Tumšo spēku barvedis pacēla virs galvas zobenu. — Tava stundiņa situsi, vecais! — viņš iesaucās un frakās dusmās atvēzējās cirtienam. Asmens tēmēja tieši uz vecā vīra galvu, kad Borborons piepeši skaļi ievaidējās. Viņam ar milzīgu spēku kaut kas hija trāpījis mugurā, tā ka viņš sāka streipuļot un zobena cirtiens par mata tiesu aizgāja garām pretinieka galvai.
Bruņinieka Paravaina sejā iemirdzējās atvieglojuma pilns smaids, kad viņš ieraudzīja, ka mestais ķeblītis pēdējā brīdī izglābis viņa pavēlnieku no drošas nāves. Vienā lēcienā viņš bija uz galda, nolēca tam otrā pusē un bruka virsū Melnajam hercogam.
Borborons jau bija atguvis līdzsvaru. Viņa zobens ar varenu vēzienu pavērsās pret Balto bruņinieku. Tad Melnais hercogs sāka uzbrukumu. Tomēr jau pēc pirmā cirtiena vajadzēja atzīt, ka viņš sastapies ar līdzvērtīgu pretinieku, kaut arī bruņinieks bija daudz jaunāks par viņu pašu un nevarēja viņu pārspēt pieredzē. Borborona bālā seja sašķiebās niknā grimasē, un ellišķīgā kvēle viņa acīs liesmoja negantāk nekā jebkad, bet Paravains prasmīgi atvairīja Mērdekļa sitienus un uzbruka arī pats. Starp abiem izcilajiem pretiniekiem izvērtās sīva cīņa. Neviens negribēja atkāpties, abi zināja, ka runa ir par dzīvību un nāvi.
Arī pavadoņi bija uzsākuši niknu kautiņu. Zālē atbalsojās vīru elsieni un vaidi, un zobenu metāliskā šķindoņa. Asmeņiem saduroties neprātīgā niknumā, pa telpu sprēgāja ugunīgas dzirksteles kā apmaldījušies jāņtārpiņi. Izgrūzdami aizsmakušus pirmsnāves gārdzienus, karotāji cits pēc cita novēlās zemē, taču viņu biedrus tas tikai iesvēla nevaldāmās dusmās. Melnie bruņinieki pretojās, cik vien spēka, taču pret Eliziona miesassardzi viņiem izdevās noturēties rikai īsu brītiņu. Balto bruņinieku zobeniem par upuri bija krituši tik daudzi vīri, ka Melnajam hercogam nācās atzīt, ka cerības uzvarēt ir vējā.
— Atpakaļ, vīri! Atkāpties! — viņš pavēlēja saviem karotājiem, un balsī nepārprotami bija jaušama vilšanās.
Viņa svīta tūdaļ paklausīja, bet Borborons pēdējoreiz pārskaities mēģināja nogāzt no kājām savu pretinieku. Mērdekļa asais asmens jau tuvojās Paravaina kaklam, kamēr tas uz mirkli bija pametis skatienu uz Eliziona pusi. Tomēr Baltā bruņinieka zobens izrādījās ārrāks, un ari šis uzbrukums bija atvairīts, un viņš par mata tiesu paglābās no nāvējošā cirtiena.
— Nepriecājies par ātru, nelga! — Borborons ieaurojās. — Mēs vēl tiksimies, un tad es tevi pataisīšu aukstu! — To pateicis, viņš uz papēža apgriezās un beidzamais aiz visiem melnajiem bruņiniekiem aizdrāzās no zāles.
— Sekojiet viņiem un gādājiet, lai neviens nepaliktu šaipus Blāzmoraldas mūriem! — Paravains pavēlēja miesassardzei.
Baltie bruņinieki metās pakaļ naidniekiem, lai tos reizi par visām reizēm padzītu no Grāla pils. Bet jaunais vadonis devās pie Gaismas glabātāja, kurš stāvēja ēnā līdzās kamīnam. No izbīļa vecajam vīram trīcēja rokas un kājas, un seja bija pelnu pelēka.
Paravains iebāza zobenu makstī. — Es vienkārši nesaprotu, kā viņi ...
— Migla! — Elizions viņu strupi pārtrauca. — Viņi nāca no austrumiem un lika lietā Čukstošo miglu. Vai tu vīrus netiki brīdinājis?
— Brīdināju gan! Bet viņi acīmredzot manus brīdinājumus neņēma par pilnu. Galu galā tikai daži no viņiem pazīst šos maldinošos miglas vālus.
— Tā ir nenovērtējama palīdzība tiem, kas to prot izmantot, — Gaismas glabātājs domīgi sacīja. — Liec to saviem vīriem rīt jundā aiz auss!
— Protams, kungs. Esiet drošs ... — Paravains meklēja pavēlnieka skatienu, bet tad viņam sejā vairs nepalika ne asins lāsītes.
— Ak, nē! — viņš ievaidējās, aizlika mutei priekšā roku un šausmās ieplestām acīm stingi pavērās Gaismas glabātājā.
— Zinu, — vecais vīrs aizlūstošā balsī sacīja. — Viņš man trāpīja.
Elizions ar labo roku pieskārās kreisajam vaigam un parādīja Paravainam roku. Pirkstu galus krāsoja asinis. Tad viņš pavērsa pret bruņinieku kreiso sejas pusi, kam pāri stiepās piecus centimetrus gara, šaura brūce.
Paravains pārāk labi zināja, ko nozīmē Mērdekļa nests ievainojums — šī asmens cirstās brūces nekad nesadzija. Ievainotajiem nācās mirt mokpilnā nāvē, ja vien viņiem laikus neiedeva vienīgās iedarbīgās pretzāles — dzīvības ūdeni. Tikai Apskaidrības kausa dāvātais eliksīrs vēl spēja izglābt viņa kungu. Taču kauss atradās ienaidnieku varā. Neviens nezināja, kurā vietā uz Cil-vēkzvaigznes to bija paslēpuši tumšie spēki. Paravainu sagrāba bailes.
Bailes, kas draudēja gūt virsroku.
— Tikai sīka skrambiņa, — Gaismas glabātājs mierinoši ieteicās. Taču piepeši viņš sagrīļojās, ceļgali sašķobījās, un viņš acīm redzami zaudēja spēkus.
Baltais bruņinieks metās klāt un paguva uztvert savu pavēlnieku, neļaudams tam nokrist zemē. Paravaina acīs sariesās asaras, kad viņš Elizionam aizsmakušā balsī čukstēja: — Mēs esam zaudējuši, kungs, glābiņa vairs nav!
Taču Gaismas glabātājs tikai veltīja viņam līdzcietīgu skatienu. — Kālab tāda mazdūšība, Paravain? Cerība nezūd, kamēr vien pastāv ticība!
Zemniekam Dītriham bija taisnība. Naktī zemi sapurināja pamatīga vētra. Temperatūra īsā laiciņā bija pacēlusies virs nulles. Vējš auroja gar māju pakšiem un dauzījās pret logiem, durvīm un jumta kārniņiem. Pa debesīm jaucās biezi lietus mākoņi, un Hoenšratē nolija pamatīgs lietus, uz brīdi likdams pilsētas ieliņām pazust zem ūdens.
Laura no tā visa nemanīja ne nieka. Viņa mierīgi gulēja gultā un dziļā un ciešā miegā sagaidīja savu dzimšanas dienu, nedzirdēdama pat tuvīnā torņa pulksteņa dimdoņu, kas nule iezvanīja divpadsmit.
Pusnakts.
Tad piepeši Laura miegā izdzirda kādu balsi. Skaļu, skaidru balsi, kas sauca viņas vārdu: “Laura!” Un vēlreiz: “Lauriņāāā!”
Laura pietrūkās no snaudas, atvēra acis un pavērās apkārt. Neraugoties uz tumsu, viņa tūdaļ pat atpazina slaido stāvu līdzās gultai — tas bija tēvs!
Meitene ievilka dziļāk elpu.
— Tēti! Nevar būt!
Mariuss Leanders bija gara auguma vīrietis. Viņa laipno seju ar brūnajām acīm ieskāva melnsprogainu matu biezoknis. Mīļi smaidīdams, viņš lūkojās meitā.
— Sirsnīgi apsveicu dzimšanas dienā, Laura! — viņš klusi bilda.
Laura bija apjukusi. — Bet, tēti, kā... kā...? — viņa stostījās, iepletusi acis.
— Kuš, — Mariuss brīdināja, pielikdams pie lūpām rādītājpirkstu. Tad viņš turpināja: — Drīz vien tu sapratīsi! Šodien tev pienākuši trīspadsmitnieka svētki: kopš tavas dzimšanas pagājuši trīspadsmit reiz trīspadsmit lunārie mēneši, un pienākusi diena, kad tu tiksi uzņemta sargātāju rindās.
Laura norija siekalas, viņa nespēja it neko pateikt. Ko tas viss varēja nozīmēt? Un kā gan tēvs pēkšņi varēja iekļūt istabā? Domas Lauras galvā sāka riņķot kā arvien ātrāk virpuļojošs karuselis.
— Tu esi dzimusi trīspadsmitnieka zīmē! — Mariuss Leanders beidzot paskaidroja. — Un tāpēc tev ir dots īpašs uzdevums — tev jāatrod kauss! Veiksme ir atkarīga tikai no tevis pašas — no tavas drosmes, tavas gribas un no ticības pašai sev.
Laura juta, kā izspiežas sviedri. Virpulis viņas galvā sagriezās arvien straujāks. Trīspadsmitnieka zīmē. Sargātāji. īpašs uzdevums. Atrast kausu. Ko tas viss lai nozīmē? Viņa vēlreiz pašūpoja galvu.