— Es... es vispār neko nesaprotu, tēti! Kāds uzdevums? Un ... no kurienes tu tik pēkšņi uzradies?
— Visam savs laiks, — Mariuss Leanders atteica, veltīdams meitai mīļu skatienu. — Pavaicā profesoram Aureliānam, viņš tev visu paskaidros. Un pameklē Dūmākoni, Čukstošo miglu. Es tik tikko paguvu to noslēpt bibliotēkā, pirms mani nogrāba ciet.
Tobrīd Mariuss atklāja ķēdīti uz rakstāmgalda. Laura pirms gulētiešanas bija to izņēmusi no kārbiņas, lai vēlreiz aplūkotu. Tēva sejā pavīdēja smaids. — Redzu, ka tu arī bez manis par to iedomājies, — viņš sacīja, paņemdams rotu rokā un noraudzī-damies tanī grūtsirdīgu skatienu. — Tas ir ļoti vērtīgs, Laura. Laika rats kādreiz piederēja tavai vecmāmuļai. Sargā to labi, jo reiz tas tev lieti noderēs —
Piepeši viņš apklusa un sarāvās. Mariuss uzmeta kūkumu un seja savilkās sāpju grimasē.
— Nē, nē... nevajag! — viņš kunkstēja, un Laura izmisusi manīja, ka tēvam trāpīja sitieni, kas viņa kreklā iezīmēja garas, šauras svītras. Tie noteikti bija pātagas cirtieni, bet pātaga — Laura nespēja ieraudzīt pātagu, ar kuru sita viņas tēvu! Vēl un vēlreiz!
Un tikai tad viņa pamanīja, ka tēva drānas bija tik nosmulētas un noskrandušas, it kā viņš tās nebūtu mainījis kopš pašas pazušanas. Turklāt viņam kājās nebija kurpju, un kailās pēdas bija tik netīras, ka tās noteikti krietnu laiciņu nebija redzējušas ūdeni.
Tagad neredzamās pātagas sitieni trāpīja pa seju. Pāri rēva vaigiem ievilkās asiņainas brūces, viņš sāpēs iestenējās — un Lauras acu priekšā izgaisa. Nupat vēl viņš bija stāvējis šeit — un nākamajā mirklī jau bija pazudis, kā sveces liesmiņa, ko izdzēš pēkšņa gaisa strāva.
Atvērtu muti Laura stingi raudzījās uz priekšu. — Tēti? — viņa neticīgi nočukstēja. Kādu brīdi viņa nespēja ne padomāt, ne pakustēties. Tad viņa sakņupa gultā, un domas ņudzēja galvā vēl ašāk nekā pirms tam.
Kā īsts tornado.
Tad, daudzo iespaidu pārspēta, Laura ieslīga dziļā miegā.
Brokastis Laura jutās pagalam nožēlojami. Viņai šķita, ka nav gulējusi ne brīdi. Bālu seju un tukšu skatienu viņa sēdēja virtuvē. Meitene nespēja norīt ne kumosa, un jau pēc pirmā kakao malka sametās nelabi.
Galvā nemitīgi šaudījās domas par tēvu. Kā viņš piepeši bija stāvējis istabas vidū, sāpju plosīts, iekams izzuda, nedodams viņai iespēju uzzināt, kur īsti slēpās un kā to visu izskaidrot.
Nebija taču iespējams, ka cilvēks vienkārši izkūp gaisā! Tas taču bija nereāli!
— Tici man, Laura, tev tas viss ir rādījies sapnī, — Lūkass sacīja, pilniem vaigiem locīdams iekšā maizīti. Pie labā lūpu kaktiņa vīdēja ievārījuma piciņa, un uz zoda bija manāmas biezpiena atliekas. Maizīte ar biezpienu un zemeņu ievārījumu bija viņa iecienītākās brokastis. — Tas bija rikai sapnis, — viņš ar pilnu muti atkārtoja. — Eksakteniski tāpat kā vakardien ar bruņiniekiem un kausu!
— Ar kādu kausu? — Sajella kāroja uzzināt.
Laura neatbildēja uz pamātes jautājumu un enerģiski papurināja galvu. — Tas nebija nekāds sapnis, — viņa teica.
Viņa bija pilnīgi pārliecināta. Ja tas viss būtu rādījies sapnī, tad nebūtu pazudusi ķēdīte. Bet tā bija izčibējusi. Bez pēdām.
— Tētis bija manā istabā, — viņa apgalvoja, — zinu pavisam droši.
Sajella nolika kafijas krūzi uz galda un līdzcietīgi pavērās meitenē. — Ak, bērniņ! — viņa sacīja pārspīlēti saprotošā balsī, itin kā runātu ar trīs gadus vecu mazuli.
Laura nevarēja ciest šo toni. Viņa tad allaž jutās maza un dumja, kuru neviens neņem par pilnu. Meitene uzmeta pamātei niknu skatienu. Taču Sajella par to nelikās ne zinis.
— Tu taču skaidri zini, ka tas nav iespējams, — Sajella turpināja tieši tādā pašā balsī. — Un tas, gribi vai negribi, nozīmē, ka tu to būsi nosapņojusi. Iespējams, ka te drusku paniekojusies tava zemapziņa — tā kā tu tik ļoti vēlējies, lai tēvs atgrieztos, tad tev likās, it kā nudien būtu viņu redzējusi.
— Kādas muļķības! — Laura iekarsa. — Es taču zinu, ko esmu redzējusi un ko ne!
Sajella to laida gar ausīm. — No psiholoģiskā viedokļa ras izskaidrojams samērā vienkārši. No vienas puses, saprotams, tava lielākā vēlēšanās ir, lai tēvs atgrieztos. No otras puses, tev, tāpat kā brālim, ir pārmērīgi attīstīta fantāzija, un te daļēji pie vainas būs Mariuss ar visām pasakām, nostāstiem un leģendām, ko papilnam saņēmāt jau agrā bērnībā!
Laura drūmi palūkojās pamātē. — Vai tad viņam vajadzēja mums lasīt priekšā ekonomikas ziņas, vai?
— Tas noteikti būtu bijis prātīgāk, — Sajella nesatricināmā pārliecībā atbildēja. — Bērnus pēc iespējas ātrāk vajadzētu iepazīstināt ar dzīves skarbo realitāti — un pasakas un leģendas šim nolūkam nebūt nav vispiemērotākais materiāls.
Laura aizkaitināta nošķobījās un paskatījās Lūkasā. Viņa pierē atkal bija ievilkusies rieva. Taču neviens neteica ne vārda. Viņi zināja, ka tam nebūtu nekādas jēgas.
— Un, no trešās puses, — Sajella turpināja lekciju, balsī ieskanoties aizvainojumam, — no trešās puses, tu šī gada laikā vēl joprojām neesi samierinājusies ar to, ka mūsu dārgais Mariuss varbūt vienkārši noziedējis un mūs visus atstājis ķezā!
Laura pielēca kājās. Viņas krūzīte sazvārojās, un uz galda izlija kakao.
— Tētis nav mūs atstājis ķezā! — viņa pārskaitusies iekliedzās. — Tu pati to skaidri zini. Un tas arī nebija nekāds sapnis, es pavisam skaidri redzēju, kā viņš stāv pie manas gultas!
Sajella nogrozīja acis. — Nomierinies, Laura! Un, lūdzu, apsēdies.
Laura paklausīja. Viņa smagi elpoja un paskatījās uz brāli. Taču Lūkass izvairījās no māsas skatiena — viņš vienkārši neticēja, Laura to skaidri varēja noprast.
— Tētis ir dzīvs, — viņa klusi sacīja. — Tikai viņš nez kāpēc nevar pie mums atgriezties. Varat man ticēt.
— Vēlamais vēl nebūt nav patiesais, — Sajella iekaisusi atcirta. — Vieni vienīgi murgi! Mariuss vienkārši aizlaidās lapās, tas ir vienīgais iespējamais izskaidrojums.
— Nekur viņš neaizlaidās, — Laura teica. Viņa piespieda sevi savaldīties. — Un es tev to pierādīšu, vari būt droša.
— Vai tiešām? — pamāte dzēlīgi atbildēja. — Policija nevar atrast nevienu pavedienu, privātdetektīvs, kuru es nolīgu, arī neko nav uzgājis. Ne sīkākās norādes. Ne miņas no izskaidrojuma. Pilnīgi nekā! Un tagad tieši tu grasies atrisināt šo mīklu? Vai nebūs drusciņ par daudz, Laura, ko?
Laura piemiedza acis, un no šaurajām spraudziņām zibsnīja negantas dzirksteles.
— Ja tu tēti būtu mīlējusi tikpat ļoti kā es, tad tu man ticētu, — viņa nikni nošņācās.
Sajella ar plaukstu tik stipri uzsita pa galdu, ka krūzītes un šķīvji nošķindēja vien. — Nu vienreiz pietiek, Laura! — viņa uzkliedza pameitai aizlūzušā balsī. — Kā tu man kaut ko tādu varēji pateikt!
Acīs viņai sakāpa valgs mirdzums, un likās, ka viņa tūlīt pat sāks raudāt. Viņa paķēra no somas papīra kabatlakatiņu un ar troksni izšņauca degunu.
Neviens neteica ne vārda.
Pie sienas spindza resna muša, un radioaparāta ļirināšana fonā piepeši šķira neizturami skaļa. Sajella mehāniski nokoda gabaliņu grauzdētās maizītes, un Lūkass arī gremoja vien tālāk. Biezpiens ar zemeņu ievārījumu trešo reizi.
Laura paņēma karoti un noliecās pār kukurūzas pārslām. Ne no šā, ne no tā pat sāka labi garšot.
— Viņš arī teica, ka es esot dzimusi trīspadsmitnieka zīmē, — viņa spītīgi sacīja, valdot klusumam. — Un ka es esot viena no sargātājiem un man izraudzīts īpašs uzdevums.