— Izklausās loģiāli, tā teiktu Lūkass, — draudzene viņai piekrita. — Kaut arī tas nepavisam nav loģiski, ka piemineklis pēkšņi var atdzīvoties. Taču, kopš šodien iepazinos ar Portaku, mani vispār nekas vairs nepārsteidz.
— Varu iedomāties! — Laura pasmaidīja. — Bet tā nav nekāda atbilde uz manu jautājumu. Kā Nežēlīgais bruņinieks vispār varēja zināt, ka mēs tieši šodien meklējam kausu?
Kaja neziņā piepūta vaigus. — Nav ne jausmas! Varbūt tā bija tikai sagadīšanās. Iesim beidzot uz istabu, Laura. Es esmu pārgurusi līdz nāvei.
Viņa jau grasījās iet, taču Laura viņu atturēja. — Domāju, ka tā nav pārāk laba ideja, — viņa sacīja un izņēma draudzenei no rokām kausu. — Ej vien, es tūlīt nākšu!
Kaja pārsteigta noskatījās. Viņai nebija ne mazākās nojautas, kas Laurai padomā. Taču viņa hija pārāk nogurusi, lai uzdotu jautājumus. Žāvādamās viņa pagriezās un aizčāpoja istabas virzienā.
Turpretim Laura aši metās uz kāpnēm.
— Alarik! Alarik! — Alienora, skaļi saukdama, māja pretī brālim, kurš kopā ar Silvānu iejāja pa Grāla pils lielajiem vārtiem un devās uz galvenās ēkas ieeju. Meitene steidzās viņam pretī pāri pils pagalmam.
Bučmūlis jau bija izsprucis no viņas tvēriena un, satraukti un priecīgi brēkdams, aizsvūpojās pie saimnieka un nolaidās zēnam tieši rokās. Notika sirdi plosoša sasveicināšanās. Alariks glāstīja savu mīluli un piekļāva to sev cieši klāt, bet Bučmūlis smilkstēja un pīkstēja, laizīdams zēnam rokas un vaigus.
Beidzot arī Alienora bija tikusi līdz jātniekiem. Silvāns un Alariks izkāpa no segliem un veda zirgus pavadā.
Meitene, neiedomājami laimīga, apskāva brāli. — Es tā priecājos, ka ru pārradies! — viņa iečukstēja tam ausī, iekams palaida vaļā. — Tu noteikti esi pārcietis ko šausmīgu!
Alariks nedroši pasmaidīja. — Nu, tik rraki nemaz nebija! — viņš sacīja un atmeta ar roku. Turklāt viņš izskatījās vienkārši briesmīgi. Izstīdzējušais zēns bijā ieģērbts pārāk lielās vīriešu drānās. Ap galvu viņam hija asiņains pārsējs, vaigos vaļējas brūces, un acis iegrimušas sejā, kas no pārguruma bija tapusi pelēka. Viņš viegli grīļojās un tik tikko spēja noturēties uz kājām.
Alienora žigli aplika viņam roku, gribēdama atbalstīt, taču Alariks noraidīja māsas palīdzību. — Paldies, būs jau labi.
— Kā nu vēlies. — Alienoras balss skanēja vīlusies, taču prieks par brāļa atgriešanos ātri vien guva virsroku. Pateicīgi smaidīdama, viņa tagad pievērsās meža skrējējam. — Pat nezinu, kā tev kādreiz spēšu atlīdzināt, Silvān.
— Par to nav vērts runāt! — Vīrs ar neskūto bārdu plati nosmīkņāja. Vēja un lietus ārdētajā sejā staroja zilas acis. — Es taču nevarēju pieļaut, ka Alariks viens pats pieveic harpiju! — Viņš sirsnīgi iesmējās un tad pagriezās pret zēnu. — Atstāj poniju man, Alarik, es par to parūpēšos!
Alariks viņam atdeva pavadu un mīļi paplikšķināja pa sāniem bērītim, iekams Silvāns aizveda zirgus.
— Stāsti taču — kas notika? — Alienora patlaban iztaujāja brāli, kad pienāca bruņinieks Paravains.
Kā jau ieročnesējam klājas, Alariks gribēja viņa priekšā palocīties, taču bruņinieks viņu atturēja.
— Būs jau labi, — viņš sacīja un sasveicinādamies uzsita uz pleca. — Priecājos tevi redzēt, Alarik! No tavas puses tas bija ļoti drosmīgi — un ļoti vieglprātīgi!
Alariks nolieca galvu un klusēja.
— Zinu, ka tu gribēji tikai to labāko mums visiem, — Paravains nopietnā balsī turpināja, — ber arī vislielākajā nelaimē katrai darbībai jābūt labi pārdomātai. Akla centība tikai nāk par ļaunu, un labi gribēts diemžēl nav tas pats, kas labi darīts! Liec to aiz auss nākotnei, Alarik!
Bet tad bruņinieks draudzīgi pasmaidīja. Viņš vēlreiz uzsita zēnam uz pleca. —Tu patiešām esi izrādījis lielu drosmi, visu cieņu!
Zēns pacēla galvu un pateicīgi atbildēja bruņinieka smaidam.
— Bet tagad ātri liecies gultā! — Paravains sacīja, balsī ieskanoties rotaļīgai stingrībai. — Tev jāizguļas, lai atgūtu spēkus. Māsa tev izvārīs tēju!
Atvadoties viņš draudzīgi iedunkāja Alariku, laipni pamāja Alienorai un devās prom.
Bruņinieks jau bija labu gabaliņu nogājis, kad zēns viņu pasauca vēlreiz: — Ēē... kungs!
Paravains pārsteigts pagriezās. — Jā?
— Vai es varēšu jūs rīt pavadīt uz burvju vārtiem? Jūs taču noteikti jāsit uz vārtiem.
Bruņinieks bija pārsteigts par jautājumu, un viņa seja kļuva domīga.
Alariks lūdzoši noraudzījās baltajā bruņiniekā. — Lūdzu, kungs!
Paravains vēl domāja, bet tad pamāja. — Nu labi, tu esi pelnījis atalgojumu.
— Pateicos, kungs! — Zēns staroja pār visu seju.
— Bet tikai ar tādu noteikumu, ka atkal daudzmaz būsi uz kājām, — bruņinieks piebilda, iekams aizsteidzās prom pavisam.
Alienora, galvu grozīdama, noraudzījās brālī. — Tu esi vienkārši nelabojams, Alarik. Tas taču būs pārāk grūti! —Taču, ieraudzījusi priecīgo satraukumu zēna sejā, viņa atskārta, ka visi iebildumi būs veltīgi. — Ej uz savu kambari, — viņa sacīja ar vieglu rezignāciju. — Es tev sagatavošu spēka dziru, kas tev dos jaunus enerģiju!
Pirmajā stāvā Laura apstājās un nedroši paskatījās uz Reimāra fon Rāvenšteina atliekām, kas bija izkaisītas pie kāpņu pamatnes. Viņa neapzināti piespieda sev ciešāk klāt kausu. Tā vien šķita, ka viņa baidītos, ka bruņinieks vēl tagad spētu to atņemt. Akmens tēls bija sašķīdis tik daudzās drumstalās, ka atlūzas gandrīz vai nebija iespējams identificēt ar "kādu ķermeņa daļu. Laura tikai spēja pazīt bruņinieka labo roku. Rādītājs un zeltnesis bija nolūzuši un gulēja uz grīdas gandrīz divu metru attālumā.
Laura norija siekalas. Cik vien viņa spēja atcerēties, Nežēlīgais bruņinieks viņā bija iedvesis bailes, un pieminekļa priekšā viņu allaž bija skārusi draudu ēna. Varbūt viņa vienmēr bija manījusi, ka viņš bija tumsas spēku piekritējs un viens no viņas ienaidniekiem.
Un tomēr — Laura jutās satriekta, ka viņš ņēmis tik nelāgu galu, un viņu neviļus pārņēma tāda kā līdzjūtība pret gabalos
sašķīdušo Reimāru fon Rāvenšteinu. Strauji novērsusies, viņa apmeta lielu līkumu ap drumslu kaudzi un aizsteidzās uz zēnu istabu pusi.
Tikko Laura bija nozudusi pa kāpnēm, nolauztais bruņinieka rādītājpirksts sāka raustīties. Tas saliecās un gabaliņu palīda uz priekšu, it kā tajā vēl būru saglabājusies kāda kripatiņa dzīvības. Arī zeltnesis pakustējās. Vispirms tas tik tikko jaušami nodrebēja, tad priekšējā falanga gandrīz nemanāmi saliecās, līdz netīrais pirksta nags noskrapstēja pret akmens grīdu. Nolauztie pirksti kus-tējās kā pēc slepenas komandas. Neredzama spēka vadīti, tie kā resni tārpi mērķtiecīgi līda uz labās rokas atlieku pusi — un tā vien izskatījās, it kā tie gribētu pieaugt atpakaļ.
Lūkass, galīgi samiegojies, atvēra durvis un pārsteigts uzlūkoja māsu, kas stāvēja durvju priekšā ar kausu rokā. — Kas noticis?
Laura pastūma viņu sāņus, steigšus iemetās istabā un aizvēra durvis.
— Pasaki taču, kas noticis! — zēns saniknots iesaucās. — Kāpēc tu kausu nenes uz savu istabu?
Laurai nekas cits neatlika kā brālim izstāstīt par Nežēlīgā bruņinieka uzbrukumu. Viņš klausījās, neticīgi brīnīdamies.
— Tas tak nevar būt! — viņš bez elpas izgrūda. — Tas taču nozīmētu, ka tumšie spēki zina par mūsu šodienas pasākumu!
— Es arī tieši tāpat domāju, — Laura lielā nopietnībā atbildēja. — Man gan pilnīgi nav skaidrs, kā viņi to ir uzzinājuši. Bet, lai kā arī būtu, viņi katrā ziņā rīkojušies diezgan rafinēti.