— Labāk ne! — viņa brīdināja.
Kaja pārsteigta skatījās. — Kāpēc tad ne?
— Vai esi jau aizmirsusi, kas noticis ar Persiju un mis Mēriju? Pēc vakariņām pie doktora Tumšicka viņi nogādāti slimnīcā ar aizdomām par saindēšanos ar pārtiku!
— Nūjā, — Kaja atbildēja. — Bet kāds tam sakars ar mums?
— Padomā taču! Kvintuss un Taksa gandrīz vai atzina, ka pielikuši kaut ko viņu ēdienam. Un kas mums var garantēt, ka ar mūsu brokastīm nav izdarīts tas pats?
— Pareizi gan, — Kaja noteica un nopūzdamās nolaida roku ar maizes šķēli. — Žēl, — viņa klusā nožēlā sacīja. — Tu nemaz nevari iedomāties, kā man kurkst vēders. It kā es veselu nedēļu neko nebūtu ēdusi!
— Tu domā, ka man iet citādi? Bet labāk noteikti būtu, ja mēs uzmanītos.
— Labi jau, labi, — Kaja norūca. Sabozusies viņa aiztipināja atpakaļ pie gultas, apsēdās un maķenīt spītīgi paskatījās Laurā.
— Un tālāk? Vai tev ir kāda ideja, kā mums tikt no šejienes laukā?
— Nē. Ne mazākās nojautas.
Laura apsēdās blakus draudzenei, atbalstīja galvu rokās un pūcīgu skatienu raudzījās uz priekšu. Kaut arī viņa Kajai negribēja neko izrādīt, sirdī meitene izjūta bezcerību. Viņai iekšā kāda uzbāzīga balss mēģināja iestāstīt, ka stāvoklis ir bezcerīgs.
Meitenes klusēdamas sēdēja un, domās iegrimušas, raudzījās tumsā. Bija dzirdama tikai lāpu sprakstoņa un kvēpošo liesmu plīvošana. No ārpuses līdz viņām neiespiedās ne mazākā skaņa.
Jau pēc maza brītiņa Kaja vairs nespēja izturēt nomācošo klusumu. Viņa sajuta, kā pieņēmās spēkā mazdūšība, kas kā paralizējošas važas savilkās ap viņas draudzeni. Kaja noklepojās, iegrūda Laurai ar elkoni sānos un mēģināja izspiest cerīgu smaidu. — Neraizējies ne nieka, — viņa uzmundrinoši sacīja.
— Lūkass noteikti ievēros, ka esam pazudušas. Viņš katrā ziņā mūs sameklēs.
Laura papurināja galvu. — Līdz tumsai ne. Es taču viņam teicu, ka mēs visu pēcpusdienu mācīsimies fizikas kontroldarbam un tikai pēc tumsas iestāšanās iesim meklēt burvju vārtus!
— Ak, nē! — Kaja ievaidējās un vīlusies iespēra pa gultas kāju. Gulta viegli sašūpojās. Meitene vēlreiz iespēra pa koka kāju, tad atkal iegrima domās. Taču nākamajā mirklī viņai bija radusies jauna ideja.
— Kā tur bija ar tām īpašajām spējām, par kurām tu stāstīji, Laura? — viņa vaicāja, cerīgi paskatīdamās draudzenē. — Tu jau zini — domu lasīšana, ceļojumi sapnī un telekinēze.
Laura atmeta ar roku. — Aizmirsti par to! Rija taču pārāk maz laika, lai to visu kā nākas iemācītos. Vienīgais, ko es daudzmaz pieprotu, ir domu lasīšana. Tomēr no tās mums šeit jēga maza, vai ne? Lai ceļotu sapnī, man noteikti vajadzīga Persija palīdzība, un, kas attiecas uz telekinēzi...
Viņa apklusa un bezspēcīgi noplātīja rokas, iekams turpināja:
— Man taču bija tikai viena kārtīga nodarbība pie profesora Austruma, un es pat vēl nezinu pamatjēdzienus.
— Zēl gan! — Kajas sejā parādījās vilšanās. — Citādi tu varbūt varētu dabūt atslēgu. — Viņa norādīja uz restu pusi, caur kurām pie sienas varēja redzēt āķi, uz kura bija pakārta cietuma atslēga.
Laura vēlreiz pakratīja galvu. — Tas neies cauri! Vai arī tu domā, ka Tumšickis tur būtu pakāris šo mantiņu, ja skaidri nezinātu, ka es tai nevaru tikt klāt?
Pamēģini vismaz, Kaja grasījās ierosināt, bet tai pašā mirklī ieraudzīja žurku. Viņa izmisusi pielēca kājās, panikā ierāpās gultā un norādīja uz tālāko kaktu.
— Palīgā! — viņa iespiedzās. — Nē! Tikai ne to!
— Lai tev veicas, Alarik! — Alienora apskāva hrāli un cieši piekfāva sev klāt. — Un esi uzmanīgs, lai melnā migla tev nenodarītu neko ļaunu.
— Nebaidies! — Alariks nomierinoši pasmaidīja. — Kamēr Elizions vēl ir dzīvs, tā nespēj mūs apdraudēt. Un nevarēs arī likt šķēršļus mūsu ceļā uz Laiku ieleju.
Zēns norādīja uz staļļiem, kur trīspadsmit bruņinieki ar savu vadoni gatavojās pārgājienam. — Paravains atradīs ceļu pat ar aizvērtām acīm.
Alienora jau grasījās atbildēt, kad pamanīja, ka brālim zem vamža kaut kas sakustas. Aiz auduma bija izspiedies kūkums. Viņa pārsteigta uzlūkoja zēnu. — Kas tas ir?
Alariks piesarka.
— Ko tu domā? — Alienora nenocietās.
Alienora acumirklī atskārta, ko tas nozīmē. — Tu ņemsi Bučmūli līdzi uz vārtiem? — viņa neticīgi vaicāja.
Zēns neko neatbildēja, taču no viņa sejas izteiksmes varēja spriest, ka māsas aizdomas ir pareizas. — Paravains šausmīgi pārskaitīsies, kad atradīs Bučmūli.
— Zinu, — Alariks atbildēja. — Bet... es... ēē...
Paravaina balss, kas atskanēja pāri pagalmam, palīdzēja zēnam
izkļūt no apjukuma. — Alarik! Kur tu esi palicis, Alarik? Mēs dodamies ceļā!
— Es jau nāku, — Alariks atsaucās pavēlniekam, tad pagriezās pret māsu un vēl pēdējo reizi viņu apskāva. — Dzīvo sveika, Alienora, — viņš iečukstēja māsai ausī, un gandrīz vai šķita, ka viņš negrib meiteni laist vaļā.
Beidzot atlaidis meiteni, viņš metās pie sava ponija, kas gaidīja pie staļļiem. Zēns ielēca seglos un laidās pakaļ baltajiem bruņiniekiem, kas šobrīd atradās jau pie Blāzmoraldas vārtiem. īsi pirms Alariks izjāja no Grāla pils, viņš vēlreiz atskatījās uz māsu un pamāja. Tad Alienora saprata, ka Alarikam kaut kas ir aiz ādas. Tāpēc viņš
bija paņēmis līdzi Bučmūli un apskāvis māsu tik sirsnīgi kā vēl nekad.
Alienora smagu sirdi noraudzījās pakaļ brālim, līdz viņš izzuda skatienam.
Arī Laura tagad ieraudzīja žurku. Tā bija milzīga un līda laukā no cauruma grīdā, ko Laura līdz šim vēl nebija pamanījusi. Trek-nais dzīvnieks veiklām kājelēm steidzās uz priekšu lāpas gaismā, no kuras tā biezais kažoks atmirdzēja ar zīdainu spīdumu. Tad žurkai sekoja otra. Un tad vēl un vēl viena.
Pelēkie grauzēji tipināja tuvāk. Barvede saslējās uz pakaļkājām un paostīja gaisu. Ieraugot meitenes, kas izbijušās to vēroja no gultas, žurkai iemirdzējās acis.
— Laura! — Kajas palīgā sauciens spalgi atskanēja cauri visai cietuma kamerai. Likās, ka viņa tūliņ sabruks. — Lūdzu, Laura! Dari taču beidzot kaut ko, lūdzu!
Laura steigšus paskatījās visapkārt. Tomēr neieraudzīja neko tādu, ar ko varētu atvairīt žurkas vai piespiest tās bēgt. Piepeši viņai kas ienāca prātā. Viņa norāva no koka lažiņas segu un saritināja. Sagriezusi neparocīgo auduma rituli kā milzīgu lingu, viņa ar to blieza riebīgajiem grauzējiem. Tie veikli izvairījās no sitieniem un aši atkāpās, tomēr nākamajā mirklī jau atkal tuvojās. Tā vien šķita, ka žiglie grauzēji lieliski zina, ka sega viņiem neko nespēj nodarīt. Vēl ļaunāk — izskatījās, ka Lauras uzbrukumi tajos tikai iesveļ lielāku niknumu. Barvede izgrūda spalgu spiedzienu, kas izklausījās visai draudīgs. Tad tā saslējās uz pakaļkājām un aizsmakusi nošņācās, turklāt vēl atņirdza zobus.
Laura atkāpās un nometa segu. Nebija jēgas žurkas vēl vairāk satracināt, turklāt to skaits tikai pieauga. It kā barvedes signāls būtu sacēlis trauksmi, tās cita pēc citas līda ārā no alas, līdz karcerī
atradās vismaz ducis grauzēju. Labak nedomāt, kas notiktu, ja tās uzbruktu meitenēm un mestos virsū!
Man kaut kā jānovērš to uzmanība, Laurai zibenīgi iešāvās prātā.
Viņa metās pie koka galdiņa, kas stāvēja pie režģotajām durvīm, paķēra no šķīvja pāris desas šķēlītes un aizmeta žurku virzienā. Tās uzreiz likās virsū pārtikai, kāri iecirzdamas gardumā stipros zobus un izkozdamas lielus gabalus. Ar enerģiskiem kodieniem zvēri aizstāvēja laupījumu pret sugas māsām, kas alka atņemt kumosu. Riebuma mākta, Laura vēroja ņudzošo žurku kamolu, kas vienā mirklī gandrīz pilnībā bija aprijušas desu.