Lūkass, saraucis pieri, viņā paskatījās. — Kā tā?
— Vienkārši. Lai mūsos iedvestu drošības sajūtu, doktors Tumšickis ielūdza vakariņās Persiju un mis Mēriju. Viņiem vajadzēja domāt, ka Tumšickim un Taksai nav ne mazāko aizdomu, un tāpēc viņi arī ļāva mums rīkoties bez kādiem drošības pasākumiem.
— Tev taisnība. Kamēr viņi kā svētie sēdēja pie vakariņu galda, spēlēdami laipnos saimniekus, iekšēji abi noteikti cerēja, ka mēs būsim uzdūrušies uz mietiem tajā bedrē.
— Tieši tā! Un drošības pēc viņi vēl uzsūtīja Nežēlīgo bruņinieku. Gadījumam, ja mēs pretēji gaidītajam spētu izvairīties no lamatām un tomēr atrastu kausu. Kaut arī ar to viņi noteikti nebija rēķinājušies.
Iedomājoties par tumsas piekritēju ļauni viltīgo plānu, Lauru pēkšņi pārņēma niknums. Pulss viņai paātrinājās, un seja sadrūma.
— Tie ķēmi ir bīstamāki, nekā es biju iedomājies, — Lūkass domīgi konstatēja. — Ar viņiem patiešām nevar dzīt jokus!
— Tikko pamanīji? — māsa atteica. Dusmu dēļ viņas balss izklausījās neierasti sarkastiska. — Tāpēc man likās prātīgāk paslēpt kausu tavā istabā. Rīt no rīta, pamanījuši, kas noticis ar Reimāru fon Rāvenšteinu, viņi taisīsies meklēt kausu — un noteikti sāks ar mūsu istabu!
— Izklausās loģiāli; bet uzreiz pēc tam nāks paskatīties pie manis!
Laura apmulsusi paskatījās brālī. — Tev atkal taisnība, — viņa
noteica. — Vajag atrast citu slēptuvi!
— Nevajag! — Lūkass pakratīja galvu un nosmīkņāja.
— Bet — tu taču pats sacīji —
— Pagaidi taču! — Lūkass pārtrauca māsu. Viņš piecēlās un piegāja pie skapja. Atslēdzis durvis, viņš izvilka daļu drēbju un ielika tās gultā.
Laura vēroja Lūkasu, pieri saraukusi. — Un kas tur sanāks, kad būs gatavs?
— Un tu nevari iedomāties, trūcīgais koeficient? — Lūkass nometās ceļos pie tukšās drēbju skapja puses, ar pirkstiem aptaustīdams tā grīdiņu. Jau pēc pāris sekundēm meklētais bija rokā. Lūkass nospieda plāksnē paslēpto pogu, Laura izdzirda skaļu “klikt”, un skapja aizmugurējā siena pavērās. Lūkass to izcēla no stiprinājumiem un nolika sāņus, un tad Laura ieraudzīja, ka skapim ir dubulta dibensiena, kur atrodas ietilpīga slēptuve.
Lūkass pagriezās pret viņu, triumfējoši pasmīnēja un norādīja uz brīvo telpu. — Ar to varētu pietikt, vai ne?
— Ei, super! — Laura brīnījās.
Viņa paņēma Apskaidrības kausu un ielika to slēptuvē. Tas tieši atbilda atvēruma izmēriem, un gandrīz vai šķita, ka slēptuve izveidota tikai un vienīgi šim mērķim.
Kad brālis ar māsu bija ielikuši vietā priekšējo sieniņu un iekāruši apģērbus atpakaļ skapī, nekas vairs neliecināja, ka tur varētu slēpties neiedomājami vērtīga manta.
Lūkass aizslēdza skapja durvis un palika atslēgu zem spilvena.
— Pa dienu es to nēsāšu līdzi, līdz ru atkal paņemsi kausu, — viņš apsolīja.
— Paldies, Lūkas! — Laura uzsmaidīja Lūkasam, tad norādīja uz skapi. — Es vispār nezināju, ka tev ir kaur kas tāds.
— Tiešām? — Zēna balsī nepārprotami skanēja ironija. — Un es vienmēr domāju, ka tādas lietas sauc par slēptuvēm tikai tāpēc, ka visi tās zina.
— Būs jau labi, āmurgalva! — Laura bija traki nikna. Tomēr viņa vairāk bija noskaitusies par savu nepārdomāto jautājumu nekā uz Lūkasu.
Meitene piespieda sevi nomierināties. — Labi, Lūkas. Iešu tagad gulēt, un tu, lūdzu, pasargā kausu. Rītvakar, kad būs satumsis, dosimies meklēt vārtus.
— Tikai rītvakar? Kāpēc rikai vakarā, nevis uzreiz pēc mācībām?
— Pirmkārt, mums ar Kaju obligāti jāpamācās fizikas kontroldarbam. Un, otrkārt... — te Laura ieturēja zīmīgu pauzi, lai arī Lūkass pamanītu, ka ir sakauts pats saviem ieročiem, — ...otrkārt, tumsā mūs daudz mazāk varēs manīt staigājam apkārt — bet to jau tāds superkoeficients kā tu nevar zināt!
Laura triumfējoši pasmīkņāja, raudzīdamās brālī, kurš sapīka.
— Ar labunakti, Lūkas. Izgulies labi! — To teikusi, viņa atstāja istabu.
Alariks saviebās, nolaida roku ar kausu un paskatījās Alienora, kas sēdēja uz viņa guļvietas malas. — Kas tas par brūvējumu?
Meitene apvainojās. — Tas ir pūķa ušņu novārījums. Labākais līdzeklis pret spēku zudumu, ar drošu iedarbību. Bet, ja tu negribi,
— lūdzu! — Viņa izstiepa roku, lai paņemtu kausu, bet Alariks to žigli pievilka tuvāk.
— Nē, nē. Būs jau labi, es izdzeršu. Tikai šausmīgi rūgts. Gandrīz vai kā žults.
— Zinu. Es jau arī gribēju aizdarīt ar karoti medus, bet tad... — ap meitenes lūpām rotaļājās zobgalīgs smaids, — tad es nodomāju, ka saldumi garšo tikai meitenēm, ne jau brašajiem varoņiem!
Alariks bija pārāk noguris, lai ko atbildētu uz šo dzēlību. Viņš uzmanīgi iestrēba dziru, ko Alienora bija sagatavojusi. Tā bija ne tikai rūgta, bet piedevām vēl arī verdoša, tā nu zēnam vajadzēja uzmanīties, lai neapdedzinātos.
Alienora domīgi vēroja brāli. — Vai tu joprojām tici, ka tā meitene no Cilvēkzvaigznes, nu, Laura, pagūs atrast kausu?
— Es varu tikai cerēt! Tas ir mūsu vienīgais glābiņš. Kaur gan...
Alariks apklusa un drūmi raudzījās uz priekšu.
Alienora pārsteigta viņu uzlūkoja. — Kas tev pēkšņi notika? Pasaki taču!
Zēns pacēla galvu, un viņa skatienā parādījās milzu nopietnība. — Es visu laiku cerēju un paļāvos uz gaismas spēku, taču, kopš ieraudzīju harpijas viepli, neesmu vairs drošs, vai kauss mūs spēs glābt.
— Ko? — Alienora pietrūkās no gultas un neticīgi noskatījās brālī. — Bet tas taču nevar būt! Dzīvības ūdens taču Elizionu izdziedinās, to taču tu zini!
— Protams, Alienora, protams, zinu. Taču tumsas spēki vienmēr turas mums soli priekšā. Harpija taču nevarēja zināt, kas man padomā — un tomēr viņa mani uzgāja! Kaut tu būtu redzējusi viņas acis! Tās bija tik ļaunas un vienlaikus tik pārliecinātas par
uzvaru. Ja tā nudien hija Sirīna, kā domā Paravains, tad viņa nešaubījās, ka neviens un nekas nespēs aizkavēt tumsas uzvaru.
— Kā tu to izskaidro?
Alariks bezpalīdzīgi paraustīja plecus. — Nav ne jausmas, Alienora. Varbūt Borboronam un viņa sabiedrotajiem ir kāds trumpis, par kuru mums nav ne jausmas.
Kad Laura devās atpakaļ uz meiteņu spārnu, viņa piepeši pamanīja, cik ļoti ir nogurusi. Kāds tur brīnums — tuvojās jau rīts, un pēdējo stundu satraucošie notikumi bija pamatīgi novārdzinājuši viņas spēkus.
Šķērsodama ieejas halli, viņa nožāvājās kā samiegojusies lauva un domās jau sen gulēja gultiņā.
Gulēt, tikai gulēt — iekšējā balss ieaijāja Lauru. Viņa tikai pa ausu galam dzirdēja, kā cauri naktij atskanēja trīs torņa pulksteņa sitieni.
Laurai sperot pirmo soli uz kāpnēm, viņas redzesloka malā pazibēja lielā eļļas glezna. Tikai uz piektā pakāpiena viņa beidzot atskārta, ka gleznā atkal kaut kas nebija, kā nākas. Viņa apstājās, pagriezās un izbrīnīta paskatījās atpakaļ.
Gan Silva, gan vilks atradās ierastajās vietās. Taču sieviete baltā raudzījās uz citu pusi. Viņa vairs nelūkojās nezināmos tālumos kā parasti, bet gan uz halles grīdu.
Sekojot Silvas skatienam, Laura beidzot pamanīja to, ko jau sen vajadzēja ievērot, taču bezgalīgajā nogurumā tas bija paslīdējis garām. Grīda kāpņu pakājē bija tīra kā izslaucīta. No sašķaidītā bruņinieka paliekām vairs nebija ne vēsts. Nekā, pat ne niecīgākās drūmsiiņas. Reimāra fon Rāvenšteinā akmeņainās atliekas bija pazudušas un kā zemē iekritušas.