Meitenes devās tālāk. Sasniegušas ceturto stāvu, viņas iegriezās garajā gaitenī, kas veda uz viņu istabu.
— Uzmanies, slieksnis! — Kaja pēkšņi brīdināja ar aizsmakušu čukstu. — Zinu jau, zinu, — Laura nošņāca un cilāja kājas, skatienu nenovērsdama no kausa. Viņa pat neredzēja baiso bruņinieku ietērpu aprises, kas rēgojās pretim no tumšajām nišām. Kajai turpretim noskrēja aukstas tirpas pār kauliem, ieraugot spokainos stāvus.
Meitenes bija pieveikušas apmēram pusi no ceļa, kad atskanēja dunoši soļi. Viņas pārsteigtas apstājās un saskatījās.
— Kas tur ir? — Kaja bailīgi nočukstēja, kamēr dunoņa nenovēršami tuvojās.
Laura tikai neziņā paraustīja plecus.
Soļi kļuva arvien skaļāki, grīda zem Lauras kājām vibrēja. Tai pašā mirklī gaiteņa galā parādījās tumšs stāvs — akmenī kaltais Nežēlīgais bruņinieks!
25. nodaļa NEŽĒLĪGĀ BRUŅINIEKA UZBRUKUMS
Neticami! — Kaja sastinga aiz šausmām, ieraudzīdama bruņinieku. Viņš taisnā ceļā platiem soļiem brida uz meiteņu pusi. Pie sāniem bija piekārts Pauršķaidis, viņa varenais zobens. Reimārs fon Rāvenšteins nenovērsa skatienu no Lauras, it kā gribētu viņu caururbt ar savām dzeļošajām akmens acīm. Kajai turpretim viņš neveltīja ne mazāko uzmanību.
Laura sastinga.
Akmens vīrs savilka pelēko seju ņirdzīgā smīnā. Labā roka satvēra Pauršķaiža rokturi un izrāva zobenu no maksts.
Kaja satvēra Lauru aiz rokas. — Laižamies!
Laura jau pagriezās uz bēgšanu, kad ievēroja sev aiz muguras ēnu. Bezķermeņa būtne, stalti izslējusies, stāvēja tieši aiz viņas, it kā gribēdama pasargāt no aizmugures. Laura manīja, ka visas bailes pazuda, kā ar roku atņemtas. Viņu caurstrāvoja agrāk vēl neiepazīta spēka un paļāvības sajūta, un mirkli vēlāk meitene zināja, ka nekādā ziņā nelaidīsies lapās un nepametīs kausu likteņa varā.
Laura rāmi papurināja galvu, raudzīdamās pretim Nežēlīgajam bruņiniekam, kas nenovēršami* tuvojās. — Mums nav izredžu, Kaja, — viņa sacīja. — Kauss skrienot mūs aizkavēs, un mēs tikai izlaistīsim dzīvības ūdeni!
— B... be... bet... — Kaja stostījās, — viņš mūs nogalinās!
Laura neatbildēja, jo noslēpumainā ēna, kas viņu it kā aizsargāja, piepeši sakustējās. Gaistošā parādība ieslīdēja tuvīnajā nišā aiz izstādītajām bruņām. Un meitene saprata.
Nežēlīgais bruņinieks atradās tikai dažus soļus no Lauras, kad viņa pārsteigtajai Kajai iespieda rokās kausu. — Uzmani, kā nākas! — Laura lika draudzenei pie sirds, palēca sāņus un paķēra zobenu, kas karājās pie sāniem nišā izliktajam metāla tēlam. Viņa aši izrāva smago ieroci no maksts un izstiepa to pretim uzbrucējam.
Bija arī pēdējais laiks, jo tūlīt pat pret neaso asmeni, ko gadu simteņos bija pārklājusi rūsa, atsitās pirmais bruņinieka cirtiens. Asmenim saduroties ar asmeni, uzšķīlās dzirksteles. Lauras roku caurstrāvoja spalgas sāpes. Cirtiena spēks bija tik liels, ka viņai uz brīdi šķita — salauzta rokas locītava. Pauršķaidis atkal iemirdzējās, un Laurai vēlreiz palaimējās atsist triecienu. Viņa gribēja uzbrukt pati, bet par to nebija ko domāt. Zobens bija daudz smagāks nekā tlorete, pie kuras viņa bija pieradusi. Viņai nācās to turēt ar abām rokām, pieliekot visus spēkus, lai spētu pavirzīt uz vēlamo pusi, atvairot bruņinieka triecienus.
Reimārs fon Rāvenšteins uzbruka nesavaldīgā niknumā. Viņa akmens acis nežēlīgi raudzījās Laurā, kamēr pats spēcīgiem zobena cirtieniem trenca meiteni. Viņa nespēja pārliecinoši pretoties akmens vīra uzbrukumiem un arvien vairāk kāpās atpakaļ.
Ēna neatlaidīgi turējās Lauras pusē, raču neiejaucās. Bet var-būt tā vispār nevarēja viņai palīdzēt?
Šķira, ka Nežēlīgais bruņinieks arī bija pamanījis ēnas klātbūtni. Laiku pa laikam viņš veltīja tai mežonīgu zobena cirtienu. Kaut arī ierocis it kā pāršķēla noslēpumaino parādību, tas laikam nespēja tai nodarīt neko ļaunu. Bruņinieks arī drīz vien likās mierā un visu uzmanību veltīja Laurai.
Lauras spēki izsīka. Viņai tikai ar vislielākajām pūlēm izdevās pacelt smago ieroci un atvairīt pretinieka triecienus. Nežēlīgais bruņinieks viņu arvien tālāk atspieda atpakaļ. Zobena cirtieni bira pār meiteni kā krusa, un viņai izdevās izvairīties par arvien niecīgāku tiesu. Piepeši Laura atradās ar muguru pret kāpņu telpas margām. Tālāk viņa vairs nevarēja atkāpties.
Viņa bija lamatās.
Pretinieka pelēkajai sejai pārslīdēja stindzinošs smaids — un nākamajā brīdī viņš cirta ar brutālu spēku. Sāpes, kas caurstrāvoja Lauras plaukstu locītavas un dilbus, viņai gandrīz laupīja samaņu.
Aprūsējušais zobens tika izrauts viņai no rokām. Tas, gaisā griezdamies, iegāzās kāpņu telpas dziļumos, kur, skaļi šķindēdams, nokrita uz akmens grīdas.
Nežēlīgais bruņinieks uz mirkli apstājās. Bez žēlastības viņš nopētīja meiteni, kas dreboša un bezpalīdzīga stāvēja viņa priekšā. Viņa acis meta zibeņus, un savilktie lūpu kaktiņi atgādināja smaidu. Tad viņš pacēla Pauršķaidi izšķirīgajam cirtienam.
Laura neizsakāmās šausmās raudzījās uz aso ieroci, kas kā bendes cirvis šūpojās viņai virs galvas.
Bruņinieks pavēra lūpas, un no akmens rīkles izlauzās mežonīga, drausma skaņa. Kāpņu telpā atbalsojās kliedziens, kāds citkārt bija dzirdēts tikai no trakāko šausmu filmu monstriem, kad Reimārs spēra ašu soli uz Lauras pusi, cirtienā nošvīkstinādams zobenu.
Taču šķita, ka meitene to vien bija gaidījusi, jo tai pašā mirklī viņa saliecās un kā dejojoša malduguntiņa pasviedās sāņus. Pauršķaidis trāpīja tukšumā — un cirtiena inerce pārsvieda Reimāru fon Rāvenšteinu pāri margām, tā ka viņš, skaļi ieaurodamies, iegāzās tukšumā.
Ar neiedomājamu rībienu bruņinieks sašķīda uz lielās halles akmens flīzēm. Laura aizvēra acis un aizbāza ausis, jo nevarēja ciest sprādzienu un plīšanas troksni.
Kad viņa atrāva rokas no ausīm, bija iestājies gandrīz vai miers. Varēja dzirdēt tikai aizripojošo atlūzu kluso graboņu, līdz beidzot viss pilnīgi apklusa.
Laura aizelsusies tvēra pēc gaisa. Tad viņa atvēra acis, piecēlās un beidzot uzdrošinājās paskatīties kāpņu šahtā.
Akmens bruņinieks bija sašķīdis simtos mazu gabaliņu, kas bija izkaisīti kāpņu pakājē, noklādami grīdu. Gandrīz neviena ķermeņa daļa nebija palikusi vesela. Rumpis un locekļi bija saplīsuši neskaitāmos fragmentos, arī ķiveres aizsargātā galva bija pārlūzusi uz pusēm. Pat varenais Pauršķaidis bija sašķēlies vairākos gabalos.
Laura gandrīz vai neticīgi noraudzījās uz drupu kaudzi. Beidzot novērsusi skatienu, viņa ievēroja, ka trīc pie visām miesām. Ceļgali hija kā no vates. Meitenes seja hija noplūdusi sviedriem, no kuriem sūrstēja acis. Sāpes plaukstu locītavās dūrās viņas miesā kā nokaitēti ērkšķi. Piepeši viņai vēlreiz ienāca prātā ēna. Taču, lai kā arī viņa meklēja visapkārt, tā hija pazudusi bez vēsts.
Toties viņai vilcinādamās tuvojās Kaja. No draudzenes vasar-raibumainās sejas bija pazudis sārtums, un acīs vēl joprojām bija lasāmas šausmas par briesmīgo notikumu, ko viņai nupat nācās bezpalīdzīgi novērot. Viņa likās pilnīgi aizmirsusi, ka vēl joprojām ir cieši apkampusi Apskaidrības kausu. Ar mulsu smaidu viņa pievērsās draudzenei. — Vai ar tevi viss kārtībā, Laura? — viņa klusi vaicāja.
— Domāju gan. — Bet tad Lauras piere saraucās. —Jocīgi, — viņa prātoja. — Kā gan tas bruņinieks varēja zinār, ka mums ir kauss?
— Kā tā?
— Padomā taču — tā nevar būt sagadīšanās, ka tas tips parādījās tieši tagad. Ja nebūtu meklējušas kausu, mēs jau sen būtu gultā un gulētu.