Kaja rikai līdzjūtīgi pašūpoja galvu. — Man liekas, Lūkasam taisnība. Mēs visi esam pārguruši. Pēdējais laiks likties gultā. Nāc taču, Laura! — Nenogaidījusi atbildi, viņa devās uz kāpņu pusi.
Laura bija neizpratnē. Tātad Kaja patiešām neredz, ka gleznā ir palikusi tikai baltā sieviete, viņa nodomāja. Un Lūkass arī ne.
Viņas skatiens no jauna pievērsās eļļas gleznai. Nē, viņa nudien nebija maldījusies — melnais vilks bija pazudis bez pēdām. Un faktu, ka Lūkass un Kaja to nespēja ieraudzīt, droši vien varēja izskaidrot ar to, ka viņi nebija sargātāji. Viņi spēja uztvert tikai lietu ārējo šķitumu, nevis izprast, kas slēpjas zem to čaulas. Un vienlaikus Lauras prātā kā zibens uzplaiksnīja šausmīga doma: varbūt Kaja un Lūkass nespēj ieraudzīt arī Apskaidrības kausu? Varbūt viņu skatieniem tas paliks apslēpts tāpat kā izmaiņas gleznā? Bet kā lai viņi man palīdz meklējumos?
Piepeši Laura sajutās gluži viena pati un pamesta. Un briesmīgi bezpalīdzīga. Beidzot dodamās uz savu istabu, viņa bija aprakusi visas cerības un izjuta tikai bailes.
Bailes netikt galā un bailes, ka viņa nekad neatradīs kausu.
Nakts vidū Laura piepeši pamodās. Pirmajā acumirklī viņa vairs nesaprata, kur atrodas. Tomēr, uztrūkusies sēdus un paskatījusies visapkārt, viņa ieraudzīja, ka ir savā istabā.
Protams! Kur gan vēl citur?
Pret loga rūtīm nemitīgi grabinājās lietutiņš, un no Kajas gultas skanēja klusa krākšana. Modinātājs uz galda bija klusi aiztik-šķējis gandrīz līdz četriem.
Ak kungs! Tikai trīs stundas, un būs jāmostas!
Laura jutās kā samalta. Viņa jau gribēja ieritināties zem segas, kad izdzirda raudas. Tās skanēja klusi, tomēr bija skaidri saklausāmas. Izbrīnījusies viņa atkal piecēlās sēdus un paskatījās uz draudzenes gultas pusi. Tomēr Kaja vēl joprojām mierīgi dusēja.
Bet kurš tad tas bija, kas raudāja tādām sirdi plosošām elsām?
Laura paskatījās uz durvju pusi — un piepeši atskārta, ka aizkustinošās žēlabas skanēja no gaiteņa. Viņa atlocīja segu un izkāpa no gultas.
Kad Laura izgāja gaitenī, viņai iepletās acis: istabas durvju priekšā šurpu turpu staigāja kāda sieviete. Viņai mugurā bija balts tērps līdz zemei, un viņa klusi šņukstēja. Laura nespēja uzreiz viņu pazīt, jo sieviete stāvēja pret viņu ar muguru, taču, kad stāvs pagriezās, meitene ieraudzīja, ka tā bija Silva, jaunā sieviete no gleznas hallē. Viņas bālajā sejā, kā parasti, bija dziļa grūtsirdība, un tagad pāri vaigiem pat ritēja asaras. Nākot tuvāk, viņas soļi nebija dzirdami.
Šķita, ka Silva meiteni nav pamanījusi. Skatienu pievērsusi grīdai, viņa kā aizsapņojusies pagāja garām Laurai, pēc dažiem soļiem apgriezās un devās atpakaļ. Turklāt viņa nemitīgi raudāja.
Laurai pietrūka padoma. Ko viņa varēja darīt? Un kā izskaidrot, ka tēls no gleznas ar miesu un asinīm hija nostājies viņas priekšā?
Laura gan vilcinājās, tomēr izlēma uzrunāt sievieti baltā. Šķita, ka viņai bija vajadzīgs mierinājums un kāds, ar ko aprunāties. — Kas... kas tev noticis? — viņa bikli sacīja. — Kāpēc tu raudi?
Silva apstājās, pacēla galvu un pavērās Laurā tumši zilām acīm, kas mirdzēja asarās. — Tam par iemeslu esi ru, Laura! — viņa sacīja aizlauztā balsī. — Tu domā, ka spēj ieskatīties lietu būtībā, tomēr tikpat maz vari ieraudzīt aiz to ārējā veidola kā mans nelaimīgais Hanss!
Laura neizpratnē viņā noraudzījās. Viņa gribēja lūgt kādu paskaidrojumu, taču Silva pagriezās un aizslīdēja prom. Vēl tikai bija dzirdami viņas klusie šņuksti, kamēr viņa pati attālinājās krēslainajā gaitenī un pazuda kāpņu telpā.
Laura kādu brītiņu vēl palika stāvam gaitenī un domīgi vērās uz priekšu. Tad viņa apjukusi papurināja galvu. Viss kļuva arvien noslēpumaināks. Turklāt noslēpumainības jau tāpat netrūka.
Paravains stāvēja pie troņa zāles loga un raudzījās ārā tumsā. Tomēr jaunais bruņinieks neievēroja neko no nakts norisēm Kalderānas plakankalnē. Viņa skatiens bija vērsts tukšumā, un sejā bija dziļa neziņa. Vēl nekad mūžā viņš nebija juties tik bezpalīdzīgs kā šajās stundās. Gluži bezpalīdzīgs un vienlaikus notiesāts uz bezdarbību. Elizions, Gaismas glabātājs, gulēja uz nāves gultas. Avanterrai un Cilvēkzvaigznei draudēja bojāeja, un viņš, Paravains, neko nespēja darīr.
Pilnīgi neko!
Bruņiniekam prātā jaucās juceklīgas domas. Cik hieži viņš hija lauzījis galvu, vai tiešām nevarētu kaut ko uzsākt. Taču beigās allaž bija nonācis pie viena secinājuma: viņš nespēja darīr neko, lai ietekmētu likteņa gaitu. Apskaidrības kauss bija paslēpts uz Cil-vēkzvaigznes, un tur viņam ceļš bija slēgts. Burvju vārti bija aiz-darīti. Līdz tie atvērsies, viņš varēja rikai vienu — gaidīt.
Tikai gaidīt.
Šis stāvoklis Paravainu darīja gandrīz vai slimu. Un vēl ļaunāk — viņš arvien vairāk sāka šaubīties par to, ka Mūžīgās Iznīcības tuvošanos vēl var apturēt. Beigu beigās viņu visu liktenis bija tikai un vienīgi kādas meitenes rokās. Protams, Laura bija dzimusi trīspadsmitnieka zīmē, un viņai piemira gluži īpaši spēki. Taču viņa rikai pirms neilga laika bija uzņemta sargātāju rindās un tādēļ vēl īsti nebija attīstījusi savas spējas. Meitene bija apguvusi tikai nelielu burvju māku daļiņu, un pat tad vēl bija jautājums, vai viņa prot tās pareizi izmantot. Varbūt viņas mēģinājums neizdosies tāpat kā Alarikam?
Iedomājoties par savu ieročnesēju, Paravainam gandrīz asaras sakāpa acīs. Bultspārnis gan viņam jau bija nodevis prieka vēsti, ka zēns atrodas drošībā un, Silvāna pavadīts, ir ceļā uz Blāzmoraldu, taču iedomājoties, ka Alariks savā izmisumā bija sadūšojies uz tik neprātīgu pasākumu, viņam sirds gandrīz vai lūza. Labāk nedomāt, kā būtu tad, ja Alarikam kaut kas būtu noticis, ja viņš būtu kļuvis par Sirīnas upuri! Paravains bija'pārliecināts, ka harpijas tēlā neslēpās neviens cits kā Sirīna, Borborona tuvākā uzticības persona.
Lai kā arī būtu, Alariks bija izrādījis drosmi. Arī tad, ja viņa pūliņi beigās bija izrādījušies velti, viņš bija pierādījis, ka ir gatavs gaismas labā atdot visu. Pat savu dzīvību.
Nez vai Laura ir no tāda paša koka, bruņinieks prātoja. Vai arī viņā mīt tikpat daudz drosmes? Vai arī viņa ir gatava visu likt vienā svaru kausā — vai arī jau ir atteikusies no cīņas, un mūsu visu liktenis patiesībā sen ir apzīmogots, kamēr mēs vēl lolojam cerības uz glābiņu?
Neziņa Paravainu gandrīz vai darīja traku, un tā nu viņš izlēma spert soli, no kura līdz šim bija vairījies — iestājoties naktij, viņš uz Cilvēkzvaigzni nosūtīs savu ēnu. Šī būtne, kam trūka veidola, spēja atrast ceļu uz māsas zvaigzni arī bez burvju vārtiem. Ēna gan tur bija lemta bezdarbībai, būdama tikai vērotāja, kas nespēj iejaukties un kaut ko paveikt. Taču pēc atgriešanās tā vismaz spēs izstāstīt par pieredzēto un sniegt viņam skaidrību, vai vēl var cerēt uz glābiņu.
23. nodaļa AKMENS MILZIS
NO rīta laiks noskaidrojās. Lietus pārstāja, un mākoņi izklīda. Ziemas saulīte austrumos iekrāsoja debesis maigi sārtā krāsā. Rāvenšteinas pils miklie jumti atmirdzēja nespodrā gaismā.
Laura pasteidzās ātrāk apēst brokastis un lūdza Persiju Val-jantu viņai sekot ieejas hallē. Lielās gleznas priekšā viņa skolotājam izstāstīja, ko tika piedzīvojusi naktī — par gājienu uz kapenēm, melno vilku, kurš viņu un draugus bija izglābis no asins-suņiem, un arī par tikšanos ar sievieti baltā, kas atkal bija ieņēmusi savu vietu gleznā. Vilks gulēja viņai pie kājām.