— Viņa kaut ko murmināja par kādu bruņinieku, iekams zaudēja samaņu, un...
— Par bruņinieku? — Persijs viņu pārtrauca neparasti asā balsī un pārsteigts paskatījās.
— Jā. Ko viņa ar to būtu domājusi?
Skolotājs bija acīm redzami apjucis. — Nezinu. Nav ne jausmas. Bet — varrbut tu parrklausijies, Laura?
Taču Laura bija droša, ka bija dzirdējusi pareizi. Tikpat droša kā par to, ka Persijs viņiem kaut ko noklusēja. Viņam bija radušās aizdomas, kuras viņš negribēja izpaust.
Bet kāpēc gan?
Laura pagriezās pret Kaju un Lūkasu, neizlaizdama no acīm fizkultūras skolotāju. — Es vienkārši nesaprotu, kāpēc tas notika tieši ar Magdu. Un jūs?
Persijs tikai īsi paraustīja plecus, un Lūkass klusēja.
Kaja piepūta vaigus, sejā viņai iezīmējās neziņa. — Nav ne jausmas, — viņa sacīja.
Piepeši Lūkasa seja noskaidrojās. — Skaidrs! — viņš iesaucās.
— Vējjaka!
Laura nesaprata, ko viņš domāja. — Vējjaka?
Brālis enerģiski pamāja. — Protams! Tas taču ir loģiāli. Magda bija apvilkusi tavu vējjaku, tāpēc viņu sajauca ar tevi. Viņa augumā ir līdzīga tev, turklāt parkā ir diezgan tumšs.
Laura apstulbusi vērās brālī. Tas taču ir tikai pieņēmums, viņa nodomāja. Tomēr...
— Īstenībā es ap šo laiku vienmēr eju uz sporta zāli, — viņa domīgi sacīja.
— Eksakteniski! — Lūkass atteica. — Vēl viens pierādījums manai teorijai!
Persijs kaut ko pie sevis prātoja. Beigās viņš nopietni paskatījās Laurā. — Baidos, ka tavs brrālis trrapijis tieši desmitniekā. Šis brriesmīgais uzbrrukums bija pārredzēts tev, Laura, nevis Magdai!
Laura palika kā uz mutes sista. Ideja viņai likās tik baisa, ka šķita gandrīz vai nereāla. Viņai mazliet sametās nelabi.
Tā taču nevar būt taisnība!
Tomēr gandrīz vēl ļaunāk bija tas, ka viņas vietā tagad bija cietusi Magda. Turklāt viņai ar šo lietu nebija ne mazākā sakara!
Laura norīstījās. Vēršoties pie Persija, viņai acīs pavīdēja valgums. — Nabaga Magda, — viņa čukstēja. — Un tas viss tikai manis dēļ. Ja es viņai nebūtu lūgusi aiziet pabrīdināt tevi, tad...
— Beidz, Laura! — fizkultūras skolotājs viņu pārtrauca.
— Lūdzu, nevajag! Neļauj skumjām apēnot tavu sirrdi, jo uz taviem pleciem negulstas ne krripatīņa vainas!
Laura drudžaini pakratīja galvu. — Gulstas gan! — viņa spītīgi apgalvoja. — Man vajadzēja iedomāties, ka tumšie ir spējīgi uz visu! — Viņai acīs sakāpa asaras un ritēja pār vaigiem. — Tā ir tikai mana vaina, — viņa šņukstēja. — Un tagad par to jācieš Magdai. — Tad viņa novērsās un aizskrēja.
Lūkass noraizējies noskatījās pakaļ māsai. — Laura, pagaidi! — viņš iesaucās, grasīdamies viņai sekot.
Tomēr Persijs apturēja zēnu. — Nē, Lūkas. Laurai vienai jātiek skaidrribā arr sevi un visu notikušo! Dosim viņai mazliet laika un iesim tostarp vakarriņās!
Doktors Tumšickis un Rebeka Taksa plecu pie pleca stāvēja pie tumšās skolotāju istabas loga. Paslēpušies aiz aizkariem, viņi
klusēdami raudzījās pils pagalmā, kur Persijs Valjants, Lūkass un Kaja nesteidzīgiem soļiem devās uz internāta ēku.
Kvintusa Tumšicka acis bija samiegušās šaurās spraudziņās, tā ka melnās zīlītes gandrīz nebija redzamas. Vaigi viņam nervozi raustījās un žokļi sacirtās. Viņš bija nikns. Nikns līdz baltkvēlei,
,
Pi ep eši viņa elpa kļuva straujāka, mute pavērās ka zivij uz sauszemes un tvēra pēc gaisa. Viņš aši izvilka no bikšu kabatas mazu aerosola flakoniņu ar astmas zālēm un iepūta mute vienu devu. Kad lēkme bija pārgājusi un elpa atkal bija nomierinājusies, Tumšickis caururbjoši paskatījās Rebekā Taksā. pie velna, kā tas varēja notikt?! — viņš valdonīgā tonī iuzklupa matemātikas skolotājai, acīm iekvēlojoties elles sarkanumā
Taksa atrāvās atpakaļ. Kaut gan viņa jau neskaitāmas reizes bija redzējusi Kvintusa acis sarkani iedzalkstāmies niknumā un ugunīgā kvēle parasti neturējās ilgāk par pāris sekundēm, efekts allaž bij a šausminošs. Skolotāja ikreiz no jauna pārbijās. Tomēr tūdaļ pat viņa atkal savaldījās. Kā neganta čūska viņa atšņāca atpakaļ tasssstulbenis! Viņam paurī ir tikai akmeņi. Viņšš noteitkti tāss abass bija ssajauciss, citādi ess to nevaru izsskaidrot! Kvintuss Tumšickis kādu brīdi neteica ne vārda, bet tikai nenovērsdamies skatījās Rebekā Taksā. Sarkanās elles liesmas vina acīs bijanodzisušas. Zīlītes nemierīgi šaudījās, kamēr viņš saspringti domāja Pēc maza brītiņa viņš pavēra muti un ledaini noteica: — skaties. lai tu vienreiz savāktos, Rebeka. Vēl viena
klūda un varēsi personīgi atskaitīties Melnajam hercogam!
Nenogaidījis atbildi, viņš apcirtās uz papēža un neatvadījies devās uz durvīm.
R ebeka nekustīgi noraudzījās viņam pakaļ, sakniebusi lūpas ļaunā svītrā Piepeši viņas sprogas atdzīvojās. Tās savijās gredzenos un izlocījās kā čūskas, it kā skolotājai ap galvu ņudzētu krietns ducis mazu odzīšu Atskanēja ļauns šņāciens, kas tai pašā mirklī atkal apklusa Rebekas karmīnsarkanie mati tikai blāvi iemirdzejās, un viņa izgrūda klusu lāstu. Tad viņa sastinga, samiedza acis un domīgi raudzījās uz priekšu.
Rebekai Taksai, šķiet, bija radusies ideja. Sejā atspoguļojās triumfējošs smaids, un, iekams viņa bija pametusi skolotāju istabu, viņa klusi iešņācās: — Tu ssavam liktenim neizbēgssi, Laura Leandere! Ij neceri!
Laura sēdēja gultā un nodevās savām domām. Uz vaigiem bija asaru pēdas. Kā ieslodzīts dzīvnieks meitene šūpoja auguma augšdaļu šurp un turp. Viņai nepārtraukti bija jādomā par Magdu.
— Tas ir tik negodīgi, — viņa klusi murmināja. — Nolāpīts, tik negodīgi!
Izdzirdusi sev aiz muguras kādu noklepojamies, viņa sarāvās.
— Zinu, ka tas ir negodīgi, Laura, — Anna Leandere klusi noteica. — Bet vai tāpēc tu padosies?
Meitene apsviedās apkārt un pievērsa acis fotogrāfijai pie sienas, no kuras viņā ar liegu smaidu raudzījās māte. — Vai tu to vēlies, Laura?
Lauras sejā parādījās izmisums. Kāpēc mamma mani nesaprot, viņa nomocījusies domāja. Kāpēc gan?
— Es taču to nevaru izdarīt! — viņa žēlojās. — Esmu visu mēģinājusi, bet viss, ko daru, noiet greizi. Es saņemu sliktas atzīmes, Magdai manis dēļ jāliekas slimnīcā, bet kausu es tik un tā neesmu atradusi. Ne ziņas, ne miņas. Tas taču ir bezjēdzīgi!
Smaids Annas Leanderes sejā pazuda. Viņa raudzījās meitai acīs ārkārtīgi nopietni. — Vai tu tā domā? Tad varbūt arī tas bija bezjēdzīgi, ka es devos pa pareizo ceļu?
— Kā tu to domā, mammu?
— Varbūt es vēl būtu dzīva, ja būtu pretojusies savai nolemtībai, tā es to domāju, Laura!
— Kaut tu tā būtu darījusi! — Laura izmisusi sūrojās, un acīs viņai atkal sakāpa asaras. — Man tevis tik loti pietrūkst. Un tēta arī.
— Es zinu. Un man jūsu arī pietrūkst, Laura, — daudz vairāk, nekā tu varbūt iedomājies. Un tomēr es vēlreiz ietu to pašu ceļu. Vēl un vēlreiz!
To gan Laura īsti nesaprata. — Un kāpēc gan? Būtu taču daudz jaukāk, ja mēs visi vēl varētu būt kopā.
Anna lēni papurināja galvu. — Cena būtu bijusi par augstu — krietni par augstu! Šobrīd tu to nespēj saprast, bet drīz vien tev atklāsies manis sacītā jēga. Protams, tikai tad, ja tu tagad nepadosies, Laura. Tev jānotic pašai sev un jāiet tālāk pa to ceļu, kas noteikts tev, kaut arī tas liktos tik grūti. Tu nedrīksti pievilt cerības, kas liktas uz tevi, jo citādi viss būs zudis, un mans upuris būs bijis velts!