— Ai, nē! — Kaja nopūtās. — Nevar būt!
Arī Lūkass neticīgi kratīja galvu. — Pēc plāna te taču vajadzētu būt ieejai, vai ne?
Laura izvilka no labatas celtnes plānu, atlocīja to un uzspīdināja kabatas lukturīti rasējumam. Lūkasam bija taisnība: skats no augšas rādīja, ka rieši tai vietā, kur viņi patlaban stāvēja, vajadzēja atrasties ieejai Reimāra slepenajā dārgumu krātuvē. Un te tev nu bija — priekšā slējās kaila klints.
Tas nevarēja būt! Viņi rūpīgi izklaudzināja visu sienu, lai pārbaudītu, vai aiz tās neslēpjas kāds iedobums vai slepena atvere, taču šaubas drīz vien izdzisa — viņi stāvēja vienlaidus klints priekšā. No dārgumu krātuves nebija ne ziņas, ne miņas.
Laura pirmā saprata, ko tas nozīmē. — Viņi mūs apveduši ap stūri, — meitene noteica, izskatīdamās kā ar ūdeni apliets pūdelis.
— Un Persijs un profesors Austrums arī uz to iekrita.
— Nopietni? — Kaja vīlusies iesaucās.
— Jā, diemžēl! — Laura sacīja. — Šis plāns nav nekas cits kā rafinēts viltojums, ar ko ievilināt lamatās ikvienu, kurš tam uzticas. Un to, cik labi tas darbojas, mēs nupat izbaudījām paši uz savas ādas. Persijam un Aureliānam vēl ir paveicies, ka viņi no iebrukuma imitācijas ir izdarījuši nepareizos secinājumus.
— Izklausās loģiāli! — Lūkass viņai pievienojās. —Jautājums tikai, ko mēs tagad darīsim. — Viņš gaidoši paskatījās Laurā.
— Man nav ne jausmas, — viņa atzinās. — Nav it nekādu ideju.
— Kas zina, varbūt tās noslēpumainās krātuves vispār nemaz nav? — Kaja prātoja.
Laura papurināja galvu. — Tam nu gan es neticu, Kaja. Ja dārgumu krātuves nebūtu, tad tumsas piekritēji nevarētu tur paslēpt kausu. Bet tieši to viņi ir izdarījuši, kā man nepārprotami pastāstīja Kvintusa Tumšickis domas.
— Laurai taisnība, — Lūkass paziņoja. — Es izšķirstīju veselu grēdu vecu piezīmju. Tajās visās teikts, ka pils pagrabā nudien jābūt dārgumu krātuvei.
— Skaidrs, — Laura atteica. — Par to nav ne mazāko šaubu. Problēma tikai tāda, ka mums nav ne jausmas, kur tā varētu atrasties.
— Ir vēl viena problēma, — Lūkass konstatēja, paskatījies pulkstenī. — Ir jau krietni pāri vieniem. Mums jau sen vajadzēja būt atpakaļ. Persijs ar mis Mēriju noteikti ir uztraukušies.
Persijs Valjants un Mērija Morgana nudien bija uztraukušies. Uztraukumam gan bija gluži cits iemesls, kam nebija nekāda sakara ar draugiem.
Atvadīdamies zem lielās gleznas ieejas hallē, visi trīs draugi bija noguruši kā suņi un ārkārtīgi nomāktā garastāvoklī. Pat Laura, kas parasti allaž bija optimiste, bija zaudējusi gandrīz visas cerības. Tomēr viņa pūlējās to neizrādīt. — Rīt pat pajautāšu Persijam un Mērijai, — viņa sacīja ar neīstu smaidu. — Varbūt viņiem būs vēl kāda ideja.
— Kaut kā neizskatās! — Lūkass gurdeni novilka. — Tad jau viņi sen būtu mums izstāstījuši!
Lūkasam taisnība, Laura nodomāja. Ja viņiem nudien būtu padomā kas labāks, tad viņi jau sen būtu paši atraduši Apskaidrības kausu un nebūtu aicinājuši palīgā mani.
Tomēr viņa brālim veltīja uzmundrinošu dunku. — Nekad nevar zināt! Reizēm glābēja doma ienāk prātā tikai pēdējā mirklī, kad neviens to vairs negaida.
— Labi, labi, — zēns norūca. — Diemžēl tikai pasakās. Bet vienalga — saldu miegu jums abām!
— Paldies, Lūkas, — Kaja atteica, cenzdamās apspiest žāvas.
— Tev tāpat!
Laura atvadīdamās pamāja brālim. Viņa jau gribēja pagriezties un doties meiteņu spārna virzienā, kad piepeši izdzirda klusus šņukstus. Meitene pārsteigta apstājās. Vai tā bija Silva, kas klusītiņām raudāja?
Ieskatoties gleznā, Laura ieraudzīja, ka aizdomas bijušas pareizas — jaunajai sievietei gleznā' pāri vaigiem ritēja lielas asaras.
— Silva, bet tu taču neraudi manis dēļ, vai ne? — Laura apjukusi pavaicāja.
— Ar ko tu runā, Laura? — Kajas balsī skanēja izbrīns.
Arī Lūkasā bija modusies ziņkārība. Viņš griezās atpakaļ un pienāca pie meitenēm. Pabīdīja augstāk acenes un noraizējies paskatījās māsā.
Laura jau gribēja draugiem izstāstīt par dīvainajām parādībām, kad Silva pagrieza galvu un ierunājās: — Protams, Laura, protams, ka tieši tevis dēļ man atkal jāraud. Jo tu joprojām neesi sapratusi.
Cik reižu es neesmu tev skaidrojusi, ka patiesība parasti slēpjas zem lietu ārējā veidola? Bet tu vienkārši neproti izdarīt pareizos secinājumus!
Sieviete baltā pašūpoja bālo seju, un atskanēja sirdi plosoša nopūta. — Ak vai, Laura, — viņa iešņukstējās. — Baidos, ka tas ir bezcerīgi!
Silva nolaida plakstus. No viņas acs noritēja liela asara, kas nokrita uz Lauras vaiga. Tad Silva pagrieza galvu sākotnējā stāvoklī un sastinga. Asaras izsīka, vaigi nožuva kā pēc burvju mājiena, un glezna izskatījās tieši tāpat kā pirms tam. Sieviete baltā mēma un nekustīga raudzījās tālumā, un viņai pie kājām gulēja melnais vilks.
Laurai palika vaļā mute, un viņa ar rādītājpirkstu pārlaida pāri slapjajam vaigam.
— Kas noticis, Laura? — Lūkasam kārojās zināt.
Taču māsa viņam neatbildēja. Šķita, ka viņa atrodas kaut kur citur un neko īsti neuztver. Kā transā viņa kustināja lūpas un sāka murmināt neskaidrus vārdus.
— Patiesība parasti slēpjas zem lietu ārējā veidola... slēpjas zem lietu ārējā veidola... zem lietu ārējā veidola... zem ārējā veidola... — Laura apklusa un piepeši viņas sejiņa iestarojās. — Jā, pareizi! — viņa iesaucās. — Pilnīgi pareizi!
Lūkass un Kaja, neko nesaprazdami, saskatījās.
— Klau, nāciet man palīgā noņemt gleznu! — Laura nokomandēja.
— Ko? — Lūkasam un Kajai gandrīz vienlaikus izspruka.
— Lūdzu, palīdziet man noņemt to gleznu!
— Kas tās par muļķībām? — Kaja protestēja. — Es esmu nogurusi līdz nāvei.
Lūkass turpretim visādā ziņā gribēja noskaidrot, kāds nolūks ir rik oriģinālai rīcībai.
Vienu mazu mirklīti Lauras sejā pavīdēja īdzīga izteiksme, tad to nomainīja drudžaina ziņkāre. — Nejautājiet tik gari, — viņa nepacietīgi noteica, — bet vienkārši nāciet man palīgā.
Laura piestūma zem gleznas divus krēslus, uzrāpās uz viena no tiem un pievērsās brālim: — Tagad nāc vienreiz, Lūkas, — lūdzu!
Lūkass ciest nevarēja savas māsas seržanta toni. Iespītējies viņš sakrustoja rokas uz krūtīm un nekustējās ne no vietas. Turklāt slepenībā viņš juta, ka Laura hija tikusi uz pareizajām pēdām. Bet vienalga! Viņam vienkārši krira uz nerviem, ka māsa viņu komandē te pa labi, te pa kreisi.
Kaja nošķobījās uz viņa pusi, uzrāpās otra krēsla, satvēra rāmi un palīdzēja Laurai noņemt gleznu no sienas. Tā bija pasmaga.
— Uzmanies, lū... — Laura vēl gribēja brīdināt draudzeni, bet bija jau par vēlu — glezna izslīdēja Kajai no rokām un gāzās zemē.
— Skaties taču! — Lūkass iekliedzās. Viņš pašāva rokas uz priekšu un pieturēja gleznu — zibenīga reakcija, kas pēdējā mirklī glāba situāciju, tā ka glezna nenogāzās uz cieto akmens plākšņu grīdas, uz kuras noteikti būtu stipri cietusi.
— Ak! — Kaja noteica un savilka vainīgu sejas izteiksmi.
— Piedod!
Laura neko neatbildēja un mēmi raudzījās gleznā. Kas būtu noticis ar Silvu, ja glezna būtu sabojāta, viņai pēkšņi ienāca prātā. Un ar melno vilku?
Tomēr nemiers, kas viņu bija pārņēmis, izklīdināja šīs domas jau nākamajā elpas vilcienā. Līdzko viņi bija gleznu pabīdījuši sāņus, rā Laura, kājas iepletusi, nostājās pie tukšās sienas un uzmanīgi nopētīja aptēstos akmens blokus, no kuriem tā bija veidota. Vietā, kur bija piekārta glezna, akmeņi bija gaišāki nekā citur. No pirmā acu uzmetiena nebija saskatāms nekas neparasts, bet tad Laura tomēr ieraudzīja.