va... vai tu domā mani? — viņš izbrīnījies stostījās.
— Kuru tad vēl citu? — bērzs sašūpojās. — Vai arī tu šeit redzi vēl kādu? — To teikdams, tas pieliecās, līdz zari gandrīz skāra ieročnesēju. — Saki jel, manu zēn, kas tevi atvedis pie manis?
— Pie tevis? Es nenācu pie tevis. Mans ceļš ved uz Tumsas cietoksni.
— Žēl gan! — Bērzs atkal iztaisnojās. — Cerēju, ka tu man kādu brītiņu pakavēsi laiku. Bet tu, izrādās, esi tāds pats ķēms kā visi pārējie.
— Vai tu man vari parādīt ceļu uz Tumsas cietoksni?
Bērzs vēlreiz sašūpojās. — Jā.
— Brīnišķīgi! — jaunais ieročnesējs gavilēja.
— Bet man ij prātā nenāk to darīt, — purva bērzs vīzdegunīgi turpināja. — Es jau veselu mūžību gaidu, līdz kāds man piebiedrosies. Es taču nelaidīšu tevi uzreiz prom!
Alariks jau gribēja kaut ko atbildēt, kad piepeši nāsīs iesitās riebīga smaka. Iznīcības dvaka.
Nāves elpa.
Tai pašā mirklī gaisā kaut kas nošvīkstēja. No dūmakas parādījās šaušalīga spārnota būtne, kas bultas ātrumā šāvās uz Alarika pusi.
Alariks ieskatījās atbaidošā sievietes vieplī un ieraudzīja izdēdējušo harpijas ķermeņa augšdaļu. Smirdošais vētras dēmons jau iepleta asos maitu lijas nagus. Ieročnesējs ievilka galvu plecos un pirmajā reizē spēja izvairīties no uzbrukuma ar veiklu lēcienu, taču spēcīgo spārnu sitiens viņu noslaucīja no takas, tā ka zēns, skaļi nožļurkstot, iegāzās staignājā.
Alariks tūdaļ iegrima. Viņš drudžaini mēģināja izlīst uz takas, bet harpija jau bija apgriezusies un nāca jaunā uzlidojumā.
Vētras dēmons vicināja spārnus tieši Alarika sejas priekšā, kamēr jaunais ieročnesējs iestiga arvien dziļāk. Neradījums, kurš virs jostasvietas izskatījās pēc riebīgas vecenes, bija tik atbaidošs, ka zēns gandrīz vai paģība. Radās iespaids, ka viņš ieskatījies sejā pašam ļaunumam. Mēra dvaka, kas plūda no nezvēra, Alarikam gandrīz vai saēda plaušas.
Harpija spalgi iesmējās un noķērca: — Tev vairs ceļš nebūs jārāda, stulbeni! Tavs ceļš šai vietā ir beidzies! Beidzies! Beidzies!
Viņa vēlreiz ieķērcās, iepleta nagus, atvēzējās ar savu pretīgo pūķa kāju — un cirta.
Bendesmežs beidzot bija palicis draugiem aiz muguras, un viņi bija tikuši līdz parka klajumam. Lūkass mežmalā bija pagaidījis meitenes un tagad rikšoja viņām blakus. Viņam sāpēja labā auss, un no matiem nāca viegla deguma smaka.
Aiz lielā klajuma jau bija samanāmas pils ēkas aprises. Kaja atviegloti uzelpoja. Viņa apstājās, lai drusku atelstos, taču Laura bez žēlastības lika skriet tālāk.
— Neapstājies! — viņa centās pārliecināt draudzeni. — Būsim drošībā tikai tad, kad sasniegsim pili!
Kaja kunkstēdama klunkuroja tālāk. Viņa bija pārgurusi. Meitene jau grasījās protestēt, taču, piepeši atskanot skaļām suņu rejām, atteicās no šī nodoma. Tās izklausījās gana bīstamas un nebija nemaz rik tālas. Te lielā klajuma malā no krūmu aizsega izšāvās divi dogi un metās viņiem tieši virsū.
Kaja palika stāvam kā pienaglota.
Kaut gan melnie suņi vēl atradās dažu simtu metru attālumā, Laura uzreiz noprata, ka viņu dzīvībai draudēja briesmas.
— Skrieniet! — viņa iesaucās. — Skrieniet, cik ātri spējat!
To pateikusi, Laura sagrāba Kaju aiz rokas un ļāva kājām vaļu. Arī Lūkass aiznesās kā plēsts. Jau pēc pāris sekundēm viņš bija apsteidzis māsu par mazu gabaliņu. Viņš joza tik ātri, it kā runa būtu par jaunu pasaules rekordu. Un arī Kaja, kas nupat vēl bija izsmēlusi visus spēkus, uz dzīvības briesmu fona ieguva otru elpu. Tomēr tik un tā viņa skrēja lēnāk par Lauru, kurai šķira, ka draudzene pie rokas kļūst arvien smagāka.
Suņi lēkšoja arvien tuvāk.
Laura jau varēja saklausīt to elsošanu un ķepu dunēšanu pret zemi. Viņa saņēma pēdējos spēkus. — Ātrāk, Kaja! — viņa iekliedzās, baiļu pārņemta. — Skrien taču!
Kaut arī Lauras plaušas sāpēja un kāju muskuļi smeldza, viņa paātrināja tempu. Tomēr Kaja karājās pie rokas kā svina gabals.
Laura vēl laikus paguva ieraudzīt sakni, kas rēgojās no zemes. Vienā lēcienā viņa tai jau bija pāri un uzsauca draudzenei: — Uzmanies!
Bet bija jau par vēlu. Kaja nespēja izvairīties. Pilnā gaitā viņa paklupa pār šķērsli un nostiepās visā garumā. Par laimi, viņa palaida vaļā Lauras roku, citādi draudzene ari noteikti būtu norauta zemē.
Kad pirmās sāpes bija pierimušas, Kaja grasījās piecelties — bet klāt bija arī dogi. Kaja, jau sajuzdama kodienus sprandā, gaidīja, kad iesāpēsies — tomēr tas nenotika. Viņa pārsteigta pacēla skatienu. Suņi bija apstājušies dažus metrus no viņas un nikni rēja. Šķita, ka rie ir apmulsuši, jo medījums vairs necentās aizmukt, ber gaidīja vienā mierā.
īstenībā Kaju bija pārņēmusi panika. Viņa vairs nespēja
izdarīr nevienu kustību. Kā paralizēta viņa gulēja zemē, stingi raudzīdamās suņos, un iekliedzās: — Laura! Palīdzi man, Laura!
Laura nevilcinājās ne sekundi. Viņa zibenīgi apgriezās, steidzās atpakaļ pie Kajas un nostājās starp viņu un glūnošajiem dogiem. Arī Lūkass, kas bija pamatīgi atrāvies, metās atpakaļ pie Kajas un Lauras.
Kamēr zēns palīdzēja piecelties Kajai, Laura nenovērsa skatienu no suņiem. Viņa raudzījās tiem tieši acīs. Dzīvnieku tumšajās zīlītēs atspoguļojās asinskāre. Un piepeši Laura atskārta, ko bija darījusi nepareizi.
Mēs nekādā ziņā nedrīkstējām mukt projām, meitenei iešāvās galvā. Nomierinies, Laura, esi mierīga! Nekādu nepārdomātu kustību — varbūt viņi liksies mierā. Vienlaikus viņai radās pārdroša ideja: ja jau var nolasīt domas, tad varbūt var ietekmēt arī cita gribu?
Laura dziļi ieelpoja un uzmeta dogiem vēsu, izlēmīgu skatienu. Vācieties prom, viņa tiem pavēlēja domās. Vācieties beidzot prom un lieciet mūs mierā!
Suņi vēlreiz draudīgi ierūcās un atsedza iespaidīgus ilkņus, taču nespēja saņemties, lai uzbruktu. Gluži pretēji — kad Laura spēra piesardzīgu soli tiem pretī, abi mazliet atkāpās.
Laurā pamodās cerības dīglis. Darbojas! Patiešām darbojas!
Viņa paspēra vēl vienu soli uz priekšu, un suņi par tādu pašu gabaliņu atkāpās atpakaļ. Likās, tie pierimst. Rūcieni pieklusa.
Tad vēlreiz cauri naktij atskanēja svilpiens.
Dogi sarāvās un vienā mirklī bija pārvērtušies. Jaunas medību kāres pārņemti, viņi sāka apriet meiteni. Astes pātagoja gaisu. Priekšķepas ar garajiem nagiem iespieduši mauriņā, dzīvnieki bija pieplakuši pie zemes kā pantera pirms lēciena. Un tad jau viņi kā bultas metās virsū draugiem — līdz uzbrukuma vidū apstājās. Draudīgie rūcieni pārvērtās par bailīgiem smilkstiem. Melnie suņi tramīgi blenza uz bērnu pusi, un pēc pāris sekundēm apgriezās apkārt. Astes iežmieguši, tie lieliem lēcieniem laidās bēgt.
Draugi pārsteigti saskarījās. Kas gan suņos varēja iesvelt tādas bailes un šausmas, lai tie viņus liktu mierā un mestos bēgt? Tad visi trīs izdzirda sev aiz muguras šaušalīgu gaudošanu. Viņi atskatījās.
Tas bija vilks — uz viņu pusi skrēja liels, melns vilks.
Laura uzreiz saprata, kur viņa redzējusi šo plēsoņu. Tas bija vilks no gleznas, kas karājās ieejas hallē! Viņa bija pilnīgi droša, kaut arī tas nebija iespējams. Tu noteikti maldies, viņa nodomāja. Kā gan vilks gleznā var atdzīvoties?
Vilks, kas tagad metās uz viņu pusi, bija visnotaļ dzīvs. Zvērs tuvojās vareniem lēcieniem, sēra dzeltenās acis tumsā kvēloja. Nepievērsdams draugiem ne mazāko uzmanību, tas aiznesās viņiem cieši garām un laidās nopakaļ bēgošajiem suņiem. Mazliet vēlāk viņš jau bija pazudis.