— Tēta dēļ? — Grumba Lūkasa pierē kļuva vēl nieciņu dziļāka.
— Jā. Viņš... viņš man vienreiz teica, ka bibliotēkā esot slepena slēptuve. To es arī gribēju atrast, jo... jo es nodomāju, ka tur varētu būt kāda norāde. Piemēram, kur viņš varētu atrasties vai tamlīdzīgi.
— Nopietni? — Lūkass sacīja, balsī atskanot šaubām. — Un tas tev ienāca prārā tieši tagad? Gandrīz gadu pēc tam, kad viņš pazuda?
— Kāpēc ne?
Laura mēģināja uzburt nevainīgu smaidiņu. Taču Lūkasu tik viegli nevarēja apvest ap stūri. Viņš uzmeta Kajai jautājošu skatienu. Bija skaidri manāms, ka arī viņa Laurai neticēja ne vārda.
Lūkass no jauna pagriezās pret māsu un noskaities viņā palūkojās. — Nu vienreiz pietiek, Laura! Beidz mūs turēt par muļķiem! Izstāsti beidzot, par ko ir runa!
Laura īsti nezināja, ko darīt. Skatiens nedroši klaiņāja no brāļa pie Kajas un rad atkal arpakaļ. Abi acīm redzami bija sabozušies. Vienlaikus Laura varēja viņu sejās izlasīt neizteiktu lūgumu: uzticies taču mums, Laura! Tomēr neviens no abiem neteica ne vārda. Varēja tikai dzirdēt, kā uz Kajas naktsskapīša tikšķēja pulkstenis, un no ārienes, no basketbola laukuma, skanēja klusināts spēles troksnis. Laura smagajā klusumā apbēdināta vērās rakstāmgaldā.
— Tā arī ir, kā es jums teicu, — viņa tik tikko dzirdami nočukstēja. — Kādēļ jūs man neticat?
Viņa paņēma akmens šķembu un aplūkoja uz gludās puses iegravēto zīmējumu. Ja vien viņa nemaldījās, runa bija par gabaliņu no ciļņa, kas atainoja divus bruņiniekus uz viena zirga, tos lokā ietvēra uzraksts svešā valodā. Uz akmens tomēr varēja sazīmēt rikai ciļņa augšdaļu, bruņiniekus līdz jostasvietai un zirga galvu. Trūka dzīvnieka ķermeņa un kāju, kā arī uzraksta apakšējā pusloka.
Laura piemiedza acis un lūkoja atšifrēt svešādos vārdus. Tomēr tas neizdevās. Burti nesarindojās nekādā jēgā. Katrā ziņā ne tādā, kas viņai būtu saprotama. Viņa pacēla akmens šķembu pret brāli:
— Vai tas ir latīniski?
Lūkass, ne vārdu neteicis, izņēma šķembu viņai no rokas un pamatīgi nopētīja gravējumu. — Vai jums ir palielināmais stikls? — viņš pajautāja, nenovērsdams skatienu no ciļņa.
Kaja atrāva rakstāmgalda atvilktni, izņēma lupu un pasniedza Lūkasam.
Zēns pacēla palielināmo stiklu virs akmens un aplūkoja uzrakstu tuvāk. Atbildi viņš sniedza tikai pēc kāda laiciņa. — Pilnīgi iespējams, ka tas ir latīņu valodā. Iespējams, ka tas ir sena zīmoga nospiedums, taču pilnīgi droši es to nevaru apgalvot. Lai to darītu, man vajadzētu vēl mazliet paskatīties materiālus.
Laura pamāja, un Lūkass ieslidināja atlūzu bikšu kabatā.
Kaja atlika lupu atpakaļ atvilktnē un, krēslam nobrakšķot, apsēdās pie rakstāmgalda. Viņa pašūpoja galvu, būdama nepārprotami sanervozējusies. — Kaut kāds vājprāts! Visa jezga tikai viena veca akmens un apšmurkātas pudeles dēļ! Varbūt tur vispār nekā nav iekšā!
Viņa paķēra pudelīti un izvilka korķi. Tad piemiedza kreiso aci, pielika kakliņu pie labās un ieskatījās iekšā. — Neko neredz!
Kaja pagrieza pudelītes kakliņu uz leju. Ārā ncizlija ne piliens.
— Vai es neteicu? — Viņa vīlusies iespieda Laurai rokā pudelīti ar visu korķi. — To tu vari izmest stikla atkritumu konteinerā! Vairāk jēgas no tās nebūs.
Arī Laura bija jūtami neapmierināta ar pasākuma rezultātu. Viņa gribēja pudelīti no jauna aizkorķēt, kad no tās iekšpuses atskanēja neparasta skaņa. Izklausījās pēc klusas, sirsnīgas žāvāšanās. Meitene izbijās, žigli uzlika pudelīti uz rakstāmgalda un atkāpās soli atpakaļ.
Tā taču nevarēja būt, vai ne?
Necilā pudelīte piepeši tik tikko manāmi sašūpojās, atskanēja viegla šņākoņa, un tad no šaurā kakliņa izkāpa dūmi. Balta migla! Tā plūda laukā arvien vairāk un vairāk, veidojot virs atvēruma mazu mākonīti, kas auga lielāks un lielāks, līdz migla sniedzās gandrīz vai līdz griestiem.
Laura lielām acīm skatījās uz necaurredzamo balto mākoni. Lūkass stāvēja viņai cieši līdzās. Arī viņš bija apmulsis un aizrautīgi vēroja dīvaino ainu. Taču Kaja bija steigšus pielēkusi no krēsla, patvērusies gultā un ierāvusies tās tālākajā kaktiņā. Viņas sejā bija jaušams izbīlis. Šķita, ka šis atgadījums viņai neliekas pārāk atzīstams.
Tad no miglas atskanēja aizsmakusi, čukstoša balss. Tā dīvainā kārtā nemitīgi mainīja skaļumu un augstumu. Taču izteiksmes veids bija vēl krietni neparastāks.
— Ko vēlaties no manis, kundze — no manis, kundze? — balss vaicāja, un radās iespaids, it kā vienlaikus runātu arī atbalss.
Laura uzmeta Lūkasam pārsteigtu skatienu, bet viņa sejā parādījās tikai neziņa.
— Ēēē... Kas... kas tu esi? — viņa klusām jautāja.
— Mans vārds ir Dūmākonis, esmu Čukstošā migla — Čukstošā migla!
Lauras sejā parādījās prieka atblāzma, bet tad viņu atkal pārņēma nopietnība. — Čukstošā migla? — viņa atkārtoja, raukdama pieri.
— Tā ir — tā ir! — miglā nočukstēja aizsmakusi balss. Tā skanēja pazemīgi. Gandrīz vai pakalpīgi.
— Un kas tas ir — čukstošā migla?
— Mēs, čukstošās miglas, pastāvam jau kopš laiku pirmsākumiem — kopš laiku pirmsākumiem. Mēs allaž esam sava kunga un pavēlnieka kalpībā — kalpībā, lai kad arī mūs celtu no snaudas — celtu no snaudas. Ko varu darīt jūsu labā, kundze, — jūsu labā, kundze?
Laura bija apmulsusi. Viņa paskatījās brālī, bet arī viņš rikai paraustīja plecus. Kaja tikai aši papurināja galvu. Viņa vēl joprojām izskatījās visai nobijusies.
Tad Laurai kaut kas ienāca prātā. Viņa līksmi paraudzījās miglas mākonī. — Varbūt vari man pateikt, kur atrodas Apskaidrības kauss?
Atbilde nāca nevilcinoties. — Lūdzu piedošanu, kundze, bet to es diemžēl nezinu — diemžēl nezinu.
— Nē? — Lauras sejā izdzisa cerīgais smaids.
— Nē! — migla atčukstēja. — Vai jums būtu vēl kāda vēlme, kundze — vēl kāda vēlme?
— Hmm, — Laura apjukusi stostījās. Tad viņa papurināja galvu. — Nē. Bet izbeidziet mani saukt par kundzi!
— Ja tāda ir jūsu vēlme — jūsu vēlme, — nočukstēja migla.
— Tad es došos atpakaļ, kundze — došos atpakaļ.
No mākoņa atskanēja skaļas žāvas. Vēlreiz bija dzirdama klusa šņākoņa, un čukstošā migla atkal pazuda pudelē. Gandrīz vai likās, ka pudelīte to ir iesūkusi atpakaļ. Pagāja tikai daži mirkļi, un tad no Dūmākoņa vairs nebija ne vēsts. Toties pudelītes iekšpusē atskanēja krākšana. Skaidri dzirdama krākšana, kas apklusa rikai tad, kad Laura aizkorķēja pudeles kakliņu.
Lūkass izbrīnīts nošūpoja galvu un izskatījās apjucis. Tad paspēra soli uz māsas pusi. Viņa seja bija pārvērtusies par vienu vienīgu pārmetumu, un grumba pierē bija ievilkusies tik dziļi kā vēl nekad. — Man šķiet, ka tagad tu mums patiešām būtu paskaidrojumu parādā, Laura! Kas te īsti notiek?
Arī Kaja knaši iztrausās no gultas, pienāca pie Lauras un apveltīja viņu ar sabozušos skatienu. — Lūkasam taisnība, izstāsti beidzot, kas te notiek!
Laura vēl vilcinājās, ber tad atskārta, ka citas iespējas nav. Rūs vien beidzot viņiem jāatklāj lielais noslēpums, viņai ienāca prātā, citādi mūsu draudzība būs vējā!
— Nu labi, tad klausieties.
Tai pašā mirklī kāds klauvēja pie durvīm.
Laura pārsteigta pagriezās. — Jā?
Durvis atvērās, un istabā ienāca Magda. Ieraudzījusi trīs draugus, viņa pārsteigta pievērsās Kajai. — Vai es atnācu pārāk agri? — viņa vaicāja. — Es domāju, mēs norunājām uzspēlēt “Kapeņu jātnieku”, kad Laura būs paukošanas treniņā?