Anna uz brīdi apklusa un cieši uzlūkoja meitu. Viņas zilajās acīs atspoguļojās ilgas. Lielas ilgas un lielas skumjas.
— Lai veicas, Laura, — viņa tad klusi noteica.
— Tev arī, mammu, — meitene nočukstēja. — Tev arī.
Pēdējā smaidā gaišmatainās sievietes sejas vaibsti sastinga, un drīz vien no fotogrāfijas bija zudušas dzīvības pazīmes.
Laura skaļi iešņukstējās, paņēma kabatlakatu un noslaucīja asaras no sejas. Tad viņa pastiepa labo roku un pavisam lēnām tuvināja to fotogrāfijas ietvaram, līdz beidzot tam pieskārās. Laura maigi noglāstīja mātes seju, un piepeši juta, it kā spētu cauri stiklam samanīt Annas vaigu siltumu. Radās sajūta, it kā Anna vēl būtu dzīva.
Bet tas taču nevar būt, Laurai izskrēja cauri galvai.
Izdzirdot klauvējam pie durvīm, Laura vairs nezināja, cik ilgi bija vērojusi mātes fotogrāfiju. Likās, it kā viņa atmostos no dziļa sapņa. Viņai bija pilnīgi zudusi laika izjūta. Meitene pārsteigta paskatījās pulkstenī uz Kajas naktsskapīša. Mazliet pāri astoņiem. -Jā?
Durvis atvērās, Lūkass pabāza galvu istabā un jautājoši palūkojās māsā. — Vai tev negribas ēst?
— Ēst? Kā tā?
— Tu taču nebiji vakariņās, tāpēc!
— Hmm — nē, nē, — Laura aši atteica.
— Patiešām nē? — Lūkass, samirkšķinādams acis, viņā paskatījās. Laura gan ne tuvu nebija tāda rīma kā Kaja, bet tas, ka viņa izlaistu maltītes, gadījās reti. Tas vienkārši nebija normāli. Bet kas gan ar viņa māsu šobrīd vēl bija normāli?
— Kas noticis? — Laura pārtrauca viņa domas, un tad Lūkass atcerējās, kāpēc bija atnācis.
— Persijs atradis kaut ko interesantu, — viņš sacīja. — Nāc un paskaties.
Alienora jau atradās pie zāļu virtuves durvīm, kad izdzirda Morvenas balsi: — Vai tu neesi kaut ko piemirsusi?
Meitene apmetās apkārt un pārsteigta paskatījās dziedniecē.
— Pie... piemirsusi? — viņa stomījās. — Kā jūs to domājat?
Dziedniece stāvēja pie galda, ko divi gaismekļi apspīdēja ar spožu gaismu, un piestiņā gatavoja zāles. Viņa nopietni raudzījās māceklē, labajai rokai nepārtraukti darbojoties ar piestalu pa apaļo trauku. — Es domāju tēju Elizionam, — viņa mierīgi atteica.
Alienora nosarka. — Kā tad! Piedodiet jel manu nolaidību, kundze!
Viņa paķēra no skapja dzelzs katliņu, metās ar to pie ūdens kubula un aši ar ķipīti pasmēla ūdeni. Piepildījusi katliņu līdz pusei, viņa uzlika tam vāku un aiznesa līdz pavardam, kur novietoja to uz uguns tik neveikli, ka ūdens izšļakstījās pāri malai un čūkstēdams pārvērtās par garaiņiem uz sakarsušās pavarda virsmas. Alienora tam nepievērsa nekādu uzmanību. Viņa iemeta ugunī vienu pagali, steigšus devās pie krājumu skapja un izvilka atvilktni, kur glabājās zāļu maisījums Eliziona miega dzērienam. Veikli nomērījusi divas karotes zāļu no linu maisiņa, viņa tās iebēra māla kausā.
Morvena, saraukusi pieri, vēroja meitenes drudžaino rosību.
— Kas tev šodien noticis, Alienora? — viņa nobažījusies vaicāja.
Meitene tik strauji apgriezās apkārt, it kā būtu pieķerta darām ko aizliegtu. — Kam gan būtu jānotiek? — viņa nedroši atjautāja.
— Tieši to es no tevis gribētu dzirdēt! Tu šodien esi tik izklaidīga un nepavisam nelīdzinies pati sev.
— Bet tas taču nevar būt! — Alienoras balss neizklausījās diez ko pārliecinoša.
— Nedomāju vis, — Morvena rāmi atteica. — Vai tad tu līdz šim kādreiz esi piemirsusi pagatavot Elizionam tēju?
Alienora neko neatbildēja un nokaunējusies raudzījās grīdā.
Morvena pārtrauca darbu, ielika piestalu piestiņā un piebiedrojās māceklei pie pavarda. Viņa ar vienu roku pacēla Alienoras zodu un pavērās meitenei acīs ar laipnu skatienu. — Saki man, Alienora, kas tev uz sirds? Tu taču zini, ka vari man uzticēties.
Meitene mulsi nolaida acis, tomēr viņas domas satraukti rosījās. Es taču nedrīkstu izstāstīt, kas Alarikam padomā, viņa prātoja. Un arī to ne, ka esmu noraizējusies par viņu līdz nāvei. Morvena noteikti visu atklātu Paravainam.
— Jūs maldāties, kundze, — Alienora beidzot atbildēja un enerģiski papurināja galvu. — Nekas nav noticis — patiešām nekas!
Morvena piemiedza acis un vērtējoši noskatījās māceklē.
— Labi, — viņa sacīja, atvilkdama roku no Alienoras zoda. — Tu nevēlies runāt, un es to respektēju. Taču atceries — parasti cilvēkam nāk tikai par labu, ja viņš ar kādu dalās savās rūpēs. — Tad viņa pagriezās un atsāka darbu.
Skanot vienmērīgajiem stampiņas sitieniem un pavardā sprakšķot pagalēm, meitene kvēlojošiem vaigiem pacēla katla vāciņu, zem kura sāka vārīties ūdens. Alienorai nāsīs iesitās tējas zālīšu aromāts — miega sakne, drudža puķe un pūķa usnes. Tomēr meitene tam nepievērsa uzmanību, jo viņas domas kavējās pie Alarika.
Par laimi, neviens nebija ievērojis, ka viņš ir projām. No rīta viņa Paravainam bija atvainojusies, ka brālis vēl nav atnācis. Viņš nejūtoties labi, meitene bija teikusi, un vēloties pa dienu palikt gultā. Melojot viņa bija piesarkusi, taču balto bruņinieku vadonim tas nebija iekritis acīs. Neviens nebija ievērojis, ka Alarika kambarītis ir tukšs, un tā nu brāļa un māsas noslēpums bija palicis neatklāts līdz pat vakaram. Tas gan bija īsts brīnums, ja ņēma vērā Bučmūļa ārdīšanos.
Kopš Alariks bija projām, svūpijs bija gluži satrakojies. Varbūt viņš bija noilgojies pēc saimnieka un tāpēc izgrūda sirdi plosošas skaņas. Viņa izmisumu nespēja remdināt pat lielākie gardumi. Zvēriņš nemitīgi skrāpējās gar Alienoras kambarīša durvīm un bija lūkojis aizlaisties pa logu. Līdz šim gan Alienorai pēdējā mirklī bija izdevies viņu noķert. Tā kā viņas istaba atradās nomaļus, neviens vēl nebija dzirdējis Bučmūļa saceļo jezgu. Taču ilgi tā vairs nevarēja palikt nemanīta.
Kamēr Alienora nepacietīgi gaidīja, kad sāks vārīties ūdens, lai beidzot varētu apliet Eliziona miega dzērienam domātās zālītes, viņa slepus cerēja, ka svūpijs tostarp būs piekusis un aprimis.
Laura tūlīt pazina attēlu, kas bija parādījies monitorā — abi bruņinieki, ko lokā ietvēra vārdi latīņu valodā, bija tieši tādi paši kā bruņinieki uz akmens atlūzas, ko viņa bija atradusi bibliotēkā. Atradums stāvēja uz rakstāmgalda blakus datoram, un, uzmetusi tam skatienu, viņa pārliecinājās, ka nebija nošāvusi greizi. Vienīgi displejā attēls bija pilnīgs, nevis kā uz akmens, kur no tā bija redzama tikai daļa.
Persijs Valjants un draugi stāvēja pie datora viņa darbistabā, ar interesi pievērsušies interneta lapai, ko viņš bija atradis. Skolotājs norādīja uz monitoru. — Tas pilnigī nepārprotami irr Tempļa brruņiniekū zīmogs! To apstiprrinā arrī uzrraksts latīņu valodā: “SIG1LLUM MILITUM XRlSTl” — “Kristus kareivju zīmogs”!”
Kaja savilka lūpas taurītē un pacēla uzacis. — Tempļa bruņinieki? Pirmoreiz dzirdu!
Arī Laura jautājoši vērās Persijā. — Kas tie Tempļa bruņinieki tādi bija?
Lūkass ievilka elpu un jau grasījās sākt skaidrot, bet ievēroja, ka Persija seja apmācas. Tālab viņš izlēma paklusēt.
Skolotājs, divreiz ātri noklikšķinājis peli, atvēra jaunu lapu. Uz ekrāna parādījās iespaidīga jātnieku karapulka zīmējums. Uz bruņinieku vairogiem un apmetņiem bija redzami lieli krusti, kuru zari uz galiem paplašinājās. Šis krusts bija attēlots arī kaujas karogos, kas plīvoja virs viņu galvām. Persijs norādīja uz monitoru.