Ak, šī puņķutapa, viņš prātoja, viņa taču neiedomāsies, ka būs man cienīga pretiniece!
Atskanot atbildei, viņa balsī gan nebija ne miņas no sasprindzinājuma.
— Man žēl, Laura, — viņš sacīja gandrīz vai ar līdzjūtību.
— Es nudien nezinu, par ko tu runā.
Laura pielēca no krēsla un uzmeta viņam pārmetošu skatienu.
— Beidziet vienreiz tēlot, ka neko nezināt! — viņa uzsauca.
— Profesors Austrums nomirs,'ja es neatradīšu kausu...
Nu, es tā ceru, direktora vietnieks nodomāja, un Laura šo domu nolasīja. — ...tāpēc pasakiet beidzot, kur tas apslēpts!
To jau tu gribētu gan, domāja tumsas aizstāvis, taču ārēji turpināja spēlēt nezinīša lomu, viņa sniegums tajā bija gandrīz vai apbrīnas vērts.
— Baidos, ka būsi kļūdījusies! — viņš atteica, neizpratnē pakratīdams galvu, kad Laura atkal bija apsēdusies. — Man patiešām žēl — bet, ja es kaut ko nezinu, tad nevaru to pateikt arī tev. Tas taču būtu skaidrs, vai ne?
Un rev nemūžam neienāks prātā, ka kauss ir paslēpts Reimāra dārgumu krātuvē, viņš ņirdzīgi nodomāja. Citādi tu izrādītos gudrāka par Austrumu un Persiju Valjantu!
Laura sarāvās. Visvairāk viņai šobrīd gribējās pielēkt kājās un skaļi iegavilēties.
Re nu! Izdevās!
Tomēr viņa centās Tumšickim nekādi neizrādīt, ka bija izdevies nolasīt viņa domas. Lai nenodotu sevi, meitene turpināja tēlot sašutumu, apbērdama viņu ar jauniem pārmetumiem. —Jūs taču nepieļausit, ka profesors nomirst! Jūs to vienkārši nedrīkstat!
Viņas manevrs bija izdevies! Tumšickis par jutās spiests izdvest svētulīgu atvainošanos.
— Tici man, — viņš sacīja, prasmīgi uzlikdams sejai nožēlas masku. — Neviens ro nepārdzīvotu sāpīgāk par mani, ja mūsu godājamo kolēģi Aureliānu Austrumu pāragri skartu tik šausmīgs liktenis, — it neviens, Laura!
Tad viņš pameta skatienu pulkstenī un norādīja uz durvīm, dodams zīmi, ka saruna beigusies. — Un tagad, lūdzu, atvaino, bet man vēl jāpastrādā!
Tā kā Laura jau bija uzzinājusi kāroto, viņa piecēlās un gāja prom. Durvīs viņa vēlreiz pagriezās pret direktora rakstāmgaldu. Taču Tumšickis bija atkal pārliecies pār dokumentiem, neveltīdams viņai vairs nekādu uzmanību. Tas varēja nozīmēt tikai to, ka viņā nebija radušās ne sīkākās aizdomas.
Labi, Laura iepriecināta nodomāja. Tagad viss vēl būs labi!
— Uz redzēšanos, Miezes-Šteinas kundze! — Laura skaļi nosauca, šķērsodama sekretariātu. — Un vēlreiz liels paldies!
— Nav par ko, — sekretāre nočiepstēja un atkal pievērsās datoram.
Gaitenī no Lauras novēlās visa sasprindzinājuma nasta, un meitenes seju apskaidroja prieka stars. — Jā! — viņa skaļi uzgavilēja. Savilkusi plaukstu dūrē, viņa aiz priekiem palēcās gaisā. Tad aizsteidzās. Ātrumā meitene nepamanīja, ka viņu novēro. Un ta vīra sapīkusī seja, kas sekoja viņai pa pēdām, it nemaz neliecināja, ka viņam padomā būtu kas labs.
Laura rik tikko spēja nociesties līdz fizkultūrai.
Persijs, izdzirdis labos jaunumus, staroja. — Tad Apskaidrrības kauss tomēr atrodas kaut kur Reimāra fon Rāvenšteinā slepenajā dārrgumu krratuvē? — viņš izbrīnījies jautāja.
Laura pamāja.
— Vai esī pavisam drroša?
Meitene vēlreiz pamāja.
— Tas gan tev forršī izdevies, Laura! — Fizkultūras skolotājs bija visnotaļ iespaidots. Tad viņš nikni pakratīja galvu. — Mes nu gan esam bijuši īsti idioti, ka ļāvāmies sevī visū laiku vazāt aiz deguna. Ja jau kauss atrrodas pils pagrrabā, tad sabrrukusī eja ir tikai imitācija, lai nelugtus viesus turēt tālāk no Reimāra darr-gumu krratuvēs.
— Tā izskatās.
Laura paskatījās pāri plecam un pārliecinājās, vai klasesbiedri nedzird viņu sarunu. Taču pārējie bija labu gabaliņu atpalikuši, un Kaja un Maksis Tālsmirdis veidoja elsojošās skrējēju rindas tālu atpalikušo asti. Klasē neviens, izņemot Lauru, nebija sajūsmā par iknedēļas skrējienu pa internāta teritoriju. Klasesbiedri, atklāti pauzdami īgnumu, lēnītēm rikšoja caur parku un ij nemēģināja panākt Lauru un Persiju. Turklāt viņi abi nebūt nebija uzdevuši diez cik ātru tempu. Viņi nebija pat aizelsušies, kas nebija nekāds brīnums, ņemot vērā gliemežu cienīgo gaitu, kādā kustējās pārēj ie.
— Man šķiet, ka arī stāsts par mūri, kas sabrucis kapenēs, ir pilnīgi izdomāts, — Laura sacīja skolotājam, kas skrēja viņai blakus. — Varbūt internātā savu mūžu nav bijis tāda skolēna, kam vārdā būru Alēns Smits.
Persijs varēja tikai piekrītoši pamāt ar galvu. — Man šķiet, ka tev taisnibā. Es paskatījos skolas sarrakstā, un turr nudien tāds vārrds vispār nav sastopams!
Viņi apgriezās ap galvenās ēkas stūri un uzņēma virzienu uz piebraucamo ceļu. Lielā mauriņa aizmugurē stāvēja internāta dārznieks. Viņš stāvēja līdzās abiem krūmu dogiem. Laura īsti nespēja saskatīt, ko viņš tur dara, ber izskatījās gandrīz vai tā, ka viņš ar tiem sarunātos. Un kāpēc gan ne? Beigu beigās viņa jau bieži bija dzirdējusi, ka dārznieki sarunājoties ar augiem. Tas it kā veicinot to augšanu. Kādēļ arī Albīns Ellerkings nevarētu patērzēt ar saviem bukša suņiem? Mazliet savādi gan likās tas, ka viņš riem gandrīz vai maigi noglāstīja muguru.
Zēvele, viņa riebīgais runcis, glaudās gar dārznieka kājām. Tikko ieraudzījis Lauru, lopiņš uzreiz izlieca muguru kūkumā, izstiepa asti stāvus gaisā un nikni nošņācās viņas virzienā. Īstenībā gan attālums bija pārāk liels, lai Laura to varētu dzirdēt. Taču dzīvnieka neslēpto nepatiku meitene nevarēja neievērot.
Zēvelem viņa nepatika, tas nu bija redzams kā uz delnas. Taču kāds tur brīnums? Vai vispār bija kāds tumšo spēku atbalstītājs, kas būtu nopriecājies, ieraugot sargātāju? Laikam jau ne, kaut arī lielākā daļa noteikti labāk prata noslēpt savu netīksmi nekā vien-acainais kaķis. Tā nu Laura dzīvniekam neveltīja nekādu uzmanību un pievērsās fizkultūras skolotājam.
— Šonakt mēģināsim iekļūt dārgumu krātuvē, — viņa paziņoja. Šo plānu viņa bija izgudrojusi iepriekšējā mācību stundā.
— Jūs ar Mēriju noteikti nāksit mums līdzi un palīdzēsit aizvākt gružus, vai ne?
Viņai par lielu pārsteigumu Persijs uzreiz papurināja galvu. Protams, ka viņam meitenes reakcija nepalika nemanīta, tā ka skolotājs uzreiz paskaidroja: — Ļoti noželojū, Laura, — bet doktors Tumšickis mis Mēriju un mani, necienīgo, uzaicinājis šodien uz vakarriņām. Ja neierradīsimies uz maltīti, tad vienīgī sacelsim viņā aizdomas! Galu galā viņš mūs liek neparrrtrrauktī novērot, ja tu to vēl nebusī pamanījusī.
Viņš neuzkrītoši pameta ar galvu uz dārznieka pusi. Tad Laura ievēroja, ka tas bez mitas viņiem abiem slepšus sekoja ar skatienu. Dārznieks nenolaida no viņiem ne acu. Un piepeši viņa atcerējās dažus pēdējā laika dīvainos gadījumus.
— Es sākumā domāju, ka tam nav nekādas nozīmes, — viņa domīgi noteica. — Bet tagad, ja tu to atgādini, man atkal ienāk prātā — pēdējās dienās man bieži bija tāds iespaids, it kā mani kāds slepus novērotu. Taču katrreiz, kad atskatījos, lai pārliecinātos, neviena tur nebija. Tomēr man tāda sajūta, ka man ložņā pa pēdām. Vai tas būtu iespējams, Persij?
— Ne tikai iespējams, bet pat ļooti ticams! Tāpēc labāk turri acis vaļā!
Tostarp viņi jau bija paskrējuši garām pils ēkas priekšējai fasādei. Iekams viņi apmetās ap stūri un devās sporta zāles virzienā, fizkultūras skolotājs pagriezās un uzsauca: — Saņemieties beidzot, miegamices! Skatieties, lai skrrienot nepiesalst kājas! Palikuši tikai pārrsimt rnetrrū!