Kaja raudzījās stingu skatienu kā nemaņā. — Es tam vienkārši nespēju noticēt, — viņa klusi izdvesa. Tad papurināja galvu un pievērsās Laurai. — Vai tu arī redzēji to pašu, ko es?
Laura mēmi pamāja.
— Man šķita, ka vilki mūsu apvidū jau sen ir izmiruši, — Kaja nomurmināja.
— Ir jau arī! — Lūkasa atbilde bija gluži kā pistoles šāviens. Viņš atkal bija savā elementā. — Pēdējo vilku nomedīja deviņpadsmitā gadsimta sākumā Bendesmežā toreizējais pils īpašnieks. Viņš esot licis zvēru izbāzt un izlikt to kā trofeju medību istabā.
— Tomēr — ja jau pie mums patiešām vairs nav vilku, — Kaja prātoja, — no kurienes tad šis vilks tik pēkšņi uzradās?
Lūkass paraustīja plecus. — Nav ne jausmas!
— Kas zina — varbūt tas vilks nemaz nebija īsts vilks?
— Un kas tad?
— Rēgs.
— Rēgs? — Lūkass brīnījās. — Tu murgo. Pirmkārt, rēgu nemaz nav. Un otrkārt, tas ir pilnīgi neiespējami!
— Kāpēc tad ne? — Kaja ietiepīgi atbildēja. — Pēc visa tā, ko esam piedzīvojuši pēdējās dienās, es neko vairs neuzskatu par neiespējamu.
— Tas nebija rēgs, — Laura mierīgi sacīja.
— Jā, skaidrs — tas taču ir loģiāli! — Lūkass kaismīgi pie-krita. Bet tad viņa pierē atkal ievilkās rieva, un zēns aizdomīgi paskatījās māsā. — Kāpēc tu esi tik pārliecināta?
Laura jau gribēja izstāstīt draugiem vecās gleznas noslēpumu, kad viņai ienāca prātā labāka doma. — Nāciet man līdzi, — viņa sacīja. — Es jums kaut ko parādīšu.
Alarikam acīs pilēja asinis, uz brīdi padarot viņu neredzīgu. Harpija laikam bija viņam trāpījusi pa galvu. Piere dega kā elles liesmās, it kā nezvēra nags ieskrāpējot būtu izlaidis indi
Spārnotais dēmons atkal metās uzbrukumā. Šoreiz tas zēnam trāpīja vaigā. Alariks iekliedzās sāpēs un atrāvās atpakaļ, cik nu tas bija iespējams.
Harpija izgrūda ņirdzīgus smieklus un griezīgā vecenes balsī ieķērcās: — Tu mirsi, stulbeni! Mirsi! Mirsi! Mirsi!
Alariks zināja, ka glābiņa vairs nav. Beigu beigās viņš jau līdz pleciem bija iestidzis purvā. Viņš vienīgi cerēja, ka vētras dēmons drīz izbeigs viņa ciešanas.
Taču harpija, likās, ij nedomāja viņam sagādāt ātru nāvi. Viņas uzbrukumi laikam bija domāti tikai tam, lai zēnu mocītu un novērstu atgriešanos uz drošas takas. Nezvērs laikam gribēja nogaidīt, līdz viņš pilnībā iegrims muklājā, razdams mokpilnu nāvi puvekļainajos ūdeņos. Tikai tad tas ķersies klāt un aprīs viņu gabalu pa gabaliņam.
Protams, Alarikam iešāvās prātā. Harpijas ir maitēdājas.
Vētras dēmons no jauna metās uzbrukumā. Ieplešot nagus nākamajam uzbrukumam, tā acis iespīdējās alkatībā. Neradījums jau gribēja dot triecienu, kad atskanēja kliedziens. Tas bija tik majestātisks un pavēlošs, ka harpija uz brīdi lika mieru savam upurim un pārsteigta pavērsās pret noslēpumaino saucēju.
Te arī Bultspārnis šāvās lejup.
Burvju vārtu ērglis kā bulta laidās lejup no debesīm, tūdaļ uzbrukdams vētras dēmonam. Varenos nagus kā šķēpus izstiepis, Bultspārnis ieklupa harpijai spalvās, vienlaikus dodams cirtienu ar aso knābi. Nezvērs iespiedzās, pa gaisu lidoja spalvas, kad abas milzu radības ar pirmatnēju spēku saķērās cīniņā. Ērglis un harpija cīnījās ar drausmu niknumu.
Tomēr jau pēc maza brītiņa harpijai nācās atzīt, ka tā nebija līdzvērtīga pretiniece Bultspārņa gigantiskajam spēkam. Tā iekliedzās vēl pēdējo reizi, pagriezās uz bēgšanu un steigšus laidās lapās.
Bultspārnis metās vajāt spārnoto dēmonu. Ērglis gribēja būt pārliecināts, ka tas neatgriezīsies un no jauna neuzklups Alarikam.
Ieročnesējs, neko neapjēgdams, noraudzījās pakaļ putniem, līdz tic bija pazuduši viņa skatienam. Viņš jau bija domājis, ka viss zaudēts, bet, piepeši parādoties Bultspārnim, zēns bija smēlies jaunu drosmi. Un tagad ērglis, gaismas sūtnis, viņu vienkārši atstāja nelaimē! Bultspārnim taču vajadzēja zināt, ka bez citu palīdzības viņš bija pazudis. Viņam vajadzēja ievērot, ka Paravaina ieročnesējs līdz kaklam bija iestidzis muklājā un vairs nespēja pakustēties! Un tomēr viņš bija vienkārši aizlaidies prom!
Pagalam! Viss bija pagalam.
Alariku gandrīz jau pārņēma bezgalīga tukšuma sajūta, kad viņš atskārta, ka ar likteni nav vērts kašķēties. Nācās vien samierināties ar nenovēršamo. Ieročnesējs aizvēra acis. Dzīves pēdējās minūtēs viņš vēlējās domās kavēties pie tiem, kuri bija vistuvākie viņa sirdij: Alienora, viņa māsa, tēvs un māte un pārējie brāļi un māsas, Paravains un Morvena, un, protams, arī Elizions, Gaismas glabātājs. Viņš nekad tos vairs neieraudzīs, un mūžīgajā tumsā viņam to ļoti pietrūks.
— Paklau, tu, sapņotāj!
Vīrieša balss viņam trāpīja kā rungas sitiens. Alariks atvēra acis un ieskatījās tieši Silvāna smīnošajā sejā. Spēcīgais vīrs ar bārdas rugājiem noaugušo zodu bija nometies ceļos uz takas, noliecās pie zēna un pastiepa viņam pretī rokas.
— Tu? — Zēna balsī atskanēja neticīgs izbrīns.
— Skaidrs, ka es, — vai arī tu domā, ka es esmu rēgs?
— Bet... kā tu tik pēkšņi te parādījies, Silvān?
— Paravains man atsūtīja vēsti ar Bultspārni, un es tūliņ devos ceļā. Bet tagad sakod zobus, sāpēs ne pa jokam! — Silvana ķetna ieķērās Alarika matos, un viņš vilka no visa spēka.
Alariks nejuta nekādas sāpes, kad meža skrējējs viņu izrāva laukā no purva. Viņš bija pārāk laimīgs. Viņš bija glābts, viņš dzīvos! Viņš vēlreiz redzēs savu ģimeni, Paravainu un Gaismas glabātāju! Zēns nokļuva uz takas un nolūkojās Silvānā asaru pilnām acīm.
— Liels paldies, Silvān, — viņš vēl spēja izdvest, iekams zaudēja samaņu.
Laura iegāja hallē un atvieglota pamanīja, ka nebija vis maldījusies: melnā vilka gleznā nudien vairs nebija. Baltā sieviete viena pati stāvēja meža izcirtumā.
Laura pamāja uz eļļas gleznas pusi. — Paskat! Ko jūs par to teiksit?
Kaja un Lūkass paskatījās uz gleznu un kārtīgi to nopētīja. Viņi neziņā saskatījās, tad atkal pievērsās Laurai.
— Varbūt tu varētu būt tik laipna un paskaidrotu, ko ar to domā, — Lūkass sacīja. Viņš bija piemiedzis acis un izklausījās aizkaitināts.
— Kas tad tur ko skaidrot? — Laura brīnījās. — Jūs taču paši redzat.
— Jā, ko tad? — Kaja nepacietīgi vaicāja. — Ko mums, sasodīts, vajadzētu redzēt?
Laura apstulbusi viņos noskatījās. Vai tad viņiem acu nav pierē, viņa sev jautāja. Vai ari viņi tikai izliekas?
— Klausieties, beidziet mani vienreiz nest cauri, — viņa sabozusies norūca. —Jūs taču tikpat labi kā es redzat, kas tai gleznā nav, kā vajag!
Kaja no jauna uzmeta skatienu gleznai un vēlreiz pagriezās pret draudzeni. Viņa neko neteica, taču acīs bija lasāms izbrīns un neizpratne.
Lūkass turpretim noskaities sabozās. — Man nav ne mazākās jausmas, par ko tu runā, — viņš sacīja. — Un es arī nesaprotu, ko tu ar to gribi panākt. Taču šobrīd man tas ir gluži vienalga.
Viņš apklusa, jo vajadzēja nožāvāties, noņēma no deguna brilles un paberzēja acis. — Es esmu pārguris līdz nāvei un iešu tūlīt gulēt, — viņš turpināja, atkal uzlicis acenes. — Ar labu nakti un saldu dusu! Varbūt rīt tev saprāts atkal būs noskaidrojies, Laura.
To pateicis, viņš pagriezās un, kājas gar zemi vilkdams, iegrieās zēnu spārnā. Laura pārsteigta īsu brītiņu noraudzījās viņam pakaļ.
— Labs ir, Kaja, — Laura beidzot sacīja. — Tagad nopietni — tu taču noteikti vari saskatīt, kas gleznā ir mainījies, vai ne?