ka viņai ari neizdevās nolasīt Pumpiņpauļa domas. Nevienu pašu! Par spīti pārgurumam, viens tomēr viņai bija skaidrs — ja tukšums galvā turēsies vēl kādu laiciņu un līdz stundas beigām viņa nespēs atrisināt nevienu uzdevumu, tad nesaņems nevienu punktu un dabūs apaļu vieninieku.
Laura nopūtās. Varbūt drīzāk vajadzēja klausīt Persijam un atlikt ceļojumu sapnī, viņai žigli iešāvās prātā. No otras puses, šis ceļojums bija neiedomājami svarīgs, un viņai, neraugoties uz Persija brīdinājumiem, nebija ienācis prātā, ka tas izraisīs tādu spēku izsīkumu!
Laura pagrieza galvu un paskatījās uz Kaju. Draudzene sēdēja, noliekusies pār lapu, un centīgi rakstīja. Acīmredzot Kaja varēja atrisināt uzdevumus.
Jāpamēģina kaut ko no viņas norakstīt, Laura nodomāja. Pat rad, ja Taksa to manīs, ir raču vienalga, kāda iemesla dēļ dabū vieninieku!
Viņa uzmanīgi piegrūda Kajai ar kāju. Draudzene uzreiz saprata. Viņa pastūma testa lapu galda vidū, lai Laura labāk varētu redzēt. Laura mazliet pagriezās pa kreisi, kad piepeši nāsīs iekņudējās Taksas asās kapeņu smaržas. Tai pašā mirklī viņai blakus atskanēja skaļa iekrekšķēšanās. Meitene sarāvās un pavērās augšup. Matemātikas skolotāja stāvēja tieši blakus Lauras solam un pārmetoši skatījās.
— Ess to vairss neatkārtotu, Laura! — viņa salti nošņāca.
— Citādi ar tevi ir beigass, un turklāt ess jūss izssēdināšu!
Ak, nē! Visu, tikai ne to!
Laura atbildēja skolotājas caururbjošajam skatienam. Neviena no viņām neteica ne vārda. Tomēr Laurai tapa skaidrs, ka skolotāja draudus domāja nopietni.
Rebeka Taksa paskatījās pulkstenī. — Vēl tikai desmit minūtes, Laura. Ko tu vēl gaidi? Brīnumu?
Laura neko neatbildēja.
Skolotāja gan to arī negaidīja. Pašapmierināti smaidīdama, viņa turpināja staigāt pa klasi.
— Klakš. Klakš. Klakš!
Tomēr Rebeka Taksa Lauru līdz pašām stundas beigām ne uz sekundi neizlaida no acīm. Kad pēc desmit minūtēm ieaurojās skolas zvans, Lauras uzdevumu lapa bija tikpat tukša kā sākumā.
Dusmas! Laura izjuta tikai saltas dusmas. Viņa no mitrajām krasta smiltīm paķēra plakanu oli un no visa spēka svieda to pāri Drūdezera pelēkajiem ūdeņiem. Akmens divas trīs reizes palēcās pa ezera virsmu, līdz beidzot iegrima dzīlē.
— Tas nav godīgi! — viņa kliedza, izklausīdamās vienlaikus saērcināta un bezpalīdzīga. — Sasodīts, tas nav godīgi, ka mums vajadzēja rakstīt kontroldarbu tieši šodien!
Lūkass viņā pārsteigts paskatījās. Viņa aceņu stiklos izplūduši atspoguļojās tumšie mākoņi, kas peldēja pie debesīm. — To nu gan es nesaprotu, Laura. Kas tad būtu mainījies, ja jums tests būtu jāraksta rīt, nevis šodien? Turklāt tu jau labu laiciņu zināji datumu.
Laura nošķobījās, ber tad, ieraudzījusi, cik apmulsušas sejas ir Lūkasam un Kajai, kuri abi stāvēja viņai blakus ezera krastā, viņai atkal ienāca prātā, ka tie abi vispār nespēj saprast, ar ko gan viņa tik ļoti ir aizņemta. Galu galā viņi neko nezināja par iepriekšējā dienā veikto ceļojumu sapnī, un viņiem arī nebija ne mazākās jausmas, kas īsti notiek Rāvenšteinas pilī.
— Lūkasam taisnība, — Kaja sacīja. — Tev vienkārši nepaveicās, ka tieši vakar biji galīgā bezfilmā. Un iepriekš arī nebija diez ko labāk, vai ne?
Laura piekrītoši pamāja.
— Varbūt tu esi slima? — Kaja bija noraizējusies. — Pašlaik daudzi ir saaukstējušies.
— Nē, nē, — Laura aši attrauca, — tā nu gan nav.
— Kas tad? — brālis viņā pētoši palūkojās. Pierē atkal bija ievilkusies skeptiska rieviņa.
— Ak, es arī nezinu, — Laura izvairīgi atbildēja. — Zinu tikai to, ka šo mācību gadu varu lēnām norakstīt. Tā kā nedabūšu nevienu punktu matemātikas kontroldarbā, nebūs taču nekādu izredžu.
— Beidz, beidz, Laura, — Kaja viņu mierināja. — Nav jau tik traki. Tu taču nebūsi visus uzdevumus atrisinājusi nepareizi!
— Tev taisnība. Patiesībā man nebūs nevienas nepareizas atbildes — jo es neatrisināju vispār nevienu uzdevumu!
Kamēr Laura pieliecās, pacēla vēl vienu akmeni un lika tam palēkties uz ezera virsmas, Kaja ar Lūkasu pārsteigti saskatījās.
— Mēģini aizmirst to kontroldarbu, — Kaja mierinoši sacīja.
— Var taču gadīties, ka uznāk pilnīgs prāta aptumsums. Un līdz gada beigām vēl laika gana.
Laura neko neatbildēja, rikai nīgri raudzījās uz priekšu.
— Kajai taisnība. — Lūkasa acīs atkal parādījās pārgudrais skolmeistara skatiens. — Kā labi zināms, gada atzīmi neizliek no viena kontroldarba rezultātiem, to veido visu kontroldarbu rezultātu summas kvocients, ko dala ar kontroldarbu skaitu!
Tas bija pārāk daudz. Vienkārši pārāk daudz!
Laura vairs nespēja savaldīties. — Apklustiet vienreiz! Jūs taču neizlidosit no internāta, ja es atkal nepabeigšu mācību gadu. Es vairs ciest nevaru jūsu muldēšanu. Jūs runājat gandrīz vai kā Sajella, un tās vaimanāšana arī jau man ir piegriezusies!
Kaja ar Lūkasu aizskarti klusēja.
Laura pārskaitusies iemeta akmeni ūdenī un saīgusi pagājās šurpu turpu. No ūdens puses pūta viegls vējiņš, viņai pie kājām skalojās vilnīši, aplaizīdami zābaku purngalus. Kāda vientuļa pīle, smagnēji cilādama spārnus, trokšņaini nolaidās ūdenī. Virs mazās saliņas klājās caurspīdīgs miglas plīvurs, kura aprises liegajā brīzītē bez mitas mainījās.
Lūkass jautājoši pavērās Kajā. Kad viņa uzmundrinoši pamāja, viņš piegāja pie māsas un nostājās viņai līdzās.
Laura viņam nepievērsa uzmanību.
Lūkass noklepojās. — Es varu saprast, ka tu esi pārskaitusies, un tomēr nebūtu pareizi, ja tu tagad nokārtu degunu, — viņš sacīja. — Vai arī tu jau esi aizmirsusi, ko tētis mēdza teikt?
Laura strauji pagrieza galvu un lielām acīm paskatījās brālī.
Lūkass viegli pasmaidīja. — Redzu, ka atceries gan. “Zaudē tikai tas, kurš jau ir padevies!” viņš vienmēr teica. Kad mums bija