Kur gan, ak tu piķis, varēja būt Laura un Kaja?
Lūkass visai aši secināja, ka uz šo jautājumu varēja būt tikai divas saprātīgas atbildes: vai nu Lauru un Kaju bija pārsteiguši un saņēmuši gūstā tumsas aizstāvji, vai arī viņas laikus bija atskārtušas briesmas un bēgušas pie Persija Valjanta vai mis Mērijas. Citādi pilī nebija neviena, kam viņas būtu varējušas uzticēties. Izņemot, protams, Lūkasu pašu — taču iespējams, ka viņas nebija gribējušas pakļaut briesmām viņu un kausu. Tātad viņam vajadzēja atrast Persiju, turklāt pēc iespējas ātrāk.
Lūkass iznāca no istabas un aizvēra durvis. Pagriezies, viņš piepeši ieraudzīja savā priekšā stāvam Atilu Morduku. Saimniecības pārzinis bija izniris kā no nekurienes un drūmi noraudzījās zēnā.
— Ko tu te meklē, puišel? — viņš vaicāja draudīgā balsī.
Zēns nopētīja īdzīgo plikpauri. Un tieši tagad viņam vajadzēja patrāpīties ceļā, Lūkass klusībā nosodījās. Laurai un Kajai varbūt steidzami vajadzīga palīdzība, un man jāņemas ar šo okšķeri! Bet — kazi, man pateikt, ka viņas abas ir pazudušas?
Lūkass neizlēmīgi raudzījās Atilā Mordukā. Viņš nezināja, ko darīt, jo vienkārši nebija pārliecināts, vai saimniecības pārzinim var uzticēties. Par Arilu gan neviens skolnieks vēl nehija stāstījis neko sliktu, taču lahu arī ne. Vairākums no viņa baidījās. Tas arī bija saprotams, ņemot vērā īdzīgo sejas izteiksmi, ar kādu Morduks allaž klīda apkārt. Vai tiešām uz viņu varēja paļauties tik svarīgā lietā?
Laurai uz brīdi bija radies iespaids, ka pasaule apgriezusies ar kājām gaisā. Tad viņa ievēroja, ka patiesībā tieši viņa karājās virvē ar galvu uz leju. Virve gāja pār trīsi, kas bija piestiprināts pie drūmā moku kambara griestiem. Laura laikam uz mazu brītiņu bija paģībusi, kad Nežēlīgais bruņinieks viņas kājas bija sasējis ar striķi un tad vienā rāvienā pavilcis uz augšu. Citādi viņa nespēja izskaidrot, kā būtu zaudējusi spēju orientēties.
Laura juta, kā galvā saplūst asinis. Dzīslās dunēja un klaudzēja, un deniņos arvien pieauga spiediens. Tomēr viņa piespieda sevi nekrist panikā. Tas būtu ļaunākais, kas varētu notikt. Tad viņa noteikti būtu pagalam — un Kaja arīdzan.
Meitene pagrieza galvu un lūkoja apskatīt pustumšo velvi, pie kuras griestiem viņa bezpalīdzīgi kuļājās. Tas gan nebija tik vienkārši, jo Lauras mati bija aizkrituši priekšā acīm. Tomēr, par spīti matu aizsegam, viņa redzēja, ka tuvumā karājās milzīgs metāla kroņlukturis ar aizdegtām svecēm. Arī to noturēja virve, kas gāja pāri trīsim pie griestiem. Otrs virves gals bija nostiprināts pie āķa sienā. Tādējādi kroņlukturim, kas telpu apspīdēja ar spokainu gaismu, varēja regulēt augstumu, kaut arī Laura nesaprata, kam tas vajadzīgs.
Moku kambaris noteikti bija izvietots pils pagrabā tādā pašā līmenī kā pazemes cietums, kurā Tumšickis un Taksa viņas bija ieslodzījuši pa nakti. Surpceļā viņi nebija gājuši ne pa vienām kāpnēm, un gaiteņi neveda ne uz augšu, ne uz leju. Tātad viņi joprojām atradās dziļi zem zemes, un tas nozīmēja, ka kliedzienus neviens nedzirdēs. Ne palīgā saucienus, ne sāpju kliedzienus, kas izlauzīsies pār viņu lūpām, kolīdz Nežēlīgais bruņinieks uzsāks spīdzināšanu. Jo tieši tas Reimāram fon Rāvenšteinam likās esam padomā.
Bruņinieks jau saitēja Kaju pie moku sola, kas atradās telpas vidū. Nabaga meitene žēli vaimanāja. Laura nespēja saprast, vai aiz bailēm vai jau aiz sāpēm. Tomēr viņai bija aizdomas, ka tās drīzāk ir paniskas bailes, jo Reimārs vēl joprojām bija aizņemts ar spīdzināšanas sagatavošanas darbiem.
— Nē, nevajag! Lūdzu, nevajag! — Kaja lūdzās Nežēlīgo bruņinieku, kamēr tas ar labi ietrenētām roku kustībām aplika dzelžus viņai ap kājām. Bija skaidri redzams, ka tas nebija pirmais upuris, ko viņš grasījās apstrādāt. Meitene pretojās, cik spēdama, un mētājās uz cietās koka lažiņas šurpu turpu. Tomēr tas neko nelīdzēja, Nežēlīgais bruņinieks sakampa Kaju ar nepielūdzamu tvērienu un arī roku locītavas iespieda dzelzs skavās, kas ar ķēdēm bija piestiprinātas pie moku rata.
— Beidziet! — Kaja iekliedzās. — Tūlīt pat beidziet!
Bruņinieks pienāca viņai pie klāt un uzlika uz mutes savu
ķepu, noslāpēdams kliedzienus. Tad viņš draudīgi paskatījās. — Vēl vienu skaņu — un tu mirsi! — no akmens lūpām atskanēja čerkstoša balss.
Kajas acis šausmās iepletās. Tajās atmirdzēja nāves bailes, un, kad Reimārs noņēma roku viņai no mutes, no meitenes sejas aizplūda viss sārtums.
— Kur ir kauss? — nodārdēja rupja balss.
Kaja sastinga un tad sāka svaidīt galvu šurpu turpu. — Es... es nezinu, — viņa izgrūda.
Bruņinieks vienaldzīgi noskatījās viņā, akmens sejā nebija jaušama ne niecīgākā jūtu izpausme. Viņš novērsās, pielāčoja pie moku rata un spēcīgi to pavilka. Dzelzs ķēdes nostiepās, un Kaja sajuta sāpīgu rāvienu rokās. Ar nākamo rata pagriezienu nostiepums palielinājās, un Kaju pārņēma neizmērojamu sāpju priekšnojauta.
— Nē, nevajag, lūdzu, nē! — viņa lūdzās.
Taču viņas mocītājs neļāvās pierunāties. Viņš vēlreiz pagrieza ratu, un Kajas augums arvien vairāk izstiepās garumā. Visbeidzot nospriegotās ķēdes to bija nostiepušas tiktāl, ka tas gandrīz bija zaudējis saskari ar horizontālo virsmu un turpat vai šūpojās virs moku sola.
— Kur kauss? — bruņinieks ierēcās skaļāk un draudīgāk nekā iepriekš.
— Es taču nezinu! — Kaja kunkstēja. — Patiešām nezinu!
Viņas sejā bija lasāmas elles mokas, pāri vaigiem ritēja asaru
strautiņi. Dziļā izmisumā viņa pagrieza galvu un meklēja draudzenes skatienu. — Tev viņam jāpasaka! — viņa šņukstēdama lūdzās Lauru. — Pasaki taču viņam. Lūdzu!
Laura drudžaini pārlika. Viņa zināja, ka Nežēlīgais bruņinieks, ne aci nepamirkšķinājis, varēja Kaju nomocīt līdz nāvei. Bet bija arī tikpat skaidrs, ka, izpaužot kausa atrašanās vietu, neviena no viņām tāpat nepaliks starp dzīvajām. Tādējādi viņa Kajai noteikti nepalīdzētu — un pati sev arī ne!
Bet ko darīt? Vai viņa pašreizējā stāvoklī vispār spēja kaut ko iesākt?
Laura pagrieza galvu pret Nežēlīgo bruņinieku, kurš, stāvēdams pie moku rata, domīgi skatījās viņā. Šķita, ka viņa skatiens vaicā: “Vai tā sarkanmatainā knīpa patiešām nezina, kur atrodas kauss, vai arī tikai mēģina iegūt laiku?”
Piepeši Laura atskārta, kas viņai darāms. Viņa noskaitās, ka jau agrāk nebija par to iedomājusies. Reimārs fon Rāvenšteins stāvēja tieši zem kroņluktura. Ja viņai izdotos atraisīt virves mezglu, tad smagais lukturis uzgāztos bruņiniekam uz galvas un, iespējams, izslēgtu viņu no cīņas.
Vismaz uz kādu laiku.
Cerams!
Laura aizvēra acis un koncentrējās. Viņa zināja, ka daudz laika vairs nav palicis.
Reimārs fon Rāvenšteins jau bija pagriezies pret viņu. — Pasaki vienreiz, kur nobāzāt kausu! Citādi tavai draudzenei jāmirst! — viņš bļāva. Balss, Laurasprāt, skanēja kā pekles radījumam. Lai prasību darītu uzskatāmāku, viņš ķērās pie moku rata un pagrieza to vēl par gabaliņu.
Kaja griezīgi kliedza, taču Laura mēģināja to ignorēt tāpat kā bruņinieku, kurš, dusmās kūsādams, lika viņai beidzot atklāt, kur paslēpts kauss. Laura viņa briesmīgos draudus gandrīz nedzirdēja, visas viņas domas un enerģija bija pievērstas virvei un mezglam, ar ko tā bija piestiprināta pie āķa.