uznākuši melnie vai kad nebija paveicies. Tētis noteikti būtu vīlies, ja tu tagad vienkārši nokārni degunu un nemēģinātu cīnīties!
Laura norīstījās. Viņa novērsās un arkai klusēdama vērās ezerā. Viņam taču taisnība, meitenei nāca sāpīga atskārta. Lūkasam vēlreiz izrādījusies taisnība. Arkai paraugoties brālī, Lauras acīs pavīdēja valgums. — Paldies, ka atgādināji, Lūkas! — viņa sacīja.
— Man žēl, ka es uz jums rā sakliedzu.
— Būs jau labi, — Lūkass atteica.
— Nekas, nekas. — Kaja draudzīgi uzsmaidīja un mierinoši noglāstīja Laurai roku.
Laura ātri nosusināja asaras un izspieda samocītu smaidiņu.
— Tad jau labi. Sākot ar šodienu, es saņemšos un katru dienu mācīšos kopā ar tevi, Kaja!
— Fantastiski! — Lūkass nopriecājās.
Kaja turpretim bija diezgan skeptiski noskaņota. — Vai tu apsoli, Laura?
— Apsolu! Bet jūs abi man par to drusku izlīdzēsit, labi?
iks izjāja no koku paēnas un apturēja stepju poniju meža malā. Bērītis nosprauslājās. Kaut gan stepju poniji bija ārkārtīgi izturīgi dzīvnieki, viņējais likās esam visai pateicīgs par šo pirmo atpūtas brīdi, ko jātnieks bija atvēlējis kopš izjāšanas no Blāzmo-raldas. Viņi bija jājuši visu nakri un pusi dienas. Bailes, ka Paravains varbūt tomēr būs atmaskojis viņa nodomu, Alariku nerimtīgi bija dzinušas tālāk. Tagad, kad Pūķu kalni bija palikuši aiz muguras un viņi bija sasnieguši Zelta zemes robežu, zēns jutās drošs.
Viņš ar roku aizsedza acis pret sauli, un ar nelabām nojautām vēroja milzīgo ieleju, kas pavērās priekšā. Ieraudzījis tēva valsts labi pazīstamo ainavu, zēns atviegloti uzelpoja. Viņa skatiens nekavēts slīdēja pāri auglīgajai zemei, kas sniedzās līdz pat tālajam
apvārsnim. Melnā migla vēl nebija sasniegusi viņa dzimteni. Zelta zeme vēl joprojām visai iespaidīgi varēja apliecināt, ka tā ne velti nesa savu vārdu: viļņojošos laukus, kuros brieda labība, krāšņās, zaļās pļavas un biezos mežus ar varenajiem kokiem, kuru galotnes vai skāra debesis, bija pārpludinājusi zeltaina saules gaisma, kas uzbūra mirguļojošus atspulgus platajā straumē, kura plūda ielejas vidū. Tomēr Alariks zināja, ka šis skats bija maldinošs. Ja Elizions aizies Mūžīgajā Tumsā, tad melnā migla iepletīsies arī līdz šejienei, un Mūžīgā Iznīcība aprīs arī viņa dzimteni. Alariks nopriecājās, ka vismaz Zelta zemē viss vēl ir kārtībā un nav jaušamas draudošā posra zīmes.
Zēns atkabināja no segliem ūdens maisiņu un pielika pie lūpām. Remdējis slāpes un no jauna piestiprinājis pie segliem ģērētās ādas maišeli, viņš pavērsa skatienu pa labi, kur tālumā saules gaismā mirdzēja Gleisenhallas pils smailie dzeguļi. Tā bija viņa vecāku un brāļu, un māsu mājvieta.
Iedomājoties par ģimeni, Alarikam piepeši iesmeldzās sirds. Kopš viņš ar Alienoru pirms diviem gadiem bija atstājis tēva namu, lai, atsaucoties uz Eliziona aicinājumu, dotos uz Grāla pili, viņš nebija ne pārkāpis dzimtās zemes robežas, nedz arī saticis savus mīļos. Ilgu pārņemts, viņš raudzījās uz stalto celtni, un Alarikā uzbangoja gandrīz nepārvarama vēlēšanās iegriezties ciemos pie vecākiem un brāļiem un māsām, kaut arī tikai uz mazu brītiņu. Bet tam nebija laika.
Viņa mērķis atradās dienvidos, viņpus Sēra purvam, kam vajadzēja atrasties pie apvāršņa. Alariks samiedza acis, tomēr nespēja saskatīt ne mazākās Tumsas cietokšņa pazīmes. Viņš nevarēja ieraudzīt arī pašu purvu. Vietā, kur tam, viņaprāt, vajadzēja atrasties, virs zemes pletās mutuļojošu tvaiku un netīri iedzeltenas dūmakas mākonis. Ar skatienu tam nevarēja izspiesties cauri, taču Alariks zināja, ka šis mākonis sastāvēja no indīgiem sēra izgarojumiem, kurus bez mitas izvēma purvs, lai uzliktu slāpējošu masku visiem, kas uzdrošinātos pienākt tuvāk.
Alariks neviļus saviebās. Varbūt labāk griezties atpakaļ, viņam piepeši iešāvās prātā.
Nebija tā, ka viņš nebūtu pārliecināts par sava plāna pareizību. Gluži pretēji: naktī jājot, viņš visu laiku par to bija prātojis, beigās nonākdams pie secinājuma, ka labāk ir rīkoties, nekā vienkārši nogaidīt. Taču Alienorai bija taisnība — pasākums bija bīstams. Pat dzīvībai bīstams. īpaši tāpēc, ka ceļu cauri purvam viņš nebūt nezināja tik precīzi, kā bija apgalvojis māsai. Viņš bija gribējis tikai nomierināt Alienoru. Patiesībā Silvāns viņam tikai vienu vienīgu reizi bija stāstījis par slepeno taku. Un tas bija tik sen, ka viņš tik tikko vairs atcerējās. Tomēr vajadzēja vienkārši uzdrīkstēties.
No tā pārāk daudz kas bija atkarīgs. Alariks jau gribēja jāt tālāk, kad izdzirda iebrēcamies grolfu. Cauri kauliem ejošais kliedziens nāca tieši no meža viņam aiz muguras. Zēns vēl nekad nebija pats savām acīm skatījis kādu no šiem briesmīgajiem zvēriem, par kuriem Zelta zemes iemītnieki iedrošinājās runāt, tikai aizsedzot muti ar roku. Alariks bija rādās domās, ka grolfu vēl neviens nebija redzējis. Ne tēvs, gudrs vīrs būdams, ne māte, nedz arī kāds cits viņam vēl nebija varējis aprakstīt šo kustoni, kas it kā dzīvojās pa pierobežas mežiem, nodarbodamies tur ar ļaunprātībām. Tomēr Zelta zemē visi bija vienisprātis par to, ko nozīmēja šie kliedzieni. Kad viņš vēl bija mazs, vecmāmuļa Alarikam bija stāstījusi: ja kāds dzird grolfa kliedzienu, tam draud nelaime, viņa bija pačukstējusi. Liela nelaime — un reizēm pat nāve! Un Alariks bija ticējis katram viņas vārdam.
Zēnam pār muguru pārskrēja aukstas tirpas, kad viņš ponijam mļ iecirta sānos papēžus.
Amālija Brēzelzamas jaunkundze pacēla acis no grāmatas, pabīdīja lasāmbrilles uz degungala, paglūnēja pār pusapaļajiem stikliņiem un nopētīja Lauru ar aizdomu pilnu maitu lijas skatienu. Meitene stāvēja netālu no bibliotēkas letes un nu jau ilgāk nekā piecas minūtes ar šķietami milzīgu interesi pētīja biezos cūkādas sējumus, kas atradās plauktā viņas priekšā. Liela plāksne norādīja tēmu, kurai bija veltītas biezās grāmatas, — “Senās Bizan-tijas mākslas vēsture”. Tieši tas arī bija modinājis Brēzelzamas jaunkundzes aizdomas.
Vecmeitās aizsēdējusies bibliotekāre jau bija piedzīvojusi vairākas rāvenšteiniešu paaudzes un lieliski orientējās viņu viltībās un rrikos. Gadu gaitā viņa bija attīstījusi gandrīz nemaldīgu nojautu, kad kāds audzēknis perināja ko nelāgu — ieraut nāsīs kādu grāmatu, nospert videofilmu vai kompaktdisku. Vai vienkārši izplēst no grāmatas kādu ilustrāciju. Piemēram, no mākslas grāmatas ar visnotaļ vaļīgās pozās attēlotām sievietēm vai no medicīnas grāmatām, kurās bija aplūkota cilvēku seksualitāte. Šie izdevumi bija visai iemīļoti Rāvenšteinas skolnieku, īpaši pusauga zēnu vidū. Tādēļ Amālijai Brēzelzamai galvā sāka darboties visas trauksmes signalizācijas ierīces, kolīdz kāds puika kaut vai tuvojās attiecīgajiem plauktiem. Brēzelzamas jaunkundze burtiski spēja sajust, kad kaut kas nebija kārtībā. Vai vienkārši “nebija normāli”, kā viņa, lieki neraizēdamās, izteicās par visu, kas neatbilda viņas priekšstatu pasaulei. Un tas, ka trīspadsmit gadus veca meitene ilgāk nekā piecas minūtes mīņājās pie “Senās Bizantijas mākslas vēstures” un tik ieinteresēti nopētīja putekļainos nozaru literatūras sējumus kā kādu no šiem vājprātīgajiem tīņu roka, popa, filmu un TV žurnāliem, pilnīgi noteikti nebija normāli.
Te kaut kas nebija lāgā!
Amālija Brēzelzama pastiepa kaklu un paskatījās pulkstenī, kas skaļi tikšķēja pie sienas viņai virs galvas — bez piecām pieci. Viņa vēlreiz pagriezās pret Lauru un skaļi noklepojās. — Pēc piecām minūtēm mēs slēdzam ciet, jaunkundzi — Balsī bija skaidri saklausāms pārmetums.