Persijs piemiedza acis, viņa piere savilkās pārdomu pilnās rievās, kamēr viņš noraudzījās raižu māktajā skolotājā. Viņa kastaņbrūnie mati blāvi atmirdzēja sveces gaismā, kas dega uz skapīša pie gultas. No māla kausa, kas garoja blakus gaismeklim, pacēlās zāļu aromāts.
Piepeši Aureliāns Austrums gultā uzslējās sēdus. Viņš iepleta acis un ar neprātīgu skatienu raudzījās nenosakāmā tālumā.
— Suņi! — viņš, aizraujoties elpai, izgrūda. — Nakts suņi! Tie viņu no...
Viņš apklusa un gārgdams tvēra pēc gaisa. Seju bija izķēmojušas bailes. Persijs un Mērija pārbijušies saskatījās, bet tad no profesora lūpām izlauzās vēl citi vārdi: — Melnais... vilks! — viņš stomījās. — Tikai vilks... — Taču teikuma vidū viņu pameta pēdējās spēka paliekas. Viņš atslīga spilvenā, un acis aizvērās.
Mērija norūpējusies pārliecās viņam pāri. — Profesora kungs, profesora kungs!
Aureliāns Austrums neko neatbildēja. Toties tagad viņš elpoja daudz mierīgāk nekā iepriekš, un krūškurvis ritmiski cilājās.
Mērija Morgana pagriezās pret Persiju un norādīja uz kausu, kas stāvēja uz naktsskapīša. — Izskatās, ka nomierinošā tēja beidzot būs sākusi iedarboties. Varu tikai cerēt, ka kritīsies arī temperatūra un viņam tiks dāvāta mierīga nakrs.
— Cerrēsim. — Persijs domīgi noraudzījās profesorā, kas šķita iegrimis dziļā miegā. Tad viņš paskatījās Mērijā. — Kas mums vēl būtu jādarra?
Mis Mērija viegli pašūpoja galvu. — Šobrīd nekas. Es pa nakti pasēdēšu pie viņa, un tu vari doties gulēt. Tas ir prātīgākais, ko tu vari darīt.
— Vai esi gluži drroša, ka es neko nevaru palidzēt?
Skolotāja vēlreiz papurināja galvu.
— Labi, — Persijs noteica. — Bet, ja nu gadās kas nepārredzēts, tev man nekavējoties jādod ziņa! Norrunāts?
Mērija Morgana maigi pasmaidīja. — Norunāts, Persij. Un tagad — ar labu nakti.
Uzmetis sasirgušajam pēdējo skatienu, Persijs Valjants devās uz durvīm. Pie tām viņš apstājās un vēlreiz pagriezās pret skolotāju. — Varrbūt man iet un aprraudzīt Lauru?
— Apraudzīt Lauru? — Mērija Morgana pārsteigta atkārtoja.
— Kā tā?
Persijs paraustīja plecus. — Nezinu. Man tikai bija tāda nojauta.
Mis Mērija ieskatījās pulkstenī. — Drīz jau būs vienpadsmit. Laura ar Kaju jau sen aizmigušas guļ gultās.
— Varr būt, ka tev taisnibā. Bet tik un tā...
— Un kā tu domā, ko viņas varētu darīt?
— Nav ne jausmas, bet man kaut kā bija tāda sajūtā, ka viņas ir sataisījušās uz vecajām kapenēm...
— Uz vecajām kapenēm? — Mērija Morgana izbrīnījusies viņu pārtrauca. Tad viņa nogrozīja galvu. — To nu es nevaru iedomāties, Persij, pat labi gribēdama ne. Pirmkārt, viņas zina, ka tas ir aizliegts — un Laura nebūs tāda muļķe, lai riskētu ar izslēgšanu no skolas, jo tad visam būs beigas un viņai vairs nebūs nekādu iespēju tikt galā ar uzdevumu. Un otrkārt, pat tad, ja viņa grasītos doties uz kapenēm, tad ne jau nakts vidū. Viņa baidīsies, un viņas draudzene jau nu katrā ziņā.
— Taisnība, — Persijs pamāja. — Viņas man pašas stastījā, ka dzirrdējušas kapenēs gaudojam garrus.
Mērija pasmaidīja. — Vai redzi?
Persijs atbildēja viņas smaidam. — Šķiet, ka būšu nepamatoti norraizējies.
— Noteikti tā arī būs, Persij. Laura un viņas draugi taču nedarīs tādas aplamības un nemēģinās nakts vidū iekļūt kapenēs. Viņi taču zina, ka tas ir pārāk bīstami!
Miglas mākonis ar trim draugiem beidzot bija nokļuvis līdz ieejai kapenēs. Cits pēc cita viņi iegāja tumšajā ejā, kas veda uz kapeņu iekšpusi.
Kamēr Kaja un Lūkass iededza kabatas lukturīšus, Laura izvilka no kabatas mazo pudelīti un uzrunāja miglu. — Paldies tev, Dūmākonīt! Vari iet atkal nosnausties.
— Cik cēlsirdīgi no jums, kundze, — cēlsirdīgi no jums! — čukstošā migla atbildēja un nožāvājās, tad ar klusu šņācienu savilkās kopā. Tā vēl nebija pavisam pazudusi pudelītē, kad jau sāka krākt. Laura pudelīti aizkorķēja un ieslidināja jakas kabatā. Tad sekoja Kajai un Lūkasam.
Abi ar lukturīšiem izgaismoja šauro eju, kas nozuda kapeņu dzīlēs. Izskatījās, ka tā nav no īsajām. Vismaz gals tai nebija jaušams. Gaismas kūļi klejoja pa rupji tēsto akmeņu sienām un grīdas plāksnēm, ko klāja gadsimtiem krājušies netīrumi. No zemajiem griestiem nokarājās putekļu virtenes un zirnekļu tīkli, kuros savā nodabā trunēja beigti kukaiņi.
Kaja pretīgumā saviebās. — Tfū!
Arī Laura nejutās īsti savā ādā. Tomēr viņai vilcināties lika nevis satrūdējušās vaboles un mušas, bet gan smaka, kas sitās pretim no kapeņu dzīlēm.
Oda pēc nāves un iznīcības.
Laura apjukusi norīstījās. Tad viņa saņēma drosmi, izvilka no kabatas lukturīti un ieslēdza to. — Kustamies! — viņa sacīja un lēnām sāka iet. Mazliet pavilcinājušies, Lūkass un Kaja viņai sekoja cieši uz papēžiem.
Trīs draugi vēl nebija nogājuši ne desmit metrus, kad atskanēja drausma gaudošana. Šķita, ka tā nāk tieši no ejas viņiem priekšā, un par Laura, kas citādi nebija nekāda bailule, sarāvās.
Toties Kaju sagrāba nepārvaramas šausmas. Viņa skaļi iekliedzās, un kabatas lampiņa šķindēdama nokrita zemē. Meitene drebēja pie visām miesām un kā slīkdama pieķērās Laurai.
— Rērērēgi! — Kaja paniskās bailēs stostījās. — Atri, laižamies prom, kamēr viņi mūs vēl nav saķēruši!
Laura ar vienu roku apskāva draudzeni. — Nomierinies, Kaja. Tu taču arī dzirdēji, ko teica Persijs — rēgu šeit nav.
— Labi, labi. Bet es dzirdēju arī to, ko nupat saklausīju! — viņa sacīja drebulīgā balsī, pirms iebļāvās vēlreiz. — Re, paklausies!
Vēlreiz atskanēja šaušalīgā gaudošana, šoreiz vēl skaļāk nekā iepriekš. Tad piepeši viņiem sejā iesitās auksta gaisa vilnis. Likās, it kā rēgs būtu pārlaidis savu auksto roku viņu vaigiem, izmēģinādams satvērienu.
— Nēēē! — Kaja vēl ciešāk ieķērās Laurā
Lūkass nebija izdvesis ne skaņas. Zēns gluži mierīgs stāvēja līdzās abām meitenēm, lukturīša staros kaut ko meklēja tumsā un sasprindzināti raudzījās uz priekšu. Tad uzreiz viņa lūpas pasmaidīja.
— Nav slikti! — viņš noteica.
Laura izbrīnījusies viņā paskatījās. — Ko?
Zēns paspīdināja ejā gaismu. Apmēram piecus metrus no viņiem sienā pavērās niša, un tajā stars izgaismoja akmens nezvēra galvu, briesmīgu, bailes izraisošu viepli.
— Kas tas ir? — Laura izbijusies taujāja.
— Lemurs, man tā liekas. Tā senie romieši dēvēja ļaunos mirušo garus. Viņi tos izcirta akmenī, lai savaldītu un atbaidītu citas nelabas būtnes.
Lemurs ieplestu rīkli raudzījās bērnos, un jau nākamajā mirklī skaļi ieaurojās, tā ka Kaja atkal iekliedzās.
Laura mēģināja viņu nomierināt un tad atkal pievērsās brālim. — Kā... kā tas darbojas?
Lūkass viņai deva zīmi sekot un piegāja pie rēginās galvas. Laura ar pūlēm tika līdzi, jo viņai vajadzēja vilkt arī Kaju, kas pretojās.
Nezvēra galvas priekšā Lūkass apstājās un norādīja uz atvērto muti, kuras biezās lūpas veidoja gandrīz apaļu caurumu.
— Iedomājieties, tas notiek līdzīgi, kā spēlējot ērģeles vai pūšot stiklu, — viņš paskaidroja. — vSis vieplis, iespējams, ir kādas caurules apakšējais gals, kas no galvas iekšpuses ved augšup ar atvērumu uz ārieni.
— Tad tāpēc mēs jutām to auksto pūsmu?
— Eksakteniski, Laura.
— Bet — no kurienes nāk tā šausmīgā gaudošana?
— Pavisam vienkārši. Katra vēja pūsmiņa, kas iziet cauri caurulei, rada periodiskas svārstības ar dažādām frekvencēm. Tādējādi rodas šī biedējošā skaņa, kuras stiprums ir proporcionāls skaņas amplitūdas kvadrātam.