Viņam atbildēja tikai sparīga elsošana un neskaidra murmināšana. No Lauras klasesbiedriem neviens nepielika pūles, lai kustētos kaut kripatiņu ātrāk. Persijs ļāva tam notikt. Viņš zināja, ka skolēniem skrējiena prieku ar varu neiemācīsi. Vai nu tas radās pats no sevis — vai arī vispār nemaz.
Laura un Persijs plecu pie pleca pārskrēja pāri šaurajam koka tiltiņam, kas stiepās pāri pils aizsarggrāvim, un iegriezās celiņā, kas vijās uz pieminekļa pusi. Atstājot aiz sevis biezo krūmāju, kas uzreiz pēc sazarošanās atradās celiņa malā, neviens no abiem nepamanīja tumšo stāvu, kas aiz tā bija paslēpies. Tas bija Atila Morduks, saimniecības pārzinis. Ar sadrūmušu seju plikpauris noraudzījās pakaļ, līdz viņi bija zuduši skatienam.
Saprotams, Laura un Persijs bija pirmie, kas ieradās sporta zālē. Gaidīdami pārējos, viņi izpildīja dažus atslābināšanās un stiepšanās vingrojumus.
Laura izmantoja iespēju un vēlreiz mēģināja skolotāju sarunāt talkā savam nakts pasākumam. — Gan jau jums ienāks prātā kāds aizbildinājums, lai šovakar nevajadzētu iet pie doktora Tumšicka!
Tomēr Persijs palika nesatricināms. — Man patiesi žēl, Laura, bet tā nevarr. Doktors Tumšickis tūliņ pat atklatū mūsu manevrru un piekodinātu saviem rokaspuišiem būt divtik modrriem. Tādā gadijumā jūsu izrredzes nemanītiem iekļūt darrgumu krratuvē līdzinātos gandrriz nullei! Jums tātad būs daudz labāk, ja pieņemsim viņa ielūgumu, iestāstīdami, ka viss kārrtībā.
— Varbūt tev arī taisnība, Persij. Mums noteikti jāmēģina vēl šonakt tikt dārgumu krātuvē. Citādi mēs zaudējam laiku. Taču, ja eja nudien būs aizbērta, es nezinu, kā tiksim galā bez ciru palīdzības.
Skolotājs paskatījās viņā, noslēpumaini smaidīdams. — Kurš gan apgalvo, ka jums neviens nenāks talkā?
Meitene paraudzījās viņā ar ārkārtīgu izbrīnu skatienā. Tad viņa nostājās platā žākļstājā, lai stieptu kāju muskuļus. — Kurš rad mums palīdzēs? Mis Mērija un tu, jūs nevarat, un Aureliāns Austrums guļ uz nāvi slims. Kurš tad vēl paliek pāri?
Persijs neatbildēja uzreiz, bet tikai klusi savā nodabā pasmaidīja.
— Kā ar Kastoru un Nikodēmu Dītrihiem? — Laurai piepeši iekrita prātā. — Vai viņi mums nevar nākt talkā?
Skolotājs papurināja galvu. — Tas arī diez kā neizdosies, — viņš paskaidroja. — Dažiem viņu zirrgiem piemetusies mīklaina slimibā. Viņiem darrāmā pietiek līdz ausīm.
— Johaidī! — Laura vīlusies nolamājās, saliekdamās un ar pirkstgaliem pārmaiņus pieskardamās vingrošanas kurpju kapēm.
— Tad mēs par to vispār varam aizmirst.
— Pag, pag, Laura! — Persijs pārmeta. — Kurrš tad uzreiz padodas, sastapdamies ar vismazako prroblēmu? Pagaidi, kamēr torņa zvans nositīs divpadsmit naktī. Tad aizej pie lielās kolonnas un trrisrreiz apļveidīgi paberrzē tās pamatni.
Laura pēkšņi saslējās un neizpratnē pavērās skolotājā. — Ko?
— Kad pulkstenis nositīs divpadsmit, tad aizej pie lielās kolonnas un trrisrreiz apļveidīgi paberrzē tās pamatni, — Persijs mierīgi atkārtoja un pievērsās pārējiem skolniekiem, kas cits pēc cita ietuntuļoja sporta zālē.
Pilnīgi pārgurušo sporta varoņu grupas priekšgalā ieradās misters Vēsais. Viņš elsdams pūzdams novēlās zemē. Hopelis un Franciska Turīni, gluži izpumpējušies, saliecās un, astmatiski sēkdami, atbalstīja rokas uz ceļgaliem, tā ka Laura jau baidījās, ka viņi kuru katru brīdi izvemsies. No Kajas un Makša Tālsmirža vēl nebija ne smakas.
Persijs Valjants paskatījās hronometrā un pievērsās skolēniem. — Žēl, — viņš laipni noteica. — Vēl mazliet vēlāk, un šodienas skrrējiens būtu ricīs Ginesa rrekorrdu grrāmatā — kā visu laiku lēnākais skrrējiens! Bet esmu drrošs, ka nakamrreiz jums tas noteikti izdosies!
Gandrīz pilnais mēness bāli mirdzēja Rāvenšteinas skaidrajās debesīs. Bija stindzinoši auksts, un brāzmains austrumvējš grieza virpulī norautus zariņus un sakaltušas lapas. Pilī viss bija klusu, nevienā logā nedega gaisma.
Atskanot pirmajam torņa pulksteņa sitienam, pie ieejas durvīm piepeši sarosījās dzīvība. Durvīs pavērās spraudziņa, un kāds biezā jakā ievīstījies stāvs ar adītu cepuri galvā izspraucās ārā un steigšus notipināja lejup pa pakāpieniem. Pie lielās kolonnas pamatnes tas apstājās, iespiedās ēnā un nogaidīja.
Tā bija Laura, kas nepacietīgi skaitīja torņa pulksteņa sitienus. — Deviņi... desmit... vienpadsmit... divpadsmit. — Beidzot!
Viņa pacēla galvu un ieskatījās akmens milža sejā. Taču tajā nebija redzamas nekādas pārmaiņas. Noslēpumaini smaidīdams, viņš lūkojās tālēs, un nekas neliecināja, ka reiz varētu būt citādi.
Atcerēdamās, ko Persijs bija licis aiz auss, Laura uzmanīgi pavērās visapkārt. Neviens nebija redzams. Pēdējo dienu noti-kurnu iespaidā kļuvusi piesardzīga, meitene vēlreiz pameta ska-tienu visapkārt, taču tāpat nevienu nespēja ieraudzīt.
Labi, viņa nodomāja. Ļoti labi. Tad es varu mēģināt.
Viņa no labās rokas novilka cimdu un uzlika plaukstu uz ko-lonnas akmens pamatnes. Tā bija ledaina, un piepešais aukstuma vilnis deva tādu trieciena sajūtu, ka meitene pēkšņi atrāvās un ierāva gaisu.
Laura dziļi ieelpoja un mēģināja otrreiz. Šoreiz viņa bija brīdināta un aukstuma šoks tādēļ bija vieglāk pārciešams. Taču sirds krūtīs dauzījās, un pulss skrēja auļiem. Tomēr te ne rik daudz bija vainojams aukstums, cik lielais satraukums, kas Lauru bija pārņēmis. Viņa vēlreiz ievilka elpu un piespieda sevi nomierināties. Tad beidzot saņēma dūšu un trīsreiz apļveidīgi paberzēja kolonnas pamatni.
Nenotika vispār nekas. Tad tomēr atskanēja slāpēta dunoņa un šņirkstoņa. Kolonna vispirms tik tikko manāmi, bet tad arvien stiprāk iedrebējās. Laura pārbijusies atkāpās un blenza uz akmens milzi, kurš pamazām sāka atdzīvoties. Viņš noraustījās, sakustinādams rokas un kājas. Sākumā lēni, tad arvien spēcīgāk. Tēvainis iestenējās, atbrīvodams no karnīzes rokas, kas balstīja nojumi. Viss milža augums likās sarūkam.
Meitene stāvēja un brīnījās. Un nudien — kolonnas milzis sarāvās arvien mazāks un mazāks. Beidzot ieguvis galīgo apveidu, viņš vēl joprojām bija vairāk nekā divus metrus garš koloss, kura iespaidīgā figūra būtu varējusi piederēt kādam bokserim vai cīkstonim. Milzis izstiepa rokas pret debesīm un kārtīgi izstaipījās, skaļi un sirsnīgi nožāvādamies.
Laura nespēja novērst acis no šī giganta. Muti atvērusi, viņa nekustīgi raudzījās milzī. Šķita, ka viņa vēl joprojām neaptver, kas noticis. Turklāt viņa taču pati savām acīm bija redzējusi, kā kolonnā bija atmodusies dzīvība.
Nē, viņa nodomāja. Nē, tas vienkārši nevar būt. Tas taču vispār nav iespējams!
Žāvas kļuva arvien klusākas, līdz beidzot pierima pavisam. Milzis nolaida rokas un pagrieza galvu Lauras virzienā. Ieraugot viņas trako izbrīnu, milža akmens pelēkajā sejā atplauka draudzīgs smaids. Tad viņš zemu palocījās Lauras priekšā un sāka runāt. Viņa balss bija pārsteidzoši maiga un skanēja melodiski.
— Ir stiprais Portaks vārdā man, par jūsu kalpu būšu gan! — viņš paskaidroja un vēlreiz palocījās.
Laurai bija zudušas runas spējas. Viņa nezināja, ko īsti teikt, un mēmā apbrīnā tikai noraudzījās Portakā.
Viņš vēl joprojām laipni smaidīja, un pelēkās acis mirdzēja gandarījumā.
— Par Reimundu vēl dēvē mani, jo smalkas rīmes kalt es varu, — viņš turpināja dzejā.
Taču Laurai vēl joprojām pār lūpām nenāca ne vārds, tālab viņš vēlīgi turpināja: — Ja tiki mani cēlusi no ilgum ilgā miega, tad pieņemu, ka varēšu tev palīgs būt nu lielais?