— Tempļa brruņiniekī bija dievbijīgu un dižciltīgu drrošsirržu pulciņš, kas Krrusta karru laikā bija noslegušī svētu savienību. Viņi devās uz Svēto zemī, uzcelā daudzus cietokšņus un karoja arr pagāniem. Taču galvenokārrt viņi bija zverrejušī izpildīt īpašu uzdevumu — viņi apsarrgajā Svēto Grālu!
— Svēto Grālu? — Kaja pārsteigta paskatījās skolotājā. Viņa acīm redzami vēl neko nebija dzirdējusi par tādu Grālu.
— Jā, — Persijs apstiprināja. — Neiedomājami verrtīgū kausu, kurrā saskaņā arr senū teiksmu strrāvo mūžīgās dzīvības avots. To irr meklejušī daudzi vīrri, bet līdz pat šai baltai dienai nevienam nāv laimējies to uziet.
Laura sarauca pieri. — Mūžīgās dzīvības avots, tu saki?
Persijs pamāja.
— Tad jau tas Grāls ir bijis kaut kas līdzīgs Apskaidrības kausam?
— Tu pati to pateici, Laura. Vārdi ir tikai tukša skaņa, un lietu patiesais saturrs parrastī slēpjas zem to ārējā veidola.
Lūkass pacēla no galda akmens atlūzu un prātodams aplūkoja zīmoga fragmentu. Tad viņš pievērsās Persijam. — Es īsti nesaprotu — ja jau Tempļa bruņinieki atradās Svētajā zemē, kā tad viņu zīmogs ticis līdz šejienei, Rāvenšteinas pilij?
— Izskaidrrojūms irr diezgan vienkārršs — Reimārs fon Rāvenšteins kādū laikū bija piebiedrojies templiešiem.
— Jo viņš gribēja apsargāt Svēto Grālu?
— Nē, nebūt ne! — Persijs papurināja galvu. — Jo viņš Grālu grribējā nozagt.
— Nopietni? — Lūkass brīnījās. — Un vai viņam izdevās?
Persijs neatbildēja uzreiz. Viņš atkal satvēra peli un pēc pāris
klikšķiem monitorā parādījās grezna kausa zīmējums. Kaut arī attēls bija melnbalts, varēja noprast, ka traukam ir milzīga vērtība. Tas noteikti bija gatavots no zelta un viscaur izrotāts ar dārgakmeņiem.
Laura paliecās uz priekšu. Viņas acīs iestarojās neparasts mirdzums, kamēr meitene fascinēta raudzījās uz kausu. — Vai tas ir Svētais Grāls? — viņa klusi vaicāja. Balsī skanēja gandrīz vai bijība.
Persijs novērsās no monitora un paskatījās meitenē. — Nu, tā vismaz likās Reimāram. Viņš to nolaupīja un atvedā šurrp. Taču patiesībā rruna bija tikai parr kopiju, kas neatšķīrās no īstā kausa, un, kad Nežēlīgais bruņinieks iedzerra eliksīru, kas tajā atradās, viņš saņēma brriesmīgu sodu parr savu noziegumu — viņa kerr-menis sāka trrūdēt, vēl dzīvam esot.
Kaja satrūkusies pašāva roku priekšā mutei. Arī Lūkass pavērās skolotājā ar neslēptu šausmu izteiksmi sejā.
Laura turpretim paņēma peli un noklikšķināja uz drukāšanas pogu. Kad printeris sāka dūkt, viņa no jauna pievērsās Persijam.
— Kā tu to visu zini?
Skolotāja sejā atplauka smaids. — No jūsu tēva, prrotāms. Jūs taču zināt, ka viņš krrietnu laikū pētīja Rāvenšteinas pils vēsturri un pats bija uzsācis meklējumus. Un, tā kā mums bija vienā darrbistaba, viņš man bieži stastījā, kā sokas pētījumi.
Skaidrs, Laurai ienāca prātā. To es arī pati būtu varējusi iedomāties!
— Un tālāk? — viņa turpināta taujāt. — Kas notika tālāk? Vai Reimāru varēja izglābt?
Persijs pašūpoja galvu. — Nē, nekādi. Skatīdamies jau nāvei acīs, viņš vēlreiz attaisnoja savu Nežēlīgā slavu un izgudrroja ne-krrietnu plānu: viņš nolēma paņemt līdzi kapā ne tikai viltoto kausu ar nāvējošo eliksīrru, bet arī četrrus savūs labakos brru-ņiniekus, kas viņu pavadītu pēdējā gaitā!
Kamēr Kaja un Lūkass vēlreiz šķebinādamies saskatījās, printeris izdrukāja kausa attēlu.
Laura paķēra izdruku, salocīja un iebāza kabatā. Tad atkal pievērsās Persijam Valjantam. — Kā tad Nežēlīgais bruņinieks to panāca?
Persijs paraustīja plecus. — Diemžel manas zināšanās tik tālū nesniedzas. Skaidrrs irr tikai tas, ka tie četrri vīri pazuda kapenēs, un neviens viņus pēc tam nav rredzējis. Un kopš tiem laikiem...
— Tur spokojas viņu gari! — Kaja pārtrauca.
Skolotājs pasmaidīja. — Varr jau gadīties. Katrrā ziņā visi tā rrunā. Ber man liekas, ka tās drrīzāk irr pasakas.
— Nav taisnība, Persij! — Kaja protestēja. — Mēs paši dzirdējām, kā tur iekšā gaudoja. Vai ne? — viņa jautājoši paskatījās Lūkasā, un zēns palocīja galvu. Tad viņa pievērsās draudzenei.
— Vai ne, Laura?
Laura arī atbildēja uz draudzenes jautājumu ar galvas mājienu.
— Tā nudien bija, Persij!
Tomēr Persiju nekas nespēja pārliecināt. — Nekādā ziņā ne-grrasos apšaubīt, ka esat dzirrdejušī gaudošanu. Bet tā noteikti nenāca no garriem!
— Kā tad tā? — Laura iebilda. — Kā tu to vari zināt?
— Jūsu tēvs bija vairrakkarrt iegriezies kapenēs. Taču parr garriem viņš man neko netika teicis. Un varrat ticēt, ka viņš to būtu darrijis, ja vien tādi tur būtu bijušī!
Tad viņš pastiepa roku pretī Lūkasam. — Vai būsi tik laipns un pasniegsi man akmeni?
Lūkass iedeva viņam akmeni no bibliotēkas. Persijs to brīdi pasvārstīja rokā, lai novērtētu svaru. Tad pacēla akmeni pie labās acs, viegli to piemiegdams, un uzmanīgi nopētīja šķembu. Beigās viņš virsmu rūpīgi aptaustīja ar pirkstgaliem, pielika pie deguna un paostīja. Kad Persijs bija beidzis apskati, viņš, apdomīgi pamājis ar galvu, pagriezās pret bērniem. — Pilnīgi drrošī, tas ir Maltas marr-morrs, nav ne mazāko šaubū. Atlūzai jābūt no veco kapeņu kapličas, jo citurr pilī tāds akmens nekurr nav izmantots celtniecībā!
— Nopietni? — Lūkass pārsteigts noprasīja. — Un ko...
Viņš nepaguva pabeigt teikumu. Tai pašā brīdī atrāvās durvis
un darbistabā iebrāzās mis Mērija. Izskatījās, ka viņa bija steigusies, un sejā bija iegūlusi saspringta izteiksme. Ieraugot Persiju, viņas vaibstos parādījās atvieglojums. — Re, kur tu esi, — viņa nopūtās. — Es tevi visur izmeklējos.
Persijs noraizējies viņā paskatījās. Jau no pirmā acu uzmetiena viņam bija skaidrs, ka kaut kas bija atgadījies. Viņš panācās pretī.
— Kas tev uz sirrds, dārrgā Mērij?
Skolotājas sejā vēlreiz atspoguļojās izbailes, un viņa, meklēdama palīdzību, pavērās Persijā. — Atri, nāc līdzi! Profesors — esmu par viņu ļoti uztraukusies.
Laura sarāvās. Kamēr Persijs paķēra no āķa mēteli un uzmeta sev uz pleciem, viņa piegāja pie mis Mērijas. — Kas profesoram noticis? — viņa aizlauztā balsī apvaicājās.
— Viņam ir augsta temperatūra un viņš gandrīz vairs nesaprot, ko viņam saka, — skolotāja atbildēja. — Un, ja viņš tomēr atbild, tad nespēj pateikt neko sakarīgu. Viņa vārdiem nav nekādas jēgas. — Viņa novērsās no Lauras un uzstājīgi paskatījās Persijā. — Vai tu vienreiz nāksi?
— Es jau skrienu! — viņš atteica un pievērsās draugiem.
— Lūdzu piedošanū, ka esmū spiests pamest jusū sabiedrrību. Tomēr baidos, ka šobrrīd man jādarra kas svarrigāks!
Tad viņš sekoja mis Mērijai, kas jau bija izgājusi pa durvīm. Laura brīsniņu prātoja, vai nevajadzētu iet līdzi Persijam, bet viņš ar īsu galvas mājienu lika manīt, ka labāk ne.
Kad skolotājs bija aiz sevis aizvēris durvis, trīs draugi neziņā saskatījās.
— Un tālāk? — Lūkass pajautāja. — Ko mēs tagad darīsim?
Kaja paskatījās rokas pulkstenī. — Neko! — viņa atteica.
— Pulkstenis jau pusdesmit; pēc pusstundas jābūt gultās. Vienīgais, kas mums vēl atliek, ir doties atpakaļ uz istabām. Vai arī — kā tev liekas, Laura?
Laura neko neteica. Viņa stāvēja pie datora un domīgi raudzījās viltotajā Grālā, kas vēl joprojām bija redzams monitorā. Pēc brīža viņa apgriezās, ar labo roku satvēra zodu un, kaut ko prātodama, nekustīgi raudzījās uz priekšu.