— Jā! — viņa triumfējoši iesaucās un savicināja dūrē savilkto roku.
— Kas tad ir? — Lūkass gribēja zināt.
— Re — paskaties taču!
Laura norādīja uz akmeni sienā, kas atradās tieši pa vidu gleznas aizsegtajai vietai. Un Lūkass arī ieraudzīja: akmens vidū bija iekalts Tempļa bruņinieku zīmogs. Labi, ja divus centimetrus diametrā, toties skaidri redzams.
Laura veikli piestūma zem akmens krēslu, uzkāpa uz tā un ar īkšķi spēcīgi uzspieda uz zīmoga. Jau nākamajā mirklī izrādījās, ka viņas aizdomas bijušas pareizas — tāpat kā kapenēs pēkšņi atskanēja dunoņa un dārdoņa. Tā nāca arvien tuvāk un pieauga skaļumā. Izklausījās, ir kā šurp lēnām ripotu smaga boulinga bumba. Kad troksnis bija pienācis gluži tuvu, mūra gabals kā neredzamas rokas pagrūsts pavirzījās uz iekšu, sienā pavērās šaura sprauga, atsegdama skatienu uz līkumainu eju, kas draugiem glūnēja pretim no tumsas.
Laura uzreiz noprata, kas tas ir, un aiz priekiem skaļi iekliedzās. Beidzot viņi bija atklājuši ieeju Reimāra fon Rāvenšteinā slepenajā dārgumu krātuvē!
Ar atvieglotu izteiksmi sejā viņa pievērsās draugiem: — Uz priekšu — ejam!
Jau pēc dažiem mirkļiem trijotne bija pazudusi ejā.
Rāvenšteinas parks bija gluži izmiris. Naksnīgajās debesīs bija savilkušies biezi mākoņi, kas aizklāja mēnesi. Neviena nebija, skanēja tikai vēja auri, kura brāzmās locījās kailie koki un krūmi. Te piepeši mākoņu sega pašķīrās, mēness stars atrada ceļu uz zemi, un parkā bija redzama savāda parādība — pa grants celiņu līda ēna.
Ēna cilvēka augumā.
Savādā būtne bez skaņas kustējās pa ceļu, kas no parka veda uz pils ieeju. Tā izskatījās gluži kā stalta vīrieša ēna — tikai šis vīrietis gan tuvumā nebija redzams. Drīzāk gan šķita, ka ceļā būtu devusies ēna bez īpašnieka.
Iekams ēna izgāja no parka, tā uz brīdi aizkavējās un pavērās visapkārt. Tad žigli šķērsoja pils pagalmu, salīkusi piesteidzās pie atklātajām kāpnēm un bez sīkākā troksnīša uzlīda augšup pa pakāpieniem.
Ieejas priekšā tā pieslējās stāvus. Apstājusies tā noskatījās uz varenajām durvīm, un tā vien šķita, ka ēna būtu pārsteigta atrazdama tās aizvērtas. Tad paskatījās visapkārt — vismaz galvas aprises, kas izcēlās uz ieejas fona, radīja šādu iespaidu. Pēc brītiņa likās, ka tā ir atradusi meklēto. Ēna pagāja sāņus no ieejas un sāka līst augšup pa sienu. Tā kustējās bez jebkādas piepūles, un, kaut arī mūri klāja kupla efeja, nebija dzirdams ne mazākais troksnītis.
Ēnas aprises virzījās uz logu trešajā stāvā, kura augšdaļa bija vaļā. Jau pēc dažiem mirkļiem tā bija sasniegusi mērķi. Ēna ieslīdēja pa šauro atvērumu un mazliet vēlāk pazuda ēkas iekšpusē.
Portaks, kurš atkal bija kļuvis par kolonnu, novērsa skatienu no loga. Viņš acīm redzami bija vērojis noslēpumaino notikumu, jo viņa sejā bija lasāms izbrīns un apmulsums.
Ieejas hallē ēna aizlīda gar mūri. Ieraudzījusi pie sienas pieslieto gleznu, tā apstājās. Tad atklāja slepenās ejas atvērumu, kas veda uz dārgumu krātuvi, un žigli metās turp. Izskatījās jau, ka ēna tajā pazudīs, tomēr tā pārdomāja. Apgriezusies tā palīda zem kāpnēm, kas veda uz meiteņu spārna augšējiem stāviem. Nu tā gandrīz pilnībā saplūda ar tumsu, un tikai nakts dzīvnieka asais skatiens vēl būtu atklājis, ka tur slepus vēro savāda būtne. Tā stāvēja gluži rāmi un gaidīja.
Laura, Lūkass un Kaja bez kādiem starpgadījumiem bija tikuši līdz dārgumu krātuvei. Kad viņi, pētīdami telpu, izgaismoja to ar kabatas lukturīšu gaismas kūļiem, draugi pamanīja, ka tā bija apmēram tikpat liela kā kapa kamera. Tāpat kā kapenēs, arī šeit sienās bija izveidotas daudzas nišas.
Taču no dārgumiem, ko Reimārs fon Rāvenšteins it kā bija salaupījis krusta karā, nebija ne vēsts. Nelūgtajiem ciemiņiem lampiņu gaismā pretim rēgojās tukšas nišas, tā ka Lūkass jau pēc īsa brītiņa izpauda savu vilšanos.
— Ak tu tētīt! — viņš novaidējās. — Un to vēl sauc par dārgumu krātuvi!
Arī Laura bija jūtami vīlusies. — Izskatās, ka visi nav ļāvušies sevi apvest ap stūri ar viltoto plānu! — viņa nosprieda. — Acīmredzot vairākums dārgumu zagļu bijuši gudrāki, nekā Reimāra arhitektiņš varēja iedomāties.
— Un ko tad, ja tādu dārgumu vispār nav bijis? — iebilda Kaja. — Tas taču arī ir iespējams, vai ne?
— Iespējams jau ir gan, bet pārāk loģiāli neizklausās, — Lūkass teica. — Ir zināms, ka Reimārs fon Rāvenšteins licis izbūvēt dārgumu krātuvi tikai pēc atgriešanās no otrā krusta kara. Un tam vispār nebūtu bijis jēgas, ja viņš nebūtu ieguvis dārgumus, ko gribētu pasargāt no zagļiem, vai ne?
Šai brīdī Laurai izlauzās skaņa, kas liecināja par neizmērojamu izbrīnu. — Re nu! — viņa satraukti iekliedzās.
Kaja un Lūkas pārsteigti palūkojās draudzenē, kas kā zemē iemieta stāvēja dārgumu kameras vidū un kā noburta raudzījās vienā stūrī.
— Paskatieties! — viņa bijīgi izdvesa.
Lūkass un Kaja pavērās tai virzienā, ko norādīja Lauras lukturīša stars, un tad arī viņi ieraudzīja — kauss.
Liels kauss.
Izskatījās tieši tāpat kā Grāla viltojums kapenēs. Kaut arī nolikts tumšā nišā, zelta trauks lukturīšu gaismā laistījās un mirdzēja rik krāšņi, it kā atrastos visspožākajos saules staros. Smaragdi un rubīni, ar kuriem tas bija nosēts, dzirkstīja tik koši, it kā cenzdamies cits citu pārspēt.
— Apskaidrības kauss, — Laura godbijīgi pačukstēja. — Beidzot — beidzot mēs to esam atraduši!
Draugi gavilēdami apskāvās. Prieka uzplūdu pārņemti, viņi dārgumu krātuvē uzgrieza riņķa deju un no atvieglojuma smējās pilnā kaklā.
Lauru pārņēma nekad iepriekš nepiedzīvota laimes sajūta.
Pārmaiņus sametās te karsti, te auksti, un domas virpuļoja galvā kā aptrakušas. Beidzot viņa bija ieguvusi Apskaidrības kausu, kur atradās dzīvības ūdens! Pirmais svarīgais solis ceļā uz viņas uzdevumu bija veikts. Ar šo eliksīru varēja izdziedēt Gaismas glabātāju. Viss būs labi — un profesors Austrums būs dzīvotājs.
Tagad tikai vajadzēja atrast burvju vārtus — un vēlreiz būs novērsta mūžīgās iznīcības uzvara.
Kauss bija daudz smagāks, nekā Laura bija gaidījusi. Viņas rokas drebēja no lielā svara, uzmanīgi to stiepjot caur tumšo kāpņu telpu uz savu istabu. Baiļodamās, ka viņas kāds varētu atklāt, meitenes nebija uzdrošinājušās ieslēgt hallē gaismu. Protams, viņi bija izdzēsuši visas pēdas, kas liecināja par naksnīgo pasākumu, slepenās durvis atkal aizvēruši un gleznu pakāruši atpakaļ savā vietā.
Laura tik klusu, cik vien iespējams, slīdēja augšup pa pakāpieniem, nespēdama nolaist acis no kausa savās rokās. Zelta vāks neturējās pārāk cieši un pie katra soļa klusi iešķindējās. Dzīvības ūdens šļakstēja pret trauka sienām. Laura nebija uzdrošinājusies noņemt vāku un paskatīties iekšā. Tas jau līdzinātos svētuma zaimošanai, turklāt viņa baidījās izliet vērtīgo šķidrumu.
Kaja gāja blakus Laurai, arī nespēdama atraut skatienu no kausa.
Un tā abas meitenes nepamanīja ēnu cilvēka augumā, kas izlīda no slēpņa un nesteidzīgi viņām sekoja. Tā gan neizmantoja kāpnes, bet bez trokšņa slīdēja augšup pa sienu.
Piepeši Laura apstājās, pielieca galvu un ieklausījās.
— Kas ir? — Kaja vaicāja, tramīgi paskatīdamies draudzenē.
— Man likās, es dzirdēju troksni.
— Troksni? Kādu troksni?
— Nezinu. Varbūt es tikai pārklausījos.