Laura drebēdama noslīga uz lažas. Viņa vairs nespēja savaldīt asaras. Vai visas bailes, visi pūliņi, ko viņa bija izturējusi, būtu izrādījušies veltīgi? Tagad viņa hija atradusi kausu — un tomēr nespēja to nogādāt Avanterrā. Tas nehija godīgi! Vai tiešām ļaunums gūs virsroku?
Laura iedomājās tēvu. Kaut tētis man varētu palīdzēt! Es patiešām mēģināju visu — un tagad varu tikai padoties.
Padoties?
“Zaudē tikai tas, kurš jau ir padevies,” tētis hija teicis. Laura izšņauca degunu. Viņa nomierinājās un izlēma pārbaudīt, kāds izskatās krēslainais karceris.
— Kā tu domā, vai šeit ir peles? — Kaja apmulsusi vaicāja. Viņa vēl nekad nehija redzējusi Lauru tā raudam.
— Es nezinu, Kaja, — meitene šņukstēja. To, ka viņai tas likās vairāk nekā iespējams, Laura labāk noklusēja. Citādi Kaja naktī neaizvērtu ne acu. Draudzene izskatījās tikpat sašļukusi kā viņa pati.
Kaja pārgurusi jautāja: — Un ko mēs tagad darīsim?
— Gulēsim, — Laura apātiski atteica, tostarp viņa jau bija saņēmusies. — Tas ir vienīgais, ko mēs šobrīd varam darīt. Esmu tik nogurusi, ka nespēju vairs pat skaidri domāt. Un rīr no rīta, kad būsim izgulējušās, padomāsim, kā tikt ārā.
— Vai ru tiešām tici, ka tas ir iespējams?
— Protams, — Laura atbildēja, klusi nožāvādamās. — Iespēja pastāv vienmēr, kamēr vien cilvēks nav atteicies no cerības.
Viņa izstiepās uz savas lažiņas un apsedzās ar segu. Kaja darīja tāpat.
Par laimi, meitenēm mugurā vēl joprojām bija biezās jakas, ko viņas bija apvilkušas pirms vairākām stundām, dodoties Reimāra dārgumu krātuves meklējumos, tā ka nejaukais aukstums, kas valdīja neviesmīlīgajā cietumā, viņām gandrīz gāja secen. Jau pēc maza brītiņa miegs abas bija pievārējis. Pazemes karcerī skanēja tikai krākšana, kas pārmāca veiklo kājiņu dipoņu, kuras šaudījās pār akmens grīdu.
Pie debesīm atausa saule, un uz vecākās no senajām planētām sākās ziemas saulgriežu diena. Bruņinieks Paravains stāvēja Grāla pils lielajā tornī, ļaudams skatienam klīst pār apkārtni. Taču, lai kurai debespusei viņš arī pievērstos, kādreizējās Avanterras ainavas vairs nebija saskatāmas. Zeme līdz apvārsnim bija ietīta biezā melnajā miglā, un no miglas jūras rēgojās vairs tikai Blāzmoraldas mūri un to robotās malas.
Pāri mītu pasaulei bija nolaidies kapa klusums. Nebija dzirdama ne skaņa. Ne vēja pūsmiņas un ne putna, kas iečiviņi ātos. Gandrīz vai likās, ka Mūžīgā Iznīcība Avanterrā jau ir uzvarējusi.
Jaunais bruņinieks nopūtās. Lūk, tādas ir beigas, viņš nodomāja. Protams, viņš zināja, ka viņiem atlikusi vēl vesela diena un vesela nakts, un atlikušajā laikā vēl bija iespējams novērst draudošo likteni. Taču kopš tā laika, kad pie viņa bi ja atgriezusies ēna un izstāstījusi, kā tai veicies uz Cilvēkzvaigznes, viņš zināja, ka izredžu uz glābiņu tikpat kā vairs nav. Kālab gan lolot cerības, ja vairs nebija ne sīkākā iegansta to darīt?
Visbriesmīgākais šobrīd bija tas, ka viņiem pretim nebija nostājies pretinieks ar miesu un asinīm, kam varētu aizšķērsot ceļu, lai to apturētu. Iznīcība bija neuzvarama, jo tā pieņēmās stiprumā tikai un vienīgi no Eliziona zūdošajiem spēkiem. Cik dzīvības enerģijas zaudēja Gaismas glabātājs, tikpat daudz pieauga iznīcības vara. Viņam, Paravainam, un baltajiem bruņiniekiem bi ja saistītas rokas. Viņiem bija lemts sēdēt dīkā un tikai gaidīt, līdz viņus aprīs mūžīgā nebūtība.
Piepeši bruņinieks gaisā sadzirdēja šalkoņu. Viņš pagrieza galvu un ieraudzīja lidojam ērgli Bultspārni, kas tuvojās svīstošajās rīta debesīs. Gaismas sūtnis un burvju vārtu sargs, spārnus izpletis, planēja šurp un nosēdās Paravaina priekšā uz mūra malas. Tad viņš izgrūda žēlabainu kliedzienu un pavērās Paravainā ar stingru skatienu.
Jaunais bruņinieks tūdaļ pat saprata ziņu, ko ērglis vēlējās viņam nodot: viņam kopā ar pārējiem baltajiem bruņiniekiem vajadzēja doties uz Laiku ieleju aiz Pērkoņkalniem. Jo tur, Bultspārņa dzimtenē, pēc pirmā saules stara izveidojās burvju vārti, kas Avanterru saistīja ar Cilvēkzvaigzni. Tāpat kā katros no gada četriem saulgriežu svētkiem kopš laiku pirmsākumiem. Iestājoties naktij, tie atvērsies, un tad Apskaidrības kausu būs iespējams atvest atpakaļ uz Avanterru. Kaut gan melnā migla tostarp uz Avanterras bija izpletusies it visur, Grāla pili un Laiku ieleju tā vēl nebija skārusi, jo šais vietās gaismas vara vēl nebija zudusi. Tomēr rit, lecot saulei, tā kritīs arī tur. Un, kaut arī Paravaina cerības bija zudušas, viņš sekos vārtu aicinājumam un kopā ar saviem baltajiem bruņiniekiem gaidīs tur kausa nesēju, līdz tie atkal aizdarīsies — un šoreiz uz visiem laikiem. Jo viņš bija pārliecināts, ka neatnāks neviens, kas viņam varētu nodot Apskaidrības kausu.
Bruņinieks juta ledaino aukstumu, kas dvesa pretī no miglas. Drīz vien tā izpletīsies pa visu planētu un Visumu, sastindzinādama visu dzīvo.
Piepeši viņš izdzirda soļus uz torņa kāpnēm. Paravains tūdaļ pat atskārta, kas meklēja viņa sabiedrību — tā bija Morvena, dziedniece.
Jaunā sieviete iznāca pa durvīm rīra agrīnajā gaismā. Viņa apstājās un samiedza acis, paveroties saulē, kas tai brīdī uzlēca aus-trumos.
Bruņinieks, ne vārda neteicis, viņu vēroja. Skaista, viņš nodomāja. Brīnumskaista — un vēl tik stipra. Daudz stiprāka par mani.
Un patiešām — pēdējās dienās jaunā sieviete vēl ne reizi nebija žēlojusies par savu neizbēgamo likteni. Paravainam gandrīz vai bija radies iespaids, ka Morvenu ne mazākajā mērā neskar tas, ka viņus visus- itin drīz gaidīja gals.
Morvena pielika roku pie pieres, lai aizsegtu acis no žilbinošās gaismas, kamēr pati klusēdama vēroja, kā saule sāk savu ceļojumu pie pamales.
— Pavēro, kā nākas, Morvena, — bruņinieks viņu uzrunāja.
— Ja vien nenotiks brīnums, rad tu sauli redzi uzlecam pēdējo reizi.
Sākumā Morvena neko neatbildēja. Viņa paspēra dažus soļus tuvāk Bultspārnim un maigi noglaudīja ērgļa spalvām klāto galvu. Turklāt viņa mīļi tam uzsmaidīja un iečukstēja ausī dažus vārdus, pateikdamās par Alarika izglābšanu. Tikai tad viņa pagriezās un ar cieņas pilnu nopietnību sejā paskatījās Paravainā.
— Vai esi aizmirsis, ko mums mācījuši jau kopš laiku pirmsākumiem, Paravain? Zaudē tikai tas, kurš jau ir padevies, un,
kamēr vien spīd gaisma, tikmēr vel pastav cerība.
Kad Laura uztrūkās no miega, viņa nezināja, kur atrodas. Meitene apjukusi raudzījās vāji apgaismotajā telpā, bet tad pamanīja biezās dzelzs restes un visu atcerējās.
Viņa ātri ieskatījās rokas pulkstenī — jau pāri divpadsmitiem! Ak kungs! Esam nogulējušas visu rītu, neko neuzsākdamas!
Laura žigli piecēlās sēdus, izlīda no segas apakšas un izkāpa no lažiņas. Tad viņa devās pie Kajas un uzpurināja draudzeni no miega.
Draudzene atvēra acis un samiegojusies paskatījās Laurā. — Kas noticis?
— Celties! — Laura atteica. — Brokastis galdā!
To teikusi, viņa norādīja uz mazu koka galdiņu restoto durvju tuvumā. Kamēr viņas bija gulējušas, kāds bija to iestūmis iekšā. Uz galda stāvēja krūze ar ūdeni un divi šķīvji ar maizi, desu un sieru.
— Kas tad to atnesis? — Kaja tuntuļodamās pārsteigti jautāja.
— Nav ne jausmas. Kad es pamodos, ēdamais jau bija uz galda.
Kaja izstaipījās, skaļi nožāvādamās. Tad viņa aizčāpoja pie galdiņa, paņēma maizes riku un uzlika tai biezu desas šķēli.
Meitene jau gribēja nokosties, kad Laura pēkšņi metās viņai klāt un saķēra aiz rokas.