— Piedod man, kungs, neesmu ticis galā, — viņš tik tikko dzirdami vēl nogārdza.
Tad viņš saļima uz grīdas un nomira. Stingstošās acis vairs nespēja saskatīt melno karotāju ordu, kas nedzirdami iznāca no miglas, pārkāpa pāri mūrim un iekļuva Grāla pils iekšpusē.
Bet Maruns vairs nekrāca. Jo mūža miegā valda pilnīgs klusums.
Laura stāvēja tēva darbistabā pie rakstāmgalda un skubīgi šķirstīja biezu enciklopēdiju ādas iesējumā. Šķirklis “trīspadsmit” neko daudz nedeva: “pirmskaitlis, dažās kultūrās uzskatīts par nelaimes skaitli”. Un pie “zīmes” arī viņa netika necik gudrāka. Vīlusies meitene aizcirta grāmatu.
Viņa nebija atradusi ne sīkāko norādi, ko gan varēja nozīmēt šī noslēpumainā “trīspadsmitnieka zīme”, par ko bija runājis zemnieks Dītrihs. Atlikdama biezo grāmatu atpakaļ plauktā, viņa vēlreiz iedomājās par kārbiņu.
Pirms daudziem gadiem, kad vēl dzīva bija viņas māte Anna, Laura to bija atklājusi gluži negaidot. Viņa bija gribējusi kaut ko pavaicāt tēvam, bet viņš bija izgājis no darbistabas. Laura toreiz grasījās aiziet, kad pamanīja koka kārbiņu uz viņa rakstāmgalda — un sajuta nepārvaramu vēlēšanos tajā ieskarīties. Gluži kā noslēpumainas varas vadīta, viņa tuvojās rakstāmgaldam.
Tā acīm redzami bija rotaslietu kārbiņa, no visām pusēm izgreznota ar savādiem rakstiem, kādus Laura vēl nekad nebija redzējusi. Viņa jau bija pastiepusi roku, kad uzradās tēvs un strupi norādīja to neaiztikt. Laura toreiz izbijusies sarāvās, un Mariuss tūdaļ mierinošā balsī bija paskaidrojis, ka lieta, kas atradās kārbiņā, gan esot domāta tieši viņai, tikai vēlāk. — Trīspadsmitnieka svētkos tu uzzināsi, ko tas īsti nozīmē, — viņš smaidot bija teicis un paņēmis kārbiņu. Jau pēc īsa brītiņa Laura bija piemirsusi šo gadījumu un kopš tās reizes nekad vairs nebija par to iedomājusies.
Laura domīgi raudzījās vienā punktā. Trīspadsmitnieka svētkos, viņa domāja. Varbūt tam ir kāds sakars ar trīspadsmitnieka zīmi? Un varbūt kārbiņas saturs man palīdzēs atrisināt šo mīklu?
Viņa izvilka lielo atvilktni un sāka rakņāties. Aizmugurējā stūrī aiz aprakstītu lapiņu žūkšņa Laura piepeši atrada meklēto. Viņa gandrīz vai bijīgi satvēra kārbiņu un tad aiztaisīja atvilktni.
Kastītes izmēri bija apmēram trīspadsmit reiz deviņpadsmit centimetri, augstums kādi trīs centimetri, un tās izskats bija tieši tāds, kāds Laurai bija saglabājies atmiņā. Svešādie raksti bija ārkārtīgi smalka gaiša cēlkoka intarsija. Nopētījusi kārbiņu no visām pusēm, Laura pacēla vāciņu — un ieraudzīja rotaslietu uz zila samta spilventiņa. Vienkārša vijuma ķēdīti ar zelta piekariņu.
Tā bija pārsteidzoši smaga. Turklāt piekariņš nebija necik liels. Tas bija veidots kā ritenis ar astoņiem spieķiem, augstākais, trīs centimetru diametrā. Spriežot pēc svara, rota bija no tīra zelta.
Laura pārsteigta pētīja ķēdīti. Kā gan tēvs bija ieguvis tik vērtīgu mantu? Un kālab tā bija domāta viņai? — Savādi gan, — viņa domīgi nomurmināja. — Saproti, kā gribi.
Kāda balss viņai aiz muguras atbildēja. — Pacieties, Laura, drīz vien tu to sapratīsi!
Laurai pār muguru noskrēja auksti šermuli, un sirds skrēja tādiem aulekšiem, kādus viņa vēl nekad nebija piedzīvojusi zirga mugurā. Tā taču mammas balss, viņa atskārta. Bet mamma ir mirusi! Jau astoņus gadus! Pilnīgi neiespējami, ka viņa ar mani varētu runāt!
Laura ievilka elpu, un uz pieres izspiedās sviedri. Lēnām, pavisam lēnām viņa apgriezās apkārt un, aizturējusi elpu, nopētīja mazo istabiņu. Taču tur neviena nebija. Tur neviens neslēpās — nepavisam ne viņas māte. Pie sienas karājās tikai ierāmēta Annas Leanderes fotogrāfija.
Laura skaļi izelpoja, un pulss atkal pierima. Viņa atlika ķēdīti kārbiņā, iebāza kārbiņu kabatā un pagājās pāris soļus tuvāk ģīmetnei, lai to nopētītu tuvāk. Fotogrāfija bija uzņemta dažas nedēļas pirms Annas nāves. Toreiz viņai bija divdesmit astoņi gadi, jauna, skaista sieviete. Pat ļoti skaista, Laurai šķita. Viņa pati un arī Lūkass bija no mammas mantojuši gaišos matus un zilās acis. Attēlā Anna izskatījās domīga.
Varbūt viņa jau tobrīd nojauta, kas notiks, Laurai pēkšņi iešāvās prātā. Tomēr tai pašā mirklī viņa šo domu atmeta. Kā gan tas būtu iespējams? Neviens, itin neviens nevarēja paredzēt, ka pēc dažām nedēļām, Annai Leanderei braucot no Hoenštates uz Rāvenšteinu, automašīnas priekšā ne no kurienes iznirs divi lieli, melni suņi, no kuriem izvairīdamās viņa zaudēja kontroli pār mašīnu un iekrita ezerā.
Neviens!
Laura saudzīgi noglāstīja ietvaru. Un tad pēkšņi Annas Leanderes pilnīgās lūpas savilkās smaidā, un viņa uzmundrinoši pamāja meitai. Laura izbijās un neviļus paspēra soli atpakaļ. Galvas āda sāka kņudēt, un meitene manīja, kā mati uz pakauša un skausta pamazām saceļas stāvus.
Nēēēē!
Tai pašā brīdī istabā ienāca Lūkass un pamanīja, ka māsa, nobālusi kā līķis, nekustīgi raugās mātes ģīmetnē.
— Kas ir, Laura? — viņš pārsteigts apvaicājās.
Laura neatbildēja, bet, acis nenovērsdama, lūkojās fotogrāfijā. Smaids no mammas sejas bija pazudis. Anna kā parasti vērās pretim meitai nopietna un domīga.
Lūkass papurināja māsu aiz pleca. — Laura, saki taču, kas noticis!
Laura apjukusi pašūpoja galvu, gluži kā gribēdama pārliecināties, ka nesapņo. Noteikti viņa to visu bija iztēlojusies, cita izskaidrojuma nebija. Taču, no otras puses, viņa bija pilnīgi pārliecināta, ka māte bija viņai uzsmaidījusi, un balsi arī meitene bija dzirdējusi gluži skaidri: — Drīz vien tu to sapratīsi, Laura!
Kas te, sasodīts, notiek?
— Ei, paklau! — Lūkass skarbi pārtrauca viņas prātojumus.
— Tu ar mani vairs nerunā vai kas ar tevi? Kas noticis?
— Ne... ne... nekas! — Laura stostījās. — Nekas nav noticis!
Lūkass piemiedza kreiso aci un skeptiski viņā noraudzījās.
Pierē viņam atkal bija ievilkusies rieva.
— Paskaties, ko es atradu! — viņš tad sacīja un pabāza māsai zem deguna datorizdruku. — Es maķenīt pasērfoju pa inrernetu un atradu mājas lapu par mītiem. Paklausies, kas tur rakstīts!
Viņš pievērsās papīra lapai un nolasīja: — “īpaša nozīme skaitlim trīspadsmit ir mitoloģiskajā laika skaitīšanā. Saskaņā ar to, gads sākas un beidzas ziemas saulgriežos, starplaiks tiek iedalīts trīspadsmit mēnešos, no kuriem katrā ir divdesmit astoņas dienas. Šā iemesla dēļ trīspadsmit daudzās kultūrās ir svēts skaitlis. Taču cilvēkiem, kuru dzimšanas diena iekrīt trīspadsmitā mēneša trīspadsmitajā dienā, tiek piedēvētas īpašas spējas — jo viņi ir dzimuši trīspadsmitnieka zīmē.”
Lūkass nolaida izdruku un nogaidoši paskatījās māsā.
Taču Lauras sejā bija lasāms tikai apjukums. — Nesaprotu, kāds tam sakars ar mani.
Lūkass palika kā uz mutes sists. — Tik tiešām nesaproti?
Laura pakratīja galvu. — Nē. Tik tiešām ne.
Lūkass aizkaitināti nobolīja acis. — Tipisks pazeminātā koeficienta piemērs! — viņš noteica.
Laura uz apvainojumu nereaģēja. Lūkass šo izteicienu attiecināja uz cilvēkiem, kuriem nebija tādu supersmadzeņu kā viņam pašam. Sava augstā intelektuālā koeficienta dēļ zēns sevi, saprotams, uzskatīja par “superkoeficientu” — tādu kā Alberts Einšteins vai Stīvens Houkings, angļu astrofiziķis.
Lūkasa balsī bija saklausāms pārākums, kad viņš turpināja:
— Bet tas taču tik vienkārši! Padomā pati: ja jau gads sākas un beidzas ziemas saulgriežu dienā — un to pat tev vajadzētu zināt, tas ir divdesmit pirmais decembris — un starplaiks ir iedalīts trīspadsmit mēnešos, no kuriem katrā ir pa divdesmit astoņām dienām, tad trīspadsmitā mēneša trīspadsmitā diena ir... nu, kā tad tev liekas?