It nekas neliecināja par to, ka naktī tie abi bija izkāpuši no gleznas un sastapuši Lauru. Vienu brīdi Laura tālab baidījās, ka Persijs viņai nenoticēs. Taču fizkultūras skolotājs ticēja katram vārdam — galu galā viņš zināja nelaimīgās Silvas un melnā vilka noslēpumu.
Silva bija dzīvojusi Nežēlīgā bruņinieka laikā. Toreiz viņu tuvu un tālu bija izdaudzinājuši par visskaistāko meiteni. Reimārs fon Rāvenšteins viņu noskatījis sev un gribējis apņemt par sievu, kaut arī viņa jau sen bija solījusies kādam jaunam puisim. Kad Silva liegusies un pat pēc draudiem tikt piespiestai ar varu nav piekritusi precībām, Reimārs atriebies un uzlicis viņai šaušalīgu lāstu.
Laura pārsteigta paskatījās Persijā. — Viņš uzlika lāstu?
Skolotājs pamāja. — Reimārs bija ne tikai visai drrankigs laikabiedrrs, bet arri noslēdzis savienibū ar tumšajiem spēkiem. Tāpēc viņam bija pamatigas zinašanās tumšajās zintis, ko viņš vajadzibas gadījumā arri nekavējās likt lietā!
— Un tas viss tikai tāpēc, ka Silva ar viņu negribēja precēties?
— Tieši tā! — Persijs apstiprināja. — Viņa lāsts uzlika meitenei trragisku liktenī: dienu Silvai vajadzēja kverrnēt tumšā pagrrabā, taču pēc saulrieta vina pārrverrtās plēsīgā vilkā, kas iedzina šausmās visus Rāvenšteinas apkārtnes iedzīvotājus. Pat viņas iemīļotais, mežsargs, vārdā Hanss, meiteni nepazina zvēra izskatā un sāka viņu nežēligī vajāt. Un tas nelaimīgajai meitenei salauza sirdi.
Laura līdzjūtīgi nopūtās. — Kāds tur brīnums, ka viņa visu laiku tik sērīgi skatās. Bet viņa tik un tā neapprecējās ar Reimāru fon Rāvenšteinu?
— Nepavisam ne! Kad pēc gada viņai lika izvelēties starrp prrecībām un nāvi, viņa brruņinieka acu prriekšā metās zemē no pils torņa, dodamās nāvē. Taču pirms tam Silva nolādēja Nežēlīgo bruņinieku — viņš nerradīšot mierrū, līdz nebūšot atrriebts viņa nodarījums.
— Un tas nav noticis līdz pat šai dienai?
— Nē! — Persijs papurināja galvu. — Reimārs fon Rāvenšteins vēl joprrojam ir lāsta varā. Bet, sprriežot pēc visa, ko tu man izstāstīji, Laura, Silva arri vēl nav rradusi mierrū.
Laura domīgi paskatījās skolotājā. — Tā liekas. Tomēr es gluži nesaprotu...
Viņai nācās apklust, jo piesteidzās Mērija Morgana. Mērija bija ārkārtīgi uztraukusies un izskatījās, ka nav tālu līdz izmisumam.
— Profesors..., — mis Mērija iesāka, bet tad viņai aizlūza balss un acīs iemirdzējās asaras.
— Kas profesoram noticis? — Laura steigšus apvaicājās.
— Viņš... — Mis Mērija saminstinājās, izšņauca degunu un noslaucīja asaras no acīm. — Baidos, ka drīz viss būs cauri. Viņš deg drudzī un ir iekritis komai līdzīgā nemaņā, un...
— Tad taču vajag izsaukt ārstu, žigli! — Laura iekrita starpā.
Pesijs Valjants viņā līdzcietīgi noskatījās. Viņš pārāk labi spēja saprast meitenes rūpes. — Tas neko nedos, Laura — viņam vairrs nespej palīdzēt neviens ārrsts. Tu taču zini!
Protams. Protams, ka es to zinu, Laurai izšāvās caur galvu. Bet vienalga — mēs taču nevaram sēdēt, rokas klēpī salikuši, un skatīties, kā viņš nomirst!
Piepeši viņai ienāca prātā ideja, un meitenes sejā parādījās cerības atblāzma. — Es zinu, ko man darīt! — viņa satraukti iesaucās. — Aiziešu pie doktora Tumšicka un pajautāšu viņam, kur atrodas kauss!
Persijs Valjants pārsteigts sarauca pieri. — Ja nu man jāsaka patiesībā: man nav ne mazakās jausmas, ko tu ar to grribī panākt, Laura. Tas taču ir pilnigī bezcerrigī!
— Ne tikai bezcerīgi, bet arī pilnīgs absurds! — Mērija viņu atbalstīja. — Doktors Tumšickis taču ir tumsas spēku barvedis. Viņam pat sapņos nerādās tev atklāt, kur paslēpts kauss.
— Skaidrs, ka ne! — Laura sacīja. Viņai nācās apspiest smai-diņu, jo abi skolotāji acīmredzot nespēja sekot viņas domu gaitai. Viņi raudzījās meitenē, it kā tai būtu zudis saprāts.
— Bet Tumšickis taču zina, ka mans mācību laiks vēl ne tuvu nav beidzies, — viņa aši turpināja. — Un varbūt tieši tā ir mana izdevība.
Laura no Mērijas un Persija sejas izteiksmes redzēja, ka viņi joprojām nebija aptvēruši, kas meitenei padomā. Laba zīme, Laura nodomāja, tad arī Tumšickis varbūt tik ātri neatminēs.
— Tas taču pavisam vienkārši, — viņa paskaidroja. — Doktors Tumšickis zina, ka es vēl pilnībā neprotu sargātāju īpašās mākslas. Varbūt tāpēc viņš pret mani neizturēsies tik piesardzīgi un tik spēcīgi nenobloķēs savas domas kā, teiksim, pret tevi, Mērij. Tā taču varētu gadīties, vai ne?
Skolotāja savilka pieri grumbās. Likās, viņa Lauras plānu nevērtē diez cik augstu, Persijs arī izskatījās šaubīgs. — Es gan īsti nezinū, vai tam ir jēga, — viņš norūca. — Bet varrbut irr verrts pameiginat.
— Jā, protams! — Laura staroja. Taču, ielūkojusies skolotāja sejā, viņa ātri vien saprata, ka arī Persijs Valjants it nemaz nebija pārliecināts, ka viņas ašajai idejai varētu būt panākumi.
Miezes-Šteinas kundze tūliņ pat noraidīja Lauras lūgumu aprunāties ar doktoru Tumšicki. Šaurais, bālganais peles ģīmītis novērsās no datora, pa kura tastatūru viņa dauzīja ar smailiem, sarkani nolakotiem nagiem, un uzmeta meitenei sāpinātu skatienu. Arī balss viņai bija pīkstīga: —Man ļoti žēl, Laura Leandere, bet tas ir pilnīgi neiespējami! Pēc divām dienām notiks skolu konference, un direktors līdz ausīm ir iegrimis sagatavošanās darbos. Es viņu nekādā gadījumā nedrīkstu traucēt!
— Bet man ar viņu jārunā! — Laura pārliecinošā balsī palika pie sava. — Patiešām, Mīzal... ēē... Miezes-Šteinas kundze! Tas ir dzīvības un nāves jautājums!
Direktora kabineta spīvā aizstāve meitenei pievērsa izbrīnītu skatienu. — Dzīvības un nāves jautājums, tu saki?
Laura nopietni pamāja. —Jā gan.
— Varbūt tu man vari... kaut ko pastāstīt tuvāk?
— Ēēē, — Laura novilka. Viņa jau grasījās paraudzīties pēc kāda iespējami pārliecinošāka aizbildinājuma, ber tad izlēma teikt patiesību. — Profesora Austruma spēki drīz būs galā, — viņa sacīja. — Taču doktors Tumšickis varbūt zina līdzekli, kas viņam varētu glābt dzīvību.
— Patiešām? — Mīzelšteina patiešām bija šokēta.
Laura vēlreiz atbildēja ar nopietnu galvas mājienu.
Sekretāres peles ģīmītis nobālēja vēl vairāk. — Kāpēc tu
uzreiz neteici? — viņa samulsusi teica. Viņa pielēca no krēsla, iznāca no rakstāmgalda nišas un pietipināja pie direktora kabineta durvīm, aiz kurām, īsi pieklauvējusi, pazuda.
Pēc dažām sekundēm viņa atkal iznira. — Bet, protams, Laura. — Viņa pat pavēra meitenei durvis. — Protams, ka doktors Tumšickis šādos apstākļos ar tevi aprunāsies.
Lauras cerības, ka Tumšicki varbūt būs pārņēmusi līdzjūtība un viņš tādēļ vēlēsies palīdzēt savam kolēģim, ļoti drīz tika pieviltas. Kad viņa direktora vietniekam apvaicājās, kur paslēpts kauss, viņš izlikās, ka neko nesaprot.
— Kauss, — viņš norūpējies jautāja, — kādu kausu tu domā? Laura pārskaitās. Sašutusi viņa uzmeta niknu skatienu ķīmijas
skolotājam, kas bija ieņēmis vietu pie papīriem apkrautā direktora galda un raudzījās Laurā, izlikdamies, ka neko nesaprot. — Jūs taču lieliski zināt, ko es domāju. Apskaidrības kausu, protams, — ko tad vēl?
Tumšicka seja satumsa. Meitene tomēr neļāvās iebiedēties un noturējās pretim dzeļošajam skatienam. Viņa ik brīdi gaidīja, kad skolotāja acīs atkal parādīsies ellišķīgā kvēle. Tomēr nenotika nekas tamlīdzīgs. Gluži pretēji — doktors Tumšickis vienā mirklī atkal atslābinājās, toties Laura piepeši varēja nolasīt domas, kas slēpās aiz viņa sarauktās pieres.