Meitene aši paķēra no galda pārējo ēdmaņu un pasvieda to baram. Vismaz uz kādu brītiņu tās būs nodarbinātas.
— Mums jātiek laukā, Laura! — Kaja čīkstēja. — Citādi es nomiršu aiz bailēm!
Lauras skatiens atkal uzmeklēja atslēgu, kas gaitenī karājās uz āķa, un tai pašā mirklī viņa atskārta, ka tā bija vienīgā iespēja tikt ārā no cietuma. Viņai vienkārši vajadzēja to dabūt savās rokās.
Laura nostājās pie režģotajām durvīm un koncentrēja skatienu uz atslēgu. Turklāt viņa drudžaini mēģināja atcerēties Aureliāna Austruma stāstīto. — Sakopo visas domas un enerģiju uz priekšmetu, ko vēlies pārvietot, un saplūsti ar savu uzdevumu, — profesors bija piekodinājis, — tad arī izdosies.
Laura aizvēra acis un saņēmās. Tad viņa pievērsa nekustīgu skatienu atslēgai un ar visu savā gara spēku lika tai kustēties. Viņa iedomājās, kā tā nokrīt no āķa, nošķind uz grīdas un pieslīd pie viņas pa plāksnēm — tikai tas neizdevās. Nekas nenotika. Lielā atslēga nekustīgi karājās pie sienas, nepakustēdamās ne par mata tiesu. Žurku pīkstieni, aizmugurē karojot par pārtikas kumosu, piepeši izklausījās kā ņirdzīgi smiekli.
Absurds, ka es vispār mēģinu, Laura nodomāja, nokaunējusies par panākumu trūkumu. Taču tad viņai atkal ienāca prātā tēva vārdi: “Zaudē tikai tas, kurš jau ir padevies!”
Laura dziļi ieelpoja un lūkoja vēlreiz. Viņa atkal aizvēra acis un mēģināja koncentrēties. Un pēkšņi žurku ņudzoņa pierima arvien vairāk, līdz grauzēji pilnībā izzuda no viņas apziņas un Lauras domas aizpildīja tikai atslēga. Viņa lēnām pavēra acis un pa šaurām spraudziņām palūkojās tajā. It kā no citas pasaules vērstais skatiens raudzījās tikai un vienīgi atslēgā — viss pārējais aizmiglojās un pavirzījās fonā.
Tad metāla lietiņa, kas bija pakārta uz āķa, tik tikko manāmi noraustījās. Tas sāka pavisam viegli šūpoties šurpu turpu. Šūpošanās pieauga spēkā, un tad atslēga pacēlās no āķa un šķindēdama nokrita zemē.
Laura iekšēji uzgavilēja. Viņa nemanīja, ka labo roku bija savilkusi dūrē.
Viņa aši nometās ceļos un pastiepa roku cauri režģiem. Tomēr viņa nespēja aizsniegt atslēgu. Tā atradās pie gaiteņa pretējās sienas, pārāk lielā attālumā.
Laura vēlreiz koncentrēja skatienu uz atslēgu, cenzdamās to pakļaut savai gribai. Šoreiz gāja krietni vieglāk nekā pirmo reizi. Atslēga lēnām pārvietojās pa akmens grīdu un tuvojās Lauras rokai. Vēl rikai desmit centimetri, un viņa beidzot varēs to satvert.
Vēl tikai pieci centimetri.
Četri.
Trīs.
Piepeši Laura atkal izdzirdēja žurkas. Apziņā to satrauktā pīk-stoņa ietriecās tik asi kā griezīgs nazis. Meitene pārsteigta atskatījās, kas noticis ar pelēko kažoku īpašniecēm. Viņa vienīgi paguva ieraudzīt, kā tās, paniski bēgot, pazūd savā alā.
Dīvaini, meitene nodomāja. Kas viņām lika tā satrūkties?
Laura pagriezās un ieraudzīja — kā no zila gaisa nākusi, milzīga, pelēka akmens kāja uzkāpa uz kameras atslēgas, nosegdama to! Pārbijusies līdz nāvei, Laura pacēla galvu un ieskatījās tieši Nežēlīgā bruņinieka dzedrajās acīs.
27. nodaļa MOKU KAMBARIS
Lūkasu nudien māca bažas. To, ka viņš visu dienu nebija sastapis Lauru un Kaju, vēl varēja izskaidrot. Galu galā viņas gribēja pamācīties fizikas kontroldarbam. Taču, kad abas neieradās uz pusdienām, viņš tomēr jutās drusku pārsteigts. Tas nu bija kas nepierasts. It īpaši Kajai. Ja vien Lūkasu nevīla atmiņa, viņa Rāvenšteinā vēl nekad nebija izlaidusi nevienu ēdienreizi. Beigu beigās Kajai par ēšanu varēja būt svarīgākas tikai ļoti nedaudzas lietas. Tātad viņas ar Lauru mācīšanos tiešām uztvēra nopietni, ja tās dēļ bija gatavas atteikties no pusdienām. Ņemot vērā sliktās atzīmes, varbūt tā arī bija labāk, Lūkass nodomāja, kaut arī viņš pats mīļuprāt uzreiz būtu ķēries pie vārtu meklēšanas. Tomēr viņš bija pretojies kārdinājumam pasteidzināt meitenes un visu pēcpusdienu pavadījis pie sava datora.
Beidzot tomēr bija pienācis laiks, kad meitenēm derētu parādīties. Saule bija norietējusi jau pirms laba laiciņa, pāri Rāvenš-teinas pilij bija nolaidusies dziļa tumsa, bet no abām draudzenēm ne ziņas, ne miņas. Lūkass nemierīgi staigāja šurpu turpu pa savu istabu, laiku pa laikam pamezdams skatienu uz durvīm. Taču neviens nepieklauvēja.
Tas tiešām vairs nav normāli, Lūkasam iešāvās prātā. Mums taču šai naktī vēl tik daudz kas jāpaveic!
Viņš paķēra mobilo tālruni un uzspieda Lauras numuru. Taču māsu nevarēja sazvanīt. Acīmredzot viņa nebija ieslēgusi tālruni, jo atbildēja tikai pastkastīte. Arī Kaja nebija sazvanāma.
Lūkass varēja saprast, ka viņas negrib, lai kāds traucētu mācīties. Bet tas, ka abas bija izslēgušas mobilos, deva vielu pārdomām. Un tāpēc viņš nolēma iet apraudzīt meitenes.
Laura pietrūkās kājās un iekliegdamās atrāvās no režģotajām durvīm. Atkāpusies līdz lažiņai, uz kuras joprojām stāvēja drebošā draudzene, viņa sagrāba Kajas roku kā glābšanas riņķi.
Kaja arī bija pamanījusi kameras priekšā stāvam Akmens bruņinieku. Viņa nolēca no gultas un nobijusies ieķērās Laurai rokā. Šaušalu pārņemtas, meitenes stingi blenza uz Nežēlīgo bruņinieku, kurš tās neizlaida no acīm, sekodams ikvienai kustībai.
Pilnīgi negaidīti pavērās viņa akmens lūpas. — Es jums parādīšu, ko manos laikos darīja ar tādām nepaklausīgām skuķēm kā jūs! — viņš sacīja balsī, kas atgādināja rīvēšanu. Tad, abām rokām satvēris režģu durvis, vienā paņēmienā izrāva tās no eņģēm un aizmeta sāņus, it kā tās būtu spalviņas vieglumā. Noteiktiem soliem viņš devās tuvāk meitenēm.
— Nē! Ak, nē! — Laura ievaidējās. Roku rokā ar Kaju, kas bija dzelžaini viņai pieķērusies, meitene kāpās tālāk no bruņinieka, līdz vairs nebija vietas. Viņas varēja tikai atbalstīt muguru pret sienu un trīcot padoties liktenim.
Tad arī Nežēlīgais bruņinieks bija klāt. Viņš sagrāba meitenes ar savām akmens ķetnām, pacēla gaisā kā lelles un iznesa no kameras. Skaļie protesta kliedzieni nesasniedza dzirdīgas ausis, žēlabainā lūgšanās, kam meirenes drīz vien pievērsās, nespēja aizkustināt viņa salto sirdi. Viņš nepielūdzami turēja ciet abas draudzenes un stiepa tās prom.
Lūkass pieklauvēja pie istabas durvīm, taču neviens neatbildēja. Meiteņu istabā nebija dzirdama ne skaņa.
— Laura? — Lūkass nepacietīgi uzsauca un pieklauvēja vēlreiz. — Kļūst tumšs, Laura. Kāpēc jūs neatbildat?
Nesaņēmis atbildi, viņš, ilgi nedomādams, nospieda rokturi. Neaizslēgtās durvis atvērās. Lūkass iegāja iekšā un palika stāvam kā pienaglots. Meiteņu istaba izskatījās tā, it kā tai cauri būtu izgājis tornādo. Drēbju skapju un rakstāmgaldu durvis bija līdz kājai vaļā, un ro saturs bija izkaisīts pa grīdu. Atvilktnes bija izvilktas un acīm redzami izvandītas, pat matrači bija izrauti no gultām. Lai kas arī būtu pārmeklējis šo telpu, viņš savu darbu bija paveicis līdz galam.
Tad Lūkass pamanīja Kajas mobilo telefonu, kas juceklī gulēja uz grīdas. Zēns pieliecās un to pacēla. Ieliekot aparātiņu bikšu kabatā, viņam likās, ka ir saodis pazīstamu smaržu. Iepletis nāsis, viņš ievilka gaisu un paošņāja. Vienīgais, ko viņš pazina, bija smalks muskusa aromāts. Taču zēns tāpat bija pārliecināts, ka tikai Taksas kapeņu smaržā bijs šī nianse. Skolotāja pirms ne pārāk ilga laika bija atradusies šai istabā, un Lūkasam tapa skaidrs: tikai Taksa varēja visu tā izvandīt, varbūt pats Tumšickis viņai bija nācis talkā. Par laimi, viņiem nebūs izdevies neko atrast, jo Lūkass ne mazākajā mērā nešaubījās par to, ko gan viņi bija meklējuši.