— J... jā... jā..., — Laura beidzot nostostījās. — Protams. Vai tu varētu man nākt līdzi, Po... Portak?
Izmantodami veco ēkas plānu, ko Persijs bija iedevis skolēniem, viņi bez lielām pūlēm atrada slepeno eju, kas veda uz Reimāra dārgumu krātuvi. Portaks smagiem soļiem stampāja viņiem aiz muguras, bet Laura, Lūkass un Kaja ar kabatas lampiņu spēcīgajiem stariem izgaismoja pils pagrabā paslēpto pazemes eju.
Tā izrādījās tikpat neērta kā eja uz kapa kameru vecajās kapenēs un tikpat līkumaina, kaut arī mitruma šeit bija krietni mazāk. Spriežot pēc visa, abas šaurās tuneļveidīgās ejas bija izveidojis tas pats arhitekts. Kajai par atvieglojumu viņš pils pagrabā tomēr bija atteicies no nejaukā lemura viepļa un briesmīgās kaukšanas.
Toties vīrs no mauru zemes bija izdomājis ko citu, lai nelūgti viesi tik viegli nevarētu nokļūt dārgumu krātuvē. Viņš bija sagatavojis lielisku pazemes ejas iebrukuma imitāciju, kā draugi itin drīz varēja konstatēt. Kolīdz viņi bija pagriezušies ap diviem stūriem, klāt jau bija arī šķietamā nelaimes gadījuma vieta. Tā izskatījās maldinoši īsti: griesti bija ielūzuši piecu metru garumā, sienas sabrukušas, un akmeņi, salūzušas sijas un mūra paliekas slējās augstāk par cilvēka augumu, neļaudami tikt tālāk. Kāds gan tur brīnums, ka profesors Austrums un Persijs Valjants bija iekrituši uz šo māņu konstrukciju, kausa meklējumos pat nemēģinādami iekļūt ejā tālāk.
Par laimi, Laurai un viņas draugiem bija labāka informācija. Meitene pagriezās pret Portaku un norādīja uz milzīgo akmeņu kaudzi. — Vai būtu iespējams šeit izveidot nelielu eju? — viņa vilcinādamās jautāja.
Akmens milzis palocījās. — Ar prieku nākšu jums talkā un aizvākšu gružus un malku! — viņš izmeklēti pieklājīgi atteica un tad smagiem soļiem devās pie drupu kalna, lai ar lielajām ķetnām ķertos pie darba.
Sacēlās putekļi. Portaks ņēmās vaiga sviedros gluži kā traks. Viņam noteikti piemita neiedomājams spēks, jo pat lielākos gabalus viņš cilāja tik viegli, it kā tie būtu no putuplasta un pūciņas svarā.
Draugiem vajadzēja patverties aizsegā, lai nedabūtu pa galvu ar kādu no atlūzām, kas lidoja uz visām pusēm. Laura no patvēruma apbrīnoja akmens milzi, kurš neiedomājamā ātrumā likvidēja drazu kalnu. Izsitis pirmo caurumu, viņš kā darbarīku izmantoja resnu siju. Tādējādi darbs gāja no rokas daudz straujāk. Jau pēc dažām minūtēm Portaks bija atlūzu kaudzē izveidojis caurumu vairāk nekā metru diametrā. Viņš uz brīdi apstājās un novērtēja savu veikumu. Tad atskatījās uz Lauru. Milža skatienā parādījās izbrīns, kad viņš nevienu nespēja ieraudzīt.
— Jaunkundzīt, jel esiet droša, rādiet savas acis spožās! — Skaļā balss atbalsojās šaurajā ejā.
Laura žigli iznira ap stūri. — Jā, Portak?
Ieraugot meiteni, milža sejā atplauka draudzīgs smaids. — Ja lielāks caurums jums vajadzīgs, tiks darīts, līdz noskaitīsit līdz trīs! — viņš piedāvājās, neizrādīdams ne mazākās noguruma pazīmes.
Meitene aši papurināja galvu. — Nē, nē, pietiks! Tu mums lieliski palīdzēji, Portak, liels paldies!
Portaks aizlidināja sāņus siju un vēlreiz palocījās Laurai. Viņa milzīgā roka gaisā izvijās cēlā žestā, kas būtu darījis godu katram karaļgalma kavalierim. — Es allaž nākšu ralkā jums, tas man ir tīkams uzdevums! — viņš apliecināja cienīgā nopietnībā.
Laura nevarēja atturēties nepavīpsnājusi. Arī pār Lūkasa un Kajas sejām pārslīdēja šķelmīgs smaidiņš. Viņi bija iznākuši no aizsega un nostājušies līdzās draudzenei.
— Paldies, Portak, liels paldies! — Laura beidzot sacīja, šoreiz palocīdamās pati. — Taču tev nudien vairāk nevajag pūlēties. No šejienes mēs paši tiksim galā.
Milzis sarauca pieri grumbās un domīgi pielieca vareno galvu. Tad viņš nepretodamies pakļāvās Lauras vēlmei. — Kā vēlaties — ja gribat paši, tad dodos atpakaļ es aši! — Paklanījies pēdējo reizi, viņš smagiem soļiem aizbrida prom.
Laura un viņas draugi noraudzījās nopakaļ labsirdīgajam gigantam, līdz viņš bija pazudis ap stūri. Tad viņi žigli izlīda pa caurumu.
Pils plānu turēdama vienā,' bet kabatas lukturīti otrā rokā, Laura pirmā devās tunelim līdzīgajā ejā. Gaismas stars šķēla tumsu kā spožs, ass nazis, šaudīdamies pa akmens sienām un grīdas flīzēm, ko klāja smiltis un putekļi. Pils pagrabā gaiss nebija tik mitrs kā vecajās kapenēs, tomēr tas bija sastāvējies, un smaka bija tāda pati. Oda pēc nāves un iznīcības, un Laurai drusciņ sametās slikta dūša.
Dīvaini, viņa nodomāja, te taču neviens nav aprakts. Ret kāpēc tad šeit ož tāpat kā kapenēs?
Kabatas lukturīša gaismā viņa varēja konstatēt, ka eja apmēram pēc desmit metriem strauji pagriezās pa labi. Viņa apstājās, paspīdināja gaismu uz plāna un pārbaudīja to. Tad apmierināti pamāja un pagriezās pret pārējiem.
— Ja plāns ir pareizs, tad tepat aiz stūra jābūt ieejai dārgumu krātuvē, — viņa pavēstīja. Meitene salocīja pils plānu, iebāza to jakas iekškabatā un gāja tālāk.
Piepeši viņai zem kājām izzuda grīda. Laura spēra soli tukšumā un iegāzās bezdibenī. Mežonīgi iekliegdamās, viņa pastiepa augšup rokas un izmisīgi lūkoja kaut kam pieķerties. Kabatas lampiņa, izkritusi no labās rokas, rībēdama iegāzās tumšajā dziļumā, un rokas sataustīja tikai gaisu. Pēdējā mirklī Laurai tomēr izdevās satvert šauru izcilnīti, un viņa visiem spēkiem pieķērās tam. Viss bija ildzis tikai sekundes simtdaļas, tomēr Laurai tā šķita vesela mūžība.
Pavēršot skatienu uz leju, viņa zemē gulošā kabatas lukturīša gaismā varēja noprast, ka kuļājas virs apmēram desmit metrus dziļas bedres. Lauras skatienam to bija slēpusi slepena lūka ejas grīdā, kas bija pavērusies zem viņas svara. Bedres dibenā bija ierakti gari dzelzs stieņi, kuru smailie gali stiepās viņai pretim. Uz tiem rēgojās trīs bezformīgas drēbju pauniņas. Tās bija skrandainas un satrunējušas. Piepeši Laura saprata, kas tās ir, un viņai izlauzās šausmu kliedziens.
24. nodaļa SLEPENA DĀRGUMU KRĀTUVE
Persijs slepus ieskatījās pulkstenī. Bija mazliet pāri pusvieniem. Lieliskī, viņš nodomāja. Laura un pārejie tagad jau noteikti atrrodas darrgumu krratuvē!
Ne doktors Tumšickis, ne Rebeka Taksa neizrādīja ne mazākās aizdomas. Likās, viņi it nemaz nenojauš, ka Mērija Morgana un Persijs Valjants tikai tāpēc bija pieņēmuši ielūgumu uz vakariņām, lai Laura un viņas draugi netraucēti varētu meklēt kausu.
Persijs apspieda smīniņu un zem galda ar ceļgalu piebikstīja mis Mērijai, kas sēdēja viņam līdzās. Viņš pamirkšķināja un slepus parādīja augšup pavērstu īkšķi. Viss bija labākajā kārtībā!
Pāri skolotājas sejai pārslīdēja smaida atblāzma. Arī viņa priecā-jās, ka bija izdevies novērst tumšo spēku pārstāvju uzmanību no Lauras.
Vakars pagāja daudz labāk, nekā Persijs un Mērija bija iedrošinājušies cerēt. Kvintuss Tumšickis bija apliecinājis sevi kā ārkārtīgi šarmantu namatēvu, iesaistīdams viesus aizrautīgās sarunās un taisni vai pielipinādams citiem savu dzirkstošo garastāvokli. Arī Rebeka Taksa sevi bija parādījusi no laipnākās puses. Kolēģe pārsteidzošā kārtā bija atklājusies kā ļoti inteliģenta sarunu biedre ar daudzpusīgām interesēm, tā ka Persijs un Mērija nobrīnījās vien, ka skolotāju sapulcēs un skolēnu priekšā viņa līdz šim bija izcēlusies tikai ar nešpetno mēli un pikto garastāvokli.
Protams, ka mis Mērija bija raudzījusi nolasīt Rebekas Taksas un namatēva domas, taču nespēja atklāt neko aizdomīgu. Ja vien Mērija nešaubīgi nebūtu zinājusi, ka Tumšickis un Taksa ir nostājušies tumšo spēku pusē, būdami viņas niknākie pretinieki, tad no šī vakara būtu varējis rasties kas vairāk — varbūt pat draudzība. Taču par to, bez šaubām, nebija ko domāt.