Par laimi, Persijs nebija kritis tādā panikā kā Laura. Iekams viņi devās meklēt Magdu, viņš meiteni nomierināja un vispirms sadabūja kabatas lukturīšus. To gaisma šķēla tumsu kā kvēlojoši stari, un Laura un skolotājs, turēdamies nelielā attālumā viens no otra, staigāja pa parku, rūpīgi pārmeklēdami ceļu, kas no sporta zāles veda uz internāta ēku.
Viņi paskatījās aiz kokiem, pārmeklēja krūmus ceļmalā, visu laiku saukdami Magdu.
Tomēr viņiem neviens neatbildēja, un no meitenes nebija jaušamas nekādas pēdas.
No tumsas iznira akmens bruņinieka statuja. Lauru atkal pārņēma tā pati stindzinošā sajūta, kas radās ikreiz, to ieraugot. Viņa apstājās un lēnām pārlaida kabatas lukturīša staru pār pieminekli. Gaismas kūlis pārslīdēja pār pelēko zirgu, aizrāpās pār iespaidīgo jātnieka stāvu un apstājās pie bruņinieka granīta sejas. Te Reimārs fon Rāvenšteins piemiedza kreiso aci un draudīgi pamirkšķināja Laurai.
Laura šausmās spalgi iekliedzās, un lukturītis izkrita viņai no rokas.
Persijs tūliņ pat steidzās pie viņas. — Kas noticis, Laura?
Meitene drebēja, nekustīgi lūkodamās statujā. — Tas... tas... bruņinieks! — viņa stostījās.
— Kas tad irr?
— Viņš... viņš... man pamirkšķināja!
— Vai brruņinieks? — Persijs šaubīdamies apvaicājās, pacēla lukturīti un domīgi nopētīja Lauru. Tad pavērsa gaismas staru pret Nežēlīgā bruņinieka seju.
Laura redzēja, ka laikam bija maldījusies — Reimāra fon Rāvenšteinā ļaunais skatiens gluži nekustīgi vērās nezināmās tālēs. Seja bija sastingusi. Nepakustējās neviens muskulis, neno-trīsēja lūpa, nebija nekā. Un, protams, viņš arī nemirkšķināja.
Kā gan lai viņš to darītu
— Nāc, — Persijs sacīja un uzmanīgi vilka Lauru projām.
— Meklēsim tālāk.
Viņi atstāja aiz muguras apaļo laukumiņu un devās pa ceļu, kas pāri pils aizsarggrāvim veda uz internāta ēku. Paspērusi dažus soļus, Laura vēlreiz pagriezās un iespīdināja gaismas staru bruņiniekam sejā. Taču tā izskatījās tikpat pārakmeņojusies un ļauna kā kopš laika gala. Tajā nekas nebija mainījies.
Noteikti būšu maldījusies, Laura nodomāja.
— Magda! Maagda! — Fizkultūras skolotāja skaļie saucieni vinu izrāva no domām.
>
Viņi bija tikuši līdz pils aizsarggrāvim un uzkāpa uz šaurā koka tiltiņa, kas veda tam pāri. Dēļi iečīkstējās, viņiem dodoties uz otru pusi. Laura pārliecās pār tiltiņa margām un izgaismoja grāvi, kas šeit varēja būt četrus vai piecus metrus dziļš. No tā pacēlās trūdu dvaka. Grāvja dibenu sedza bieza lapu kārta. Tās šeit bija sapūtušas rudens vētras, un nu lapas lēnām trunēja. Piepeši gaismas kūlis apspīdēja kaut ko sarkanu.
Laura pārliecās vēl vairāk pāri margām, pavērsa staru tieši uz sarkano plankumu un ieskatījās dziļumā.
— Magda! — viņa izmisusi iekliedzās. — Ak tu mūžs, Magda!
— Tad viņa metās skriet, un Persijs viņai sekoja.
Pils aizsarggrāvim mala bija gandrīz vertikāla. Turēdamies aiz krūmiem un saknēm, viņi abi norāpās lejā. Kad puse augstuma bija pievārēta, Laura piepeši zaudēja atbalstu un paslīdēja. Viņa iekliedzās, pirksti izmisīgi lūkoja kaut kur ieķerties. Tomēr tie satvēra vienīgi tukšumu, un Laura, nesamazinot ātrumu, nošļūca lejā pa nogāzi. Par laimi, kritiena spēku mazināja lapu kaudze, tā ka meitene tikai viegli saskrambāja rokas.
Magda gulēja grāvja dibenā. Kreisā kāja zem ceļa bija saliekta dīvainā leņķī. Tā acīmredzot bija lauzta.
Laura un Persijs noraizējušies noliecās pār ievainoto meiteni. Magda bija dzīva un pie samaņas. Viņa vaidēja un ar pūlēm ievilka elpu. Uz pieres spēcīgi asiņoja plēsta brūce, un no mutes kaktiņa stiepās asiņu stīdziņa. Bālās lūpas drebēja, un Magdas skatienā bija lasāmas bailes.
Lielas bailes.
Laura viņai maigi noglāstīja matus un mēģināja nomierināt.
— Nebaidies, Magda, — viņa čukstēja. — Gan viss būs labi.
Magda samocīti pasmaidīja. Taču tūliņ pat viņas sejas vaibstos atkal iegūla šausmu izteiksme. Viņa noteikti bija piedzīvojusi ko briesmīgu. Meitene pavēra lūpas un kaut ko sacīja. Laura nespēja saprast. Viņa pieliecās tuvāk un turēja ausi pie Magdas lūpām.
— Bruņinieks... — meitene ar pūlēm izdvesa, — viņš... viņš —
Magda iegārdzās, un no mutes izlija asiņu vilnis. Viņa ievai-
dējās, acu plakstiņi izmisīgi samirkšķinājās un aizvērās, galva noslīga uz sāniem.
— Vai viņa ir mirusi? — Laura nomāktā balsī pajautāja.
— Nē! Tikai zaudējusi samaņu. Taču viņai noteikti ir smagī ievainojumi. Mums jaizsauc atrra palidziba!
Zilās bākugunis izmirgoja cauri pils pagalmam, pārslīdēdamas pāri vecajiem ēkas mūriem un skolēnu bālajām sejām, rie bija sapulcējušies pagalmā. Sanākuši bariņos, viņi satraukti diskutēja. Vienlaikus viņi vēroja ātrās palīdzības sanitārus, kas nestuves ar bezsamaņā guļošo Magdu stiepa uz mašīnu, kura, motoram darbojoties, stāvēja pils pagalmā.
Magdai bija pārsieta galva, un līdzās nestuvēm soļoja vīrietis sarkandzeltenā flīsa jakā. Viņam uz muguras lieliem burtiem bija rakstīts “Ātrā palīdzība”. Viņš bija satvēris caurspīdīgu plastmasas pudeli, no kuras pa caurulīti Magdai rokā pilēja šķidrums. Sanitāri iecēla nestuves ātrās palīdzības mašīnā, un ārsts iekāpa līdzi. Pudeli viņš pakāra uz āķa, pārliecās pār Magdu, pavilka viņai uz augšu plakstiņus, ar kabatas lukturīti apgaismodams acis. Vairāk nekas nebija redzams, jo sanitāri aizvēra aizmugurējās durvis un iekāpa pie vadītāja. Pēc mirkļa iegaudojās sirēnas, un ātrā pālī-dzība aizdrāzās prom.
Kad sirēnas bija izskanējušas tālumā, skolēni vēl ilgi noraudzījās nopakaļ. Vēja ātrumā bija izplatījušās baumas: Magdai Snei-derei kāds bija uzbrucis un nogrūdis viņu no tilta pils aizsarggrāvī.
Bet kurš? Kurš gan pastrādātu tādu šausmu darbu?
Un galvenais — kāpēc?
Kuram gan bija motīvs šādai nežēlībai? Neviens nespēja tikt gudrs, kāpēc gan bija noticis šis noslēpumainais uzbrukums, un drīz vien sāka klīst vispārdrošākās versijas.
Atila Morduks sapīkušu seju staigāja starp rāvenšteiniešiem. Skaidrs kā diena, ka viņam nepatika, ka viņi ap šo laiku un tādā skaitā bija sapulcējušies pils pagalmā. — Tagad vienreiz izklīstiet! — viņš iekvekšķējās. —Nav ko te lūrēt! Laiks vakariņās! Taisieties nu!
Internāta audzēkņi negribīgi paklausīja saimniecības pārziņa rīkojumam. Purpinādami viņi devās atpakaļ uz pils ēku.
Tikai Laura, Lūkass un Kaja palika stāvam kopā ar Persiju Valjantu. Lūkass un Kaja bija satriekti, uzzinot par Magdas nelaimi. Turklāt Magdai, neraugoties uz visu ķezu, vēl bija paveicies. Vismaz Persijs bija tādās domās. Viņš bija cieši pārliecināts, ka kritiens būtu beidzies ar nāvi, ja vien to nebūtu slāpējusi biezā lapu kārta grāvja dibenā. Uz cietāka pamata Magda visādā ziņā būtu lauzusi sprandu.
Šausmīga doma!
Draugi mulsi klusēja. Kaja nedroši pavērās fizkultūras skolotajā. — Bet Magda taču izveseļosies, vai ne? — viņa vaicāja.
— Prrotams. Atrras palidzibas ārrrsts man lika galvu ķīlā, ka viņas savainojumi neesot bistamī dzivibai. Tomerr vajadzēšot gan krrietnu laiciņu, līdz viņa atkali būšot pie pilnas veselības.
Kaja atviegloti uzelpoja.
Laura vēl joprojām nebija gluži aptvērusi, kas īsti bija noticis. Un, protams, viņu nodarbināja tas pats jautājums, kas visus pārējos — kāpēc? Un kāpēc Magda? Kurš gan, ak debess, varēja viņai ko tādu nodarīt? Tomēr, lai kā viņa arī lauzīja galvu, atbilde neradās. Laura domīgi paskatījās Persijā.