Laura paskatījās pulkstenī uz Kajas naktsskapīša. — Ak kungs, tūlīt būs seši! Man pēdējais laiks.
Viņa aši atrāva skapja durvis un izvilka sporta somu. Kad viņa grasījās paķert paukošanas masku un floreti, Lūkass māsu satvēra aiz rokas un pārmetoši paskatījās acīs.
— Beidz! — viņš teica. — Tagad tu nevari tā vienkārši aizrīties!
Laura iekoda lūpā. Kā tad, viņa nodomāja. Protams, viņam ir taisnība. Nevaru tagad pamest viņu un Kaju, neko nepaskaidrojot.
Viņa pievērsās Magdai. — Vai vari man izlīdzēt?
Magda nogaidoši paraustīja plecus. — Atkarīgs, kādā lietā.
— Vai ru nevarētu aiziet līdz Persijam uz sporta zāli un pateikt, ka būšu piecpadsmit minūtes vēlāk?
— Ko? — Magda noprasīja, izskatīdamās tik sašutusi, it kā Laura viņai būtu lūgusi mesties ledainā ūdenī. — Kā tu to iedomājies, johaidī? Ārā ir mežonīgi auksts, es taču galīgi nosalšu!
Tas nebija tikai aizbildinājums. Bija krietni piesalis, un Magdai mugurā bija rikai plāns džemperītis. Viņai vajadzēja apvilkt ko siltāku, lai ietu pie Persija.
— Uzvelc vienkārši virsū manu vējjaku! — Laura ierosināja.
Magda paskatījās uz Lauras sarkano, stepēto vējjaku, kas karājās pie skapja uz vadža. Tad viņa jautājoši pavērās Kajā.
Kaja viņai uzmundrinoši pamāja un teica: — Lūdzu, Magda, mums vēl par šo to jāizskaidrojas!
Kaut arī Magdai īsti nenesās prāts doties ārā aukstumā, viņa ļāvās pārliecināties. — Labs ir! — viņa sacīja, bet balsī neskanēja diez kāda sajūsma. Viņa uzvilka vējjaku un devās uz durvīm.
— Atā!
Kad Magda bija izgājusi no istabas, Laura sāka stāstīt. Viņa atklāja draugiem lielo noslēpumu par to, kas satur kopā mūsu pasauli un saista Zemi ar Avanterru, vecāko no senajām planētām. Viņa izstāstīja par Gaismas glabātāju un Tumsas hercogu, par gaismas karotājiem un tumsas valdniekiem, par sargātājiem un tumsas piekritējiem, par mūžīgo cīņu, kas valda starp labo un ļauno, un par īpašo uzdevumu, kas lemts tieši viņai.
Kopš bija nolaidusies tumsa, Alariks jau varēja saost Sēra purvu. Ar katru ponija sperto soli smirdoņa pēc puvušām olām kļuva stiprāka. Ieročnesējs virzījās uz priekšu pa šauru taciņu, kas veda cauri mitrām lankām un kļuva arvien dūksnaināka. Bērītis bija izmircis sviedros un piepūlē sprauslāja. Viņš gāja soļiem. Pakaviem nolaižoties uz dubļainās zemes, tā ikreiz nožļurkstēja.
Kad Alarikam aiz muguras bija palicis vītolu un alkšņu puduris, viņš apturēja poniju. Sēra purvs gulēja tieši priekšā. No smirdoņas vai elpa aizcirtās. Sēra tvaiku un indīgo gāzu mākonis, kas kā drauds bija nogūlis virs purva, vizēja tumsā netīri iedzeltens.
Piepeši Alarikam šķita, ka tālumā pavīd maza gaismiņa. Varbūt purvā kāds bija? Tomēr tai pašā mirklī noslēpumainā uguntiņa izzuda, lai pēc brīža parādītos citā vietā.
Alarikam noskrēja šermuļi pār kauliem, jo viņš zināja, kas slēpjas aiz šīs malduguns. Tie bija purva gari, kas ikvienu, kurš bija iekļuvis viņu valstībā, kāroja novirzīt no īstās takas un ievest maldu ceļos. Tiem nabadziņiem, kas padevās gaismas zīmju vilinājumam, tas nozīmēja drošu nāvi. Taču Alariks gan netaisījās iekrist purva garu blēdīgajās lamatās, beigu beigās Silvāns viņu bija gana brīdinājis.
Ieročnesējs samiedza acis, meklēdams kroplo sēru vītolu, par kuru bija stāstījis meža skrējējs. Tur sākās vienīgā taka, kas droši veda caur purvu. Beidzot zēns ieraudzīja šo koku. Viņš to pazina uzreiz, jo zibens spēriens bija pāršķēlis stumbru divās daļās. Viena puse bija nokaltusi un atmirusi, taču otra zēla, it kā nekas nebūtu noticis, dzīdama zaļoksnas atvases un sulīgas lapas.
Alariks izkāpa no segliem un piesēja poniju pie alkšņa. Viņš raudzījās, lai bērītim būtu gana daudz vietas, lai tas varētu paganīties un atpūsties no jājiena mocībām, kamēr zēns pats dotos uz Tumsas cietoksni. Viņš noglaudīja zirdziņa sapinkājušās krēpes un paplikšķināja tam pa kaklu. — Paliec sveiks, bērīt!
Ponijs pacēla galvu, divreiz nosprauslājās un noraudzījās pakaļ ieročnesējam, kurš piesardzīgiem soļiem devās pie sēru vītola. Tā zari nokarājās līdz pat zemei, veidodami jumtu no lapām un zariem.
Alariks apstājās pie resnā stumbra un prātodams pārlaida ar plaukstu pār raupjo mizu, it kā gribēdams pēdējoreiz pirms došanās purvā gūt stingru atbalstu. Kodīgā smaka kļuva tik neizturama, ka Alariks no kabatas izvilka drāniņu un aizlika priekšā mutei un degunam, lai pasargātu sevi. Viņš apgāja apkārt kokam, skatienu pievērsis zemei.
Pāreja no cietzemes uz dūksnāju gandrīz vai nebija jūtama. Zeme bija apaugusi bieziem grīšļiem un zalkšu sūrenēm, pa starpu zaļoja purva retēji, spilves un doņi. Alariks uzmanīgi spēra uz priekšu labo kāju — un līdz pat potītei iegrima brūnajā zaņķī, ko saskatīt traucēja augi.
Alariks izvilka kāju un nedroši pavērās visapkārt. Ausīs no visām pusēm bez mitas skanēja izplūstošo gāzu burbuļošana. Tālumā kurkstēja purva varde.
“Vieta, kur purvā sākas taka, ir iezīmēta ar diviem laukakmeņiem, kas uzlikti viens virs otra,” Alarikam bija stāstījis Silvāns. “No turienes vajag turēties uz dienvidiem vien, līdz nonāk līdz vientuļam purva bērzam.”
Alariks tūdaļ pat atrada akmeņus. Pamatne aiz tiem ne ar ko neatšķīrās no pārējā apvidus. Nekas neliecināja, ka tā spēj noturēt cilvēku. Tieši pretēji, vieta aiz laukakmeņiem izskatījās īpaši slapja. Varbūt atmiņa bija viņu piemānījusi un taka sākās citā vietā? Varbūt laukakmeņi viņu ievedīs drošā pazušanā?
Alariks vilcinājās, taču viņam nebija izvēles. Vai nu atmiņa nevīla — tad pavērās iespēja tikt Tumsas cietoksnī. Vai arī tā bija kļūdījusies — un tad viņš Avanterras bojāeju vairs nepiedzīvos.
Zēns dziļi ieelpoja cauri auduma gabalam un spēra soli nezināmajā.
Pār Rāvenšteinas pili bija nolaidusies dziļa tumsa, kaut gan vēl nebija seši vakarā. Sniega vēl joprojām nebija, tomēr varēja skaidri manīt, ka ziema arvien vairāk bija pārņēmusi zemi savā varā. Bija ļoti auksts, temperatūra svārstījās ap nulli, un gaisā bija jaušams nepatīkams mitrums. Ap pils ēku bija savilkusies bieza dūmaka, un pa parku klejoja biezi miglas vāli. Pelēcīgā blīva ieskāva kokus un krūmus, tā ka bija jaušamas tikai to aprises. Piepeši starp tiem iznira neskaidrs, sarkans plankums, kas lēnām pārvietojās.
Tā bija Magda, kas sapīkusi mēroja ceļu caur parku uz sporta zāli. Viņa jau labu laiku nožēloja, ka bija ļāvusi sevi pierunāt uzņemties vēstneses lomu. Kaut arī Lauras vējjakai bija bieza, silta odere, aukstums vilka līdz pat kaulam. Viņa bija dziļi pār acīm uzvilkusi kapuci, taču sals vienalga koda ausīs, sāpīgi durstīdams arī vaigus.
Nekad vairs neielaidīšos tādos pasākumos, viņa sev nozvērējās. Pēdējā reize, kad esmu tik aptaurēta!
Pilnīgi negaidīti no miglas iznira akmens pieminekļa aprises. Nežēlīgā bruņinieka statuja izdalījās dūmakā kā briesmīgs nezvērs. Magda mazliet sarāvās un ievīstījās dziļāk vējjakā.
Piemineklis nupat bija palicis aiz viņas, kad meitene aiz muguras izdzirda savādu troksni. Sņirkstoņa. It kā ar vienu raupju akmeni vilktu pa otru. Nejēdzīgās skaņas Magdai uzdzina zosādu, un galvas āda nepatīkami iekņudējās. Viņa apstājās un pagriezās.
Paraudzījusies uz pieminekli, viņa ievēroja, ka kaut kas nav kārtībā. Miglas dēļ gan skaidri nevarēja pateikt, kas īsti nebija lāgā, jo saskatīt varēja tikai tā kontūras. Bet tad dūmakas plīvurs mazliet pacēlās, un Magdu sagrāba šausmas — Nežēlīgais bruņinieks bija pazudis no zirga muguras. Akmens dzīvnieks viens bez jātnieka stāvēja parkā!