Lūkass nopētīja māsu pāri lielo briļļu augšmalai, tās viņam bija noslīdējušas pašā degungalā. Taču Laura tikai īgni savilka pieri krunkās. Viņa šausmīgi nevarēja ciest, kad brālis atkal iztaisījās par viszinīti. Skaidrs, ka viņš zināja vairāk par māsu. Nebija arī nekāds brīnums! Allaž bija iebāzis galvu visādās gudrās grāmatās vai rakņājās pa internetu, meklēdams jaunākos zinātnes atklājumus. Lūdzu, uz priekšu! Viņai nekas nebija iebilstams — kamēr viņš nesāka izrādīties. Vai iedomāties, ka ir kas labāks par māsu.
— Lūkas, vecīt, tu taču zini, ka man matemātikā neiet tik labi kā tev! — viņa nervozi sacīja.
Lūkass atkal teatrāli pārgrieza acis. — Tam nav nekāda sakara ar matemātiku, — viņš paskaidroja ar vīzdegunīgu smīniņu. — Tas ir tikai vienkāršs atņemšanas uzdevums, ko spētu atrisināt katrs ceturtklasnieks!
Laura savilka seju grimasē. — Lai nu tā arī būtu, — viņa noburkšķēja, ņēmusi ļaunā viņa izlēcienus. — Un kāds tad ir atrisinājums, superkoeficienta kungs?
Lūkass nosmīkņāja. Viņam patika kacināt Lauru. Visvieglāk tas izdevās, iebāžot viņai degunā, ka vairākās jomās viņam bija krietni plašākas zināšanas nekā māsai. Kaut arī brālis bija jaunāks un gāja zemākā klasē nekā viņa. Viņš bija apguvis mācību vielu krietni uz priekšu, ir īpaši dabaszinātnēs, un, dabiski, jau sen bija apdzinis Lauru.
— Nu labi, tad paklausies, — viņš vēlīgi skaidroja. — Trīspadsmitā mēneša trīspadsmitā diena atbilst piektajam decembrim mūsu kalendārā. Tātad tavai dzimšanas dienai!
— Nopietni? — Laura apstulbusi vaicāja.
— Nopietni! — Lūkass pamāja. — Tas taču ir loģiāli!
Lauras sejā bija redzams izbrīns. — Loģi... kā?
— Loģiāli! — brālis atkārtoja, un tad viņa beidzot atskārta, ka Lūkass atkal izdomājis jaunu vārdiņu. — Un tam zemniekam ir pilnīga taisnība, — zēns turpināja. — Tu patiešām esi dzimusi trīs-padsmitnieka zīmē!
— Aha, — Laura novilka. — Izklausās pārliecinoši. Un tomēr — kāda man darīšana ar to jocīgo kalendāru? Vai ar kaut kādiem vēl mītiem?
3. nodaļa ZOBENA LĀSTS
Blāzmoraldas milzīgajā troņa zālē valdīja klusums. Dzirdama bija tikai degošo lāpu sprakstoņa, kuras bija iespraustas metāla turētājos pie sienas, un uguns sprēgāšana akmens kamīnā. Elizions, Gaismas glabātājs, sēdēja krēslā un nekustīgi raudzījās liesmās, domās atrazdamies kaut kur citur. Viņa grumbainajā sejā rotājās uguns atblāzma, un nāsīs iespiedās malkas šķilu bagātīgā sveķu smarža.
Tomēr vecais vīrs tai pievērsa tikpat maz uzmanības kā brīnumjauko, sarkano ziedu pušķim, kas, būdams vienīgais telpas rotājums, bija ielikts vāzē uz kumodes blakus augstam logam. Elizions izskatījās bezgala noguris. Viņa labsirdīgajā sejā bija atstājuši pēdas neskaitāmie gadi, un mati bija tapuši tikpat balti kā garā bārda. Gaismas glabātājs bija ģērbies pieticīgā, baltā tērpā un ap kaklu nēsāja vienkāršu ķēdīti ar piekariņu. Rota bija darināta no tīra zelta, smalks, ārkārtīgi rūpīgi nostrādāts darbs, kas attēloja stilizētu riteni ar astoņiem spieķiem.
Kaut arī vecais vīrs sēdēja pie uguns, viņam sala. Augumam pārskrēja vieglas trīsas, un viņš gandrīz nemanāmi pie sevis nopūtās. Jau vairākas stundas Elizionu māca savāds nemiers, kas nodarbināja domas un neļāva iemigt. Pretēji parastajiem ieradumiem viņš tālab vispār nebija devies uz guļamkambari. Viņš zināja, ka šajā naktī neradīs mieru.
Lai gan bruņinieks Paravains bija apgalvojis, ka neesot nekāda iemesla raizēties. Visos sargtorņos norīkota divkārša sardze, pilī visur izlikti sardzes posteņi. Blāzmoraldā esot gandrīz pilnīgi neiespējami iebrukt nemanītam. Taču Gaismas glabātājs tika atgādinājis savas miesassardzes vadonim, ka tumsas spēkiem gandrīz
pirms trīspadsmit mēnešiem hija izdevies iekļūt pils labirintā un nolaupīt Apskaidrības kausu ar dzīvības ūdeni.
— Nelaimīgu sagadīšanos virkne! — Paravains bija paskaidrojis. Un piebildis: — Turklāt jums, kungs, taču ir zināms, ka tas izdevās vienīgi tādēļ, ka mūsu rindās bija ielavījies nodevējs!
Gaismas glabātājs bija rāmi paskatījies bruņiniekā un atteicis:
— Sagadīšanās nepastāv, bruņiniek Paravain. Visam, kas notiek, ir īpaša jēga, arī tad, ja mēs dažkārt to nespējam atskārst uzreiz. Un no nodevības neviens nav pasargāts!
Vecais vīrs neapzināti pamāja ar galvu. Jā gan, cik bieži viņš savā garajā mūžā jau bija piedzīvojis nodevību! Cik bieži viņam bija nācies uzzināt, ka dažs labs no viņa svītas nebija spējis pretoties ienaidnieka vilinājumiem un slepus iestājies tā dienestā! Tādēļ tas bija īpaši bīstams Tumsas Spēku sabiedrotais, jo ar skaidri zināmu ienaidnieku ir krietni vieglāk cīnīties nekā ar šķietamu draugu, kura sirdī ieperinājusies nodevība. Tālab Tumsas Spēki allaž centās savā pusē pārvilkt Grāla cietokšņa bruņiniekus.
Neraugoties uz šiem pūliņiem, Tumsas kalpiem vēl aizvien nebija izdevies uzvarēt Gaismas varu. Kaut arī ķildas notika arvien biežāk un kļuva asākas, kopumā ņemot, cīņā starp labo un ļauno liktenis allaž pauda labvēlību Gaismas pusei! Pie šīs domas vecā vīra seja atplauka, un dzidri zilās acis iemirdzējās kā jauneklim. Jā gan, viņš vēl aizvien spēja pildīt uzdevumu, kas viņam bija uzticēts kopš pasaules pirmsākumiem! Taču varbūt, varbūt jau lēnām bija pienācis laiks padomāt par pēcteci...
Elizions samanīja briesmas, iekams vēl bija atvērušās durvis. Viņš pielēca kājās, un tai pašā mirklī kāds ar nevaldāmu sparu atrāva abas lielo durvju vērtnes. Zālē, saceldami pamatīgu troksni, iegāzās saujiņa Melno bruņinieku Borborona vadībā. Melnais hercogs bija pacēlis zobenu, un asais asmens, ko bija izraibinājuši neskaitāmi asins plankumi, nozibsnīja uguns atblāzmā.
Gaismas glabātājs, ieraudzījis ieroci, ne pa jokam izbijās. Viņš pārlieku labi pazina nešpetno varu, ar ko bija apveltīts šis zobens, kurš ne velti tika dēvēts par Mērdekli. Sis zobens, ko melnie lietuvēni bija kaldinājuši pašos laika pirmsākumos un sātaniskie furhuri apveltījuši ar melno zinšu spēkiem, bija vienīgais ierocis, kas viņam varēja kļūt liktenīgs. Un tieši tai brīdī, kad viņu pirmoreiz kopš neatminamiem laikiem apdraudēja šaušalīgais zobens, Elizions bija neaizsargāts.
Melnā hercoga liesmojošās acis nopētīja lielo troņa zāli. Pamanot, ka Gaismas glabātājs ir viens pats, viņa līķa bālajā sejā iezīmējās negants smīns.
— Esi sveicināts, Gaismas meistar! — viņš izsmējīgi iesaucās un platiem soļiem metās pie vecā vīra. Šķita, ka dziļā, piesmakusī balss nāca tieši no elles bezdibeņiem.
Melnie bruņinieki izvietojās pa zāli.
Elizions bija lamatās. Viņš izbijies atkāpās. Šķita, ka cerību uz glābiņu vairs nav, jo Borborons strauji tuvojās.
Apmierināti smīnēdami, vīri vēroja savu barvedi.
Tad atsprāga otras durvis, un zālē iebrāzās trīspadsmit bruņinieki. Viņi bija tērpušies baltās bruņās un izvilkuši zobenus. Priekšgalā stāvēja stalti noaudzis jauns vīrietis — bruņinieks Paravains. Pametis žiglu skatienu uz sava pavēlnieka pusi, sardzes vadītājs atskārta situācijas nopietnību.
— Gaismas vārdā — arsist viņus! — viņš uzsauca saviem vīriem.
Kamēr viņa bruņinieki aizšķērsoja ceļu melnajiem karotājiem, Paravains steidzās pie Gaismas glabātāja, lai glābtu viņa dzīvību. Tomēr tā vien šķita, ka ir jau par vēlu, jo Borborons bija ticis gandrīz līdz Gaismas glabātājam un viņš pats atradās pārāk tālu, lai varētu iejaukties. Un, kā par spīti, ceļu aizšķērsoja lielais, apaļais galds, kas atradās zāles vidū.