Albīns Ellerkings pārskaities nošņaukājās un sāpēs savieba seju. Kreisā kāja dega kā ugunī. Paklupdams uz bruņām un nogāzdamies zemē, viņš bija ne tikai saplēsis bikses, bet arī viscaur nobrāzis stilbu, kas tagad asiņoja. Un sasodītā migla viņam nebija ļāvusi jel ko saskatīt, tā ka viņš bija zaudējis spēju orientēties un vairākkārt ieskrējis sienā, uzdauzīdams sāpīgus punus. Par laimi, dūmaka, kas viņu darīja aklu, piepeši bija pazudusi.
Dārznieks klusi pie sevis lamājās, klibodams uz izejas pusi. Nolādētie draņķagabali! To viņi man vēl pieminēs — varu apzvērēt!
Zēvele, kas jau sen bija pametis vietu uz dārznieka pleca, izlīda no kapenēm dažus metrus saimniekam pa priekšu. Runcis apstājās, izlieca muguru kūkumā, izslēja asti gaisā un ieņaudējās kā aizkaitināts dēmons.
Kad Albīns Ellerkings iznāca viņam blakus un žigli paskatījās visapkārt, viņš saprata, kas Zēveli bija tik traki uztraucis — draņķa-gabali bija pazuduši bez vēsts!
Nolādēts!
Dārznieks dusmās nošņācās, un viņa seja sadrūma. Taču tad viņam ienāca prātā kas tāds, kas vienā rāvienā aizdzina dusmas. Viņš tos knēveļus vairs nevarēja panākt — bet viņi tāpat nekur neizspruks! Pilnīgi noteikti ne. Par to parūpēsies Dragans un Drogūrs. Tie līdz šim visus bija nogrābuši ciet.
Visus bez izņēmuma.
Albīns Ellerkings īgni pasmaidīja. Tad iebāza mutē divus pirkstus un dziļi ievilka elpu.
Rāvenšteinas parks rāmi gulēja nakts tumsā. Pūta viegls vējiņš, kas klusi čabināja krūmu zarus un ziemciešu lapas dobēs. Bukša suņi stāvēja gandrīz nekustīgi.
No mākoņiem izlīda mēness, kad nakrs klusumu pārtrauca spalgs troksnis. Tas bija svilpiens, kas atlidoja no Bendesmežā un izskanēja pāri mauriņam. Tad viss atkal bija rāmi, un neviena skaņa vairs netraucēja nakts mieru.
Piepeši bukšos sarosījās dzīvība. Krūmi skaļi iečabējās un sāka mainīt formu. Lapas saplūda kopā, līdz abiem suņiem pāri stiepās vienlaidus tumšzaļš klājums. Kamēr bukša krūmi pārveidojās, bija saklausāmi slāpēti rūcieni un aizsmakuši elsieni. No lapu segas izveidojās melni mirdzoša suņa spalva, zem kuras iezīmējās spēcīgi muskuļi. Parādījās dzīslas, un nupat vēl nedzīvās acis piepeši ļauni iemirdzējās mēness gaismā. Nekustīgās astes pēc sekundes sāka vicināties, spalvainās ķepas raustījās un ar troksni atraisījās no mauriņa — abi nevainīgie bukša dzīvžoga suņi bija pārtapuši par diviem bīstamiem dogiem ar miesu un asinīm.
Milzīgie suņi pacēla galvas, pavērsa smailās ausis pret vēju un sāka ošņāties. Pavēruši mutes, tie atsedza slepkavnieciskus zobus. No lūpām pilēja siekalas, atskanēja dobja rūkšana. Dzīvnieki vēlreiz izstaipījās un saslējās, it kā gribētu uz visiem laikiem nopurināt savas augu dzīves stingumu. No Bendesmežā vēlreiz atskanēja svilpiens, un Dragans un Drogūrs, tumšo spēku asinssuņi, skaļi riedami, metās skriet.
22. nodaļa VĒTRAS DĒMONS
ALAriks rāpās uz priekšu, turēdamies pie zemes, lai izvairītos no Sēra purva indīgajiem tvaikiem. Tomēr viņa acis sūrstēja un kaklā koda, ceļgali un plaukstas smeldza, un sviedri lija no visām porām. Neierastā poza bija ārkārtīgi nogurdinoša, un uz priekšu varēja tikt tikai lēnām. Tomēr zēns spēja pretoties kārdinājumam piecelties stāvus. Silvāns viņam bija licis aiz auss, ka pārvietoties drīkstēja tikai līšus. Meža skrējēja padomi kopumā bija izrādījušies pareizi, un līdz šim droši izveduši cauri purvam. Tikai dažas reizes viņš par plaukstas tiesu vai nepilnu olekti bija novirzījies no takas. Rokas un kājas uzreiz bija iestigušas muklājā. Tomēr Alarikam ikreiz izdevās atkal nostāties uz cieta pamata.
Smirdoņu un burbuļošanu Alariks neuztvēra jau krietni pasen, tāpat viņam bija zudusi arī jebkāda laika izjūta. Viņš vairs nezināja, cik ilgi jau atrodas ceļā. Šķita, ka pagājusi vesela mūžība, bet no mērķa joprojām nebija ne ziņas, ne miņas.
Ieročnesējs sēkdams apstājās, paslējās mazliet augstāk un pameta skatienu dūmakā. Viņš varēja redzēt, augstākais, desmit soļus uz priekšu. Pasaule ārpus redzamības loka pazuda indīgi dzeltenā miglā, kas vietumis sabiezēja, tad atkal izplēnēdama pavēra neskaidru skatu uz dūksnāju, kurš gulēja Alarika priekšā. Tomēr, lai cik ļoti viņš arī piepūlējās, nekas nebija skaidri saredzams.
Zēns ar plaukstas virspusi notrausa no pieres sviedrus, atstādams tur netīrumu svēdras. Ari rokas un kājas, tāpat arī visu apģērbu gandrīz pilnībā klāja dubļi. Alariks to vispār neievēroja. Prātā bija tikai viens — vajadzēja sasniegt Borborona nocietinājumus, ja viņš vēlējās novērst tumsas uzvaru. Arī tad, ja cerība to paveikt pamazām zuda.
Ieročnesējs atkal nometās uz visām četrām un vilkās uz priekšu. Viņš nezināja, cik ilgi jau bija norāpojis, kad izdzirda neparastu šalkoņu. Šķita, ka tā radusies augstu gaisā, krietnu gabalu virs sēra mākoņa, un izklausījās pēc varenu spārnu vēdām.
Alariks apstājās, atgāzis galvu pavērās augšup un ieklausījās. Tomēr viņš neko nespēja ieraudzīt, jo indīgi dzeltenie tvaiki vēl joprojām aizšķērsoja skatienu. Viņš jau grasījās līst tālāk, kad savādās šalkas no jauna pieņēmās spēkā. Tās pieauga, un vienlaikus bija dzirdamas skaņas, no kurām Alarikam pār muguru pārskrēja auksti šermuļi, — ņirdzīgi sievietes smiekli. Ieročnesējs izbijies sarāvās, bet tad tie jau bija noklusuši. Tikai purva gurguļošana nerimās.
Alariks pārsteigts pašūpoja galvu. Tas taču nevarēja būt, viņš prātoja. Es noteikti būšu maldījies. Kā gan lai virs purva parādītos sieviete? Tad jau viņai vajadzētu lidot... Tas nebija iespējams — ja nu vienīgi tā būtu harpija, vētras dēmons!
Alarika apziņā šī baisā doma uznira kā no tukšuma, un tai pašā mirklī viņu sagrāba nāves bailes. Viņš rāpās tālāk, cik ātri vien spēdams. Panikā viņš steidzās uz visām četrām. Neienāca prātā, ka šādi no vētras dēmona neizdosies aizbēgt.
Bailes bija paralizējušas Alarika gara spējas, un tā viņš akli nopūlējās tikt uz priekšu, līdz spēki bija izsīkuši, un viņš sabruka. Mitro un slapjo apģērbu viņš nejuta jau sen. Sirds dauzījās tik mežonīgi, ka no tās sitieniem sāka sāpēt galva. Plaušas smeldza tā, it kā tajās plosītos uguns. Ieročnesējs bija aizelsies un tvēra pēc gaisa. Viņš tik ļoti bija aizņemts ar sevi, ka gandrīz vai nesadzirdēja ierunājamies balsi.
— Paskat tik — puišelis! — Balsī skanēja priecīgs satraukums.
— Re kā, manas lūgšanas tomēr ir uzklausītas.
Alariks pārsteigts saslējās un paskatījās uz visām pusēm. Tikai tagad viņš ievēroja, ka sēra tvaiki mazliet pagaisuši, tomēr nespēja nevienu ieraudzīt. Tikai vientuļu bērzu, kas atradās dažu soļu attālumā. Tas noteikti bija vientuļais purva bērzs, pie kura taka mainīja virzienu.
Atskārta, ka lielākā daļa purva jau bija aiz muguras, Alarikam vienā rāvienā lika aizmirst visu nogurumu. Tātad tomēr bija iespēja, ka viņam izdosies! Viņa ideja nebija tik neprātīga, kā tostarp pašam bija licies.
Balss viņu izrāva no domām. Tā izklausījās krietni sadrūvē-jusies. — Nekādu manieru tādam puikam. Pat nedomā sveicināt!
Alariks vēlreiz paraudzījās apkārt — un atkal neviena nebija. Tikai purva bērzs pacēlās viņa priekšā. Tas nebija necik augsts, ar slaidu stumbru un pašķidru lapotni. Koks viegli šūpojās, kaut arī valdīja pilnīgs bezvējš.
— Ko stāvi muti atplētis un skaties kā auns uz jauniem vārtiem?
Alariks uzreiz attapa, ka runāt varēja tikai purva bērzs. — Va...