— Vajadzētu sadalīties un pārmeklēt katru kameras stūrīti, — Laura ierosināja.
— Laba doma! — Lūkass atzina.
— Vai citādi nevar?— Kaja bailīgā balstiņā noprasīja.
— Nebaidies, rēgiem rudmates nepatīk, — Lūkass smējās.
— Un nemirušajiem arī ne.
— Lūkas! Beidz ākstīties! — Laura brīdināja un pagriezās pret draudzeni. — Mēs varam iet kopā, ja tev tā patīk labāk.
— Nē, nē, — Kaja pretojās. — Būs jau labi.
Viņa negribēja izblamēties zēna priekšā. Kas gan varēja notikt? Laura un Lūkass taču tepat vien bija.
Kaja nedroši pagāja dažus soļus no sarkofāga, bet tad ik pa brītiņam tramīgi pagriezās pret Lauru un Lūkasu, kas lēnām devās pretējā virzienā.
Kaja pakustināja kabatas lampiņu — un tieši sejas priekšā ieraudzīja pretīgu radījumu: no griestiem viņai deguna galā nolaidās trekns, riebīgs zirneklis! Kaja panikā skaļi iekliedzās un kā dzelta izmisīgi kāpās atpakaļ, līdz atdūrās pret kaut ko cilvēka lielumā. Kaut kas metāliski nošķindēja, un tai pašā mirklī viņai uz pleciem nolaidās divas smagas, aukstas rokas. Kāds milzīgs briesmonis mēģināja viņu piespiest pie zemes! Ieraugot dzelzs piedurkņu galos bālas skeleta rokas, Kaju pārņēma šausmas. Saliekušies kauli izskatījās pēc drausmīgiem plēsēja nagiem.
Tūlīt pat tie apķersies man ap kaklu un žņaugs, Kajai ienāca prātā. Viņa vēlreiz spalgi iebrēcās.
Laura un Lūkass tūdaļ steidzās turp un uzreiz ieraudzīja, kas noticis — Kaja bija uzgrūdusies bruņinieka ietērpam, kas droši vien bija stāvējis pie kameras sienas. Tagad bruņas ar pilnu svaru balstījās uz Kajas pleciem, meiteni bija apņēmušas dzelzs rokas un kuļājās Kajas priekšā šurpu turpu.
Kaja atviegloti nopūtās, ieraudzījusi, ka dzelzs briesmonis izrādījies tikai vecs bruņutērps. Ķivere, pie kuras vēl šūpojās kādreiz lepna spalvu pušķa satrunējušās atliekas, bija noliekusies šķībi uz priekšu un atradās blakus meitenes galvai. Viņa lēnām pagriezās un cauri atvāztajam sejsegam bikli pašķielēja ķiveres iekšpusē. Pretī, bezzobaini smaidīdams, lūrēja bālgans galvaskauss, pie kura vēl bija pielipušas dažas krunkainas ādas driskās. No kreisās acs tumšās iedobes izrāpās vēl viens zirneklis, kas pārcēlās uz Kajas plecu un žigli lūkoja tikt lejup. Saltu šausmu pārņemta, meitene vēlreiz griezīgi iespiedzās.
— Būs jau labi, Kaja, — Laurai gandrīz sanāca smiekli. — Nav ko krist panikā, viss ir, kā nākas!
Laura un Lūkass pieķērās bruņām, nostūma tās no Kajas muguras un novietoja zemē.
Tad Laura norādīja uz skeletu, kas atradās bruņās. — Viņš tev neko vairs nevar izdarīt — viņš ir miris.
— Un tie tur arī! — Lūkass piemetināja.
Viņa kabatas lukturīša gaisma izcēla no tumsas vēl trīs bruņas, kas gulēja uz kapu kameras grīdas. Tās bija stipri sarūsējušas — un katrā bija pa skeletam.
— Tie četri pazudušie bruņinieki, kas Reimāru fon Rāvenšteinu pavadīja kapā! — Laura domīgi konstatēja.
Kaja bālu seju pamāja. Viņa atkal bija nomierinājusies un līdzcietīgi noraudzījās uz grīdas guļošajos. — Nabadziņi, — viņa nopūtās. — Kādā nāvē gan viņi te miruši?
Laura ar Lūkasu neziņā saskatījās.
— Un kāpēc bruņas tik stipri sarūsējušas? — Kaja turpināja.
— Tas laikam gan ir loģiāli, vai ne? — Lūkass atbildēja. — Padomā taču mazliet, trūcīgo koeficient — viņi šeit guļ jau gadsimtiem ilgi un te, apakšā, ir diezgan mitrs, tāpēc!
Kaja saviebās. Viņa ar atbildi īsti nebija mierā, tomēr klusēja.
— Labs ir, — Laura noteica. — Meklēsim tālāk.
Šoreiz draugi palika kopā. Cieši cits citam līdzās viņi lēnām apstaigāja kameru, izgaismodami to. Jau pēc dažiem mirkļiem luk' turīšu stari atsedza dzelzs stiprinājumu pie sienas, kurā atradās piķa lāpa.
— Pag, es kaut ko pamēģināšu, — Lūkass sacīja. Viņš piegāja pie lāpas, izņēma no kabatas šķiltaviņas un pielika liesmu pie lāpas. Un patiešām — jau pēc maza laiciņa ar piķi piesūcinātais audums aizdegās un uzliesmoja. Šaudīgā gaisma atklāja kapa ka-meras aprises, un draugi tagad varēja ieraudzīt, ka bez Reimāra fon Rāvenšteinā sarkofāga kapenēs nebija citu atdusas vietu. Nežēlīgais bruņinieks arī nāvē bija tikpat vientuļš kā dzīvē, ja neņēma vērā četrus nelaimīgos brašuļus, kas — noteikti ne jau brīvprātīgi — bija viņam piebiedrojušies mūža miegā.
Piepeši Laura ieraudzīja pie kameras tālākās sienas kaut ko mirguļojam. Viņa aši metās turp, un draugi sekoja.
Pēc mirkļa viņi jau bija atklājuši spīguļošanas iemeslu —-vienkāršā nišā, kas bija iebūvēta sienā, uz maza akmens paaugstinājuma stāvēja liels kauss. Tas noteikti bija izgatavots no tīra zelta, jo dzirkstīja kabatas lampiņu gaismā. Turklāt tas bija vis-caur klāts ar dārgakmeņiem. Ja Laura nemaldījās, tad sarkanie bija rubīni, bet zaļie — smaragdi.
Draugi, acis iepletuši, apbrīnoja zelta trauku. Vēl nekad viņiem nebija gadījies redzēt tādu dārgumu.
— Oho! — Kaja sajūsmināta nodvesās. — Tas nu gan ir ko vērts! — Tad viņa pagriezās pret Lauru. — Vai tas ir Apskaidrības kauss?
Lauras sejā parādījās skepse. — Diemžēl ne, — viņa sacīja, iebāza roku kabatā un izvilka datorizdruku, ko bija sagatavojusi Persija darbistabā. Viņa to atlocīja un salīdzinājumam pastiepa Grāla kopiju, kas Reimāram fon Rāvenšteinam bija kļuvusi par liktenīgu lāstu, pret kausu, kurš stāvēja nišā. Jau no pirmā acu uzmetiena bija redzams, ka abi trauki ir pilnīgi vienādi.
— Tas ir tikai Svētā Grāla atdarinājums, kas Nežēlīgajam bruņiniekam tapa liktenīgs, — Laura konstatēja. — Persijs taču stāstīja,
ka viņš to paņēmis līdzi nāvē. Nāciet un meklēsim tālāk, varbūt mums paveiksies un mēs vēl kaut kur tepat atradīsim īsto kausu.
Viņi atkal sadalījās un atsevišķi izstaigāja kameru. Tomēr, lai cik rūpīgi viņi arī meklēja, iespīdināja gaismu visos stūros, nišās un spraugās, izklauvēja sienas, raugot uziet slepenu slēptuvi un nomaskētus dobumus — no Apskaidrības kausa nebija ne vēsts.
Ne ziņas, ne miņas.
Laura vīlusies jau gribēja beigt meklējumus, kad piepeši apstājās un ar sasprindzinātu seju sāka klausīties. — Kuš! — viņa brīdināja draugus. — Vai jūs arī dzirdat?
Kaja un Lūkass saskatījās un jautājoši pacēla uzacis.
— Ko tad? — Kaja gribēja zināt.
— Es īsti nezinu. Izklausās, it kā kaut kur būtu... ūdens, tekošs ūdens.
— Muļķības! — Kaja iebilda un atmeta ar roku. — Tev rādās, tas arī viss.
Taču Laura neļāvās sevi pārliecināt. Viņa bija droša, ka nav maldījusies. Meitene aši pagājās pāris soļu līdz sienai, pielika pie tās ausi un ieklausījās. Piepeši viņa pamanīja, ka brālis atkal bija aizklīdis līdz nišai ar Grāla atdarinājumu un absolūtā bezrūpībā iebāzis tajā galvu, lai sīkāk izpētītu trauku ar nāvi nesošo saturu. Viņa izslējās taisni un iesaucās: — Lūkas, uzmanies! Padomā, ko Persijs stāstīja par bruņinieka briesmīgo galu. Lai tev neiziet tāpat!
Lūkass nevērīgi atmeta ar roku. — Nekrīti panikā, es piesargāšos, lai nepieskartos eliksīram!
Laura vēlreiz tuvināja ausi sienai un ieklausījās. Šaubu nebija — tur patiešām skanēja attāla čaloņa. Izklausījās pēc liegas šalkoņas vai klusinātas murmināšanas. Tomēr tā bija tik neskaidra, ka viņa nespēja pavisam skaidri pazīt skaņu. Iespējams, ka runa patiešām bija par ūdeni — bet varbūt arī par kaut ko citu.
Bet par ko tad?
Laura atkal piebiedrojās Kajai un Lūkasam, kas stāvēja Grāla kopijas priekšā. — Savādi gan, — viņa, pieri saraukusi, noteica.