Meitene pielika blakus atradumu no bibliotēkas — nebija nekādu šaubu, uz tā bija attēlota reljefa augšpuse, kuras trūka. Tātad akmens šķemba nāca no šīs sienas.
Ko gan tas varētu nozīmēt, Laura prātoja. Kāpēc tētim vajadzēja paņemt līdzi šo fragmentu un paslēpt?
Piepeši viņai radās iedvesma. Viņa lūkoja ielikt akmeni tā sākotnējā vietā un iespieda mūra bedrītē, tas izdevās bez kādām grūtībām. Bet tad atlūza iesprūda. Tā rēgojās ārā no sienas apmēram par pus-centimetru un nekustējās, ari spēcīgi uzspiežot. Laura, ilgi nedomādama, paņēma lukturīti un pamatīgi iebelza ar to pa akmeni. Un re nu: akmens iegāja sienā līdz galam, un zīmogs bija vesels. Nekas vairs neliecināja par to, ka pirms brītiņa vienas daļas bija trūcis.
Tai pašā brīdī no kapeņu dzīlēm atskanēja dārdēšana un rīboņa. Laura steigšus pietrūkās kājās un izbijusies pavērās pārējos. Rīboņa nāca arvien tuvāk un tuvāk, pieaugdama skaļumā. Piepeši mūris viņu priekšā sāka drebēt.
Trijotne atlēca divus soļus atpakaļ, izmisīgi saskatījās un tad lielām acīm pievērsās sienai, kas vibrēja arvien spēcīgāk. No griestiem sāka krist putekļi, un kabatas lampiņu gaismā draugi varēja saskatīt neskaitāmus zirnekļus, kas steigšus rāpoja projām. Tad viņiem zem kājām sāka līgoties grīda. Tikai mazliet, tomēr tas bija skaidri manāms.
Kaja saķēra Lauras roku un cieši iekrampējās tajā. Viņas nagi iespiedās Lauras plaukstā. Tomēr meitene to nemanīja, jo pati kā apburta vēroja neparasto ainu.
Viss mūris pakustējās. Vispirms lēnām, bet tad arvien ātrāk tas šņirkstēdams un dārdēdams virzījās sāņus, līdz ar slāpētu atsitienu pavisam pazuda kreisās puses sienā. Tad atkal iestājās klusums. Rīboņa un grīdas līgošanās bija mitējušās.
Ceļš bija brīvs.
Kad Laura pavērsa kabatas lukturīša staru tumsā, viņa ieraudzīja, ka priekšā paveras liela kamera. Tās vidū stāvēja iespaidīgs sarkofāgs. Viņi bija nonākuši pie mērķa — viņu priekšā atradās Reimāra fon Rāvenšteinā kapenes.
— Jā! — Laura iegavilējās. Lūkass un Kaja pievienojās viņas gaviļu saucieniem, mezdamies viens otram ap kaklu un laizdamies prieka dejā.
21. nodaļa KAPEŅU ŠAUSMAS
'
Bučmūli!!! — Alienora nespēja savaldīt dusmas. — Pie visiem jodiem, vai tu vienreiz apklusīsi, lops tāds!
Taču svūpijs ir nedomāja klausīt. Viņš pavēra smailo purniņu un izgrūda gari vilktu brēcienu, kas atgādināja stirnas mazuļa baiļu saucienu. Tad viņš savicināja savus sikspārņa spārneļus, aizsvilpojās līdz Alienoras kambarīša durvīm, atskanot skaļam bladāc!, triecās pret tām un uz galvas nokrita zemē. Bučmūlis vēlreiz nobrēcās, tikai klusāk un žēlāk nekā pirmo reizi.
Alienora piesteidzās klāt un pacēla spārnoto kažokzvēriņu.
— Te nu tu dabūji par to, ka esi tik nepaklausīgs! — viņa bārās.
— Ja tu tā turpināsi, tad nolauzīsi sprandu! Un vēl ļaunāk — tava dumjā brēkšana sacels kājās visu pili, un atklāsies, ka Alarika vairs nav Blāzmoralda.
Svūpijs noraudzījās meitenē tumšām, apaļām acīm, un Alienorai piepeši radās sajūta, ka viņš saprot. Viņa maigi noglāstīja zvēriņam galvu, pakasīja aiz mīkstajām ausīm un noglaudīja spalvaino rumpīti. — Būs jau labi, Bučmūlīt. Kāpēc tu uzreiz nevarēji tā darīt?
Alienora piegāja pie koka galda, kas stāvēja kambara vidū, paņēma no augļu bļodas ābolu un pastiepa pretī sīkulim.
Bučmūlis to satvēra priekšķepās un metās virsū ar vilka apetīti, skaļi šmakstinādams gluži kā vesels cūku bars.
— Ar to arī vajadzēja sākt, āmurgalva, — meitene noskaitusies sodījās. — Un man būtu aiztaupīts viss šis uztraukums!
Te gaitenī atskanēja soļi, kas, strauji tuvodamies, virzījās uz Alienoras istabiņas pusi.
Svūpijs nometa ābolu, un, iekams Alienora paspēja reaģēt un aizspiest viņam muti, dzīvnieks žēlabaini iebrēcās.
— Kuš! — Alienora ar nepielūdzamu tvērienu noslāpēja kažokzvēriņa saucienu. Par vēlu! No skaļa klauvējiena nodrebēja durvis, un, iekams Alienora vēl paspēja uzsaukt “iekšā”, tās atsprāga vaļā, un ienāca bruņinieks Paravains.
— Atvaino, — viņš sacīja, — bet es meklēju tavu brāli. Nesastapu Alariku viņa istabā, neviens nezina teikt, kur viņu var atrast, un tad iedomājos, ka varbūt tu...
Paravains apklusa, nekustīgi pievērsis skatienu svūpijam Alienoras rokā. — Ko tad Bučmūlis dara pie tevis? Viņi ar Alariku taču ir nešķirami.
— Ēēē... Viņš... ēēē... Alariks... nu...
Paravains, aizdomu mākts, piemiedza acis. — Kas tad Alarikam noticis? Stāsti taču!
Alienora nolaida skatienu, sejā iedegās kauna sārtums un acīs sakāpa asaras.
Baltais bruņinieks caururbjoši paskatījās meitenē. — Paklau, Alienora, es zinu, ka tu man kaut ko gribi noklusēt. Bet, ja tev mīļš tavs brālis, tad pasaki tagad, kas atgadījies.
Meitene bridi vēl spītā saknieba lūpas, bet tad viņas pretestība bija lauzta. Alienora, asarām plūstot, atviegloja sirdi un izstāstīja Paravainam par brāļa nodomu.
Kad viņa bija atzinusies, bruņinieks nobālēja un apjucis stingi raudzījās uz priekšu. Ik pa brīdim viņš neticīgi papurināja galvu.
— Kā tu varēji to pieļaut, Alienora! — Paravains pārmetoši paskatījās meitenē. — Kāpēc neizstāstīji man to jau agrāk?
— Tāpēc, ka biju viņam apsolījusi klusēt.
Paravains skaļi novaidējās un satraukti mētājās pa istabu.
No jauna saņēmies, viņš apstājās Alienoras priekšā. Tagad viņa balss skanēja laipni. — Pilnīgi pareizi, solījumi jāpilda — bet tikai tad, ja tie nevienam nenodara ļaunu, saproti? — Nu viņa balss bija kļuvusi pavisam skaļa. — Un to, ka Alariks dodas nāves briesmās, tev taču vajadzēja saprast!
Alienora nožagojās. Viņas vaigi bija mitri no asarām un kvēloja. — Bet viņš teica, ka zinot slepenu taku cauri purvam. Silvāns, meža skrē...
— Un kaut ari tā būtu! — Paravains pērkoņdimdošā balsī viņu pārtrauca un atkal sāka satraukti staigāt pa kambarīti. — Pat tad, ja viņš sveiks un vesels tiktu cauri purvam — par ko es ļoti šaubos —, arī tad viņam aiz muguras būtu tikai pati vienkāršākā pasākuma daļa! Kopš Borborons un tumsas spēki ieguvuši savā īpašumā kausu, viņu rokās ir rāda vara, kādu Alariks nespēj pat nojaust. Ko gan viņš varētu pret to iesākt?
Alienoras bālajā sejā bija lasāmas neizmērojamas bailes. — Be... be... bet, — viņa stostījās, — tad jau mums tūdaļ jāsteidzas viņam palīgā!
— Kā tu to iedomājies, Alienora? Sēra purvs no mums atrodas dienas jājiena attālumā — kā lai mēs spēru palīdzēt Alarikam, ja viņš iekulsies briesmās?
Piesardzīgi sperdami soļus, Laura, Lūkass un Kaja iegāja kamerā. Gaiss joprojām bija sasmacis, varēja dzirdēt monotonu troksni, ūdens pilieniem sašķīstot pret akmens grīdu. Kabatas lukturīšu gaisma spokaini slīdēja caur telpā valdošo tumsu. Bija grūti pareizi noteikt tās izmērus, taču Laura lēsa, ka tā bija apmēram piecpadsmit metrus gara un desmit metrus plata. Un telpas augstums varbūt bija vienāds ar maza auguma cilvēka divkāršotu garumu.
Kamēr trīs draugi tuvojās sarkofāgam, Laura ar lukturīti izgaismoja sienas. Persija stāstītais izrādījās balta patiesība — kapa kameras sienas pilnībā bija no marmora. Akmens zārks vīra augumā ari bija no tā paša materiāla. Sānos tam bija izkaltas reljefu joslas ar ainām no bruņinieku dzīves. Turklāt tas bija greznots ar Rāven-šteinu ģerboni un regālijām. Uzraksts uz postamenta liecināja, ka tā nudien ir Reimāra fon Rāvenšteinā pēdējās atdusas vieta.