Abas meitenes atkal sadevās rokās un joza tālāk. Kaja bija smēlusies jaunus spēkus. Kājas viņai kustējās daudz naskāk, un Laurai radās cerība, ka bēgšana tomēr varētu beigties labi.
Pagriežoties ap nākamo stūri, Laura redzēja, ka cerības bijušas veltas. Viņu bēgšana bija galā. Šaurās ejas vidū stāvēja masīvs stāvs, aizsprostodams viņām ceļu.
28. nodaļa NODEVĪGAIS ZIEDS
kad Atila Morduks ieraudzīja abas meitenes, viņš sadrūma vēl vairāk. Ieraugot šos ļaunuma pilnos vaibstus, Laurai gandrīz vai pārstāja klausīt rokas un kājas.
Protams, meitene noskaitās. To nu gan es varēju iedomāties, ka Morduks ir nostājies tumšo spēku pusē!
Palika tikai viena iespēja, kā izmukt no viņa garajām rokām — vajadzēja griezties apkārt! Bet te arī Atila palēca sāņus un ar tādu ātrumu, kādu Laura no viņa nemūžam nebija gaidījusi, pakampa no sienas dzeloņlodi. Vijīgām kustībām savicinājis slepkavniecisko ieroci ap galvu, viņš to svieda abu meiteņu virzienā!
Laurai nebija daudz laika pārdomām. — Lejā! — viņa iekliedzās un norāva Kaju sev līdzi zemē. Krizdama Laura vēl varēja saklausīt šņākoņu, kad briesmīgais ierocis pārlidoja pāri, gandrīz skardams meitenes.
Tad atskanēja dobjš atsitiens, kam sekoja apspiests sāpju brēciens. Bija dzirdama rīboņa un dārdoņa, it kā zemē būtu nogruvusi akmeņu lavīna, un tad pēkšņi iestājās klusums.
Laura pārsteigta piecēlās kājās un paskatījās apkārt. Saimniecības pārzinis vēl joprojām stāvēja tai pašā vietā, taču viņš raudzījās pāri meitenēm. Ļaunos vaibstus bija izdzēsusi atvieglojuma izteiksme. Laura pagrieza galvu — un tad saprata: Atila Morduks bija viņām izglābis dzīvību.
Tikai dažus metrus aiz viņām zemē gulēja Reimārs fon Rāven-šteins, rokā turēdams iespaidīgo Pauršķaidi. Dzeloņlode bija ietriekusies dziļi viņa pierē. Acīm redzami ierocis bija trāpījis bruņiniekam, nolaizdams viņu no kājām tieši tajā mirklī, kad viņš grasījās izrēķināties ar abām meitenēm.
Un mēs par nepamanījām, ka viņš mums ricis tik tuvu klāt, Laura iedomājās, un viņas ceļgali nodrebēja.
Viņa nesaprata, vai Nežēlīgais bruņinieks ir miris vai tikai ievainots. Pēc visa, kas ar viņu jau bija piedzīvots, Laura drīzāk pieņēma, ka viņam laikam gan neviens un nekas neko nespēja nodarīt. Nebija gan pārāk daudz laika nodoties pārdomām, jo Atila Morduks gāzelēdamies nāca tuvāk.
— Nu gan raisieties prom, žigli! — viņš nepacietīgi uzsauca meitenēm. Paliecies pretī, viņš pastiepa viņām roku. Lāpas gaisma atspoguļojās uz viņa plikā galvvidus, kas laistījās, it kā būtu tikko nopulēts.
Laura satvēra pasniegto roku, uztrausās augšā un tad palīdzēja arī Kajai. Nopurinādama putekļus no apģērba, viņa pavērās plikpaurī lielām acīm. — Vai... tu ari esi viens no mūsējiem? — viņa neticīgi pavaicāja.
Atila pacēla kuplās uzacis un izskatījās manāmi apvainots.
— Un kā tad tu domāji? — viņš norūca.
— Tad tas laikam biji tu, kas mani pēdējās dienās visu laiku vēroja, vai ne?
— Skaidrs, ka es. Kādam jau arī bija jāskatās, lai tev nenotiek nekas slikts.
Laura piepūta vaigus. — Nekas slikts? — Viņa sašutusi iesprauda rokas sānos. — Nekas slikts, tu saki? Un kā tu nosauktu to, ko mēs šonakt...
— Bļem — bļem — bļem! Nāciet vienreiz, vai arī gribat te palikt kā pielīmētas? — To teicis, saimniecības pārzinis pagriezās un aizlīgojās uz īsajām kājelēm. Laura un Kaja paspēja tikai pārmīt ašu skatienu, iekams sekoja viņam.
Atilas smagnējā pīles gaita izrādījās visai maldinoša. Viņš tika uz priekšu daudz ātrāk, nekā izskatījās, un draudzenēm nācās pielikt soli, lai neatpaliktu.
Kolīdz viņi bija pagriezušies ap nākamo stūri, Atila Morduks apstājās un pastūma sāņus viegli izvirzītu mūrakmeni. Pavērās slepenas durvis, aiz kurām rēgojās vītņotas akmens kāpnes.
Morduks norādīja uz kāpnēm. — Tās ved uz pils pagalmu! — viņš sacīja. Tad veikli izņēma no turekļa lāpu un iespieda Laurai rokā. — Pasteidzieties, laika vairs nav daudz!
Laura iegāja tumšajā kāpņu ailē un ar lāpu izgaismoja ceļu augšup. Gliemežveida spirāle šķita vijamies bezgala tālu, līdz iz-zuda tumsā. Laura piebikstīja Kajai, kas izbijusies stāvēja viņai līdzās. — Nāc, — viņa sacīja, uzlika kāju uz apakšējā pakāpiena un sagatavojās ilgam kāpienam. Kaja sekoja viņai. Pēc dažiem pakāpieniem Laura vēlreiz apstājās un pagriezās pret saimniecības pārzini. — Paldies. Liels paldies!
Arilas seja satumsa. — Ejiet taču vienreiz! — viņš steidzināja. — Ātri!
Tai pašā mirklī ejā atskanēja troksnis, un tālīnajā lāpu gaismā parādījās granītpelēks stāvs — Reimārs fon Rāvenšteins!
Atila steigšus paķēra no sienas āvu, saniknoti iekliegdamies:
— Taisieties jel, ka tiekat!
Laura un Kaja panikā steidzās augšup pa kāpnēm. Viņas vēl dzirdēja, kā aiz muguras aizdarījās durvis, rad no dzīlēm neatskanēja vairs ne skaņas. Tikai viņu pašu soļi atbalsojās kāpņu telpā, kas likās nekad nebeidzamies.
Kad viņas pēdīgi bija nokļuvušas augšā, Laurai šķita, ka aiz muguras palikuši krietni vairāk nekā tūkstoš pakāpienu. Lāpa uzliesmoja un nodzisa. Pēdējā atspīdumā vēl varēja saskatīt šauras dzelzs durtiņas, kas veda uz pagalmu.
Kad meitenes iznāca ārā, viņām pretim uzvilnīja ledains nakts gaiss. Valdīja spēcīgs sals, un zeme bija sasalusi akmens cieta. Klajās debesīs virs pils spīdēja pilnmēness, apmirdzēdams ēkas ar sidrabainu gaismu.
Laura neviļus apstājās. Mēness gaisma bija piedzīvojusi savādas pārmaiņas, kļūdama spožāka un starojošāka. Bet varbūt viņa maldījās. Pēc daudzajām stundām, ko viņas bija pavadījušas pils pagrabā, Laurai, iespējams, ikviena gaisma būtu likusies starojoša. Un tomēr — mēness šai naktī spīdēja gluži īpaši. Turklāt gaiss atkal oda pēc sniega — pilnīgi nešaubīgi.
— Ko tu vēl gaidi? — Kajas nepacietīgā balss Lauru izrāva no pārdomām. — Mēs taču steidzamies, vai ne?
Un kā vēl viņas steidzās!
Lūkasam no sirds nokrita gluži vai vesela akmeņu lavīna, kad abas meitenes iebrāzās viņa istabā. — Kāda laime! — viņš atviegloti iesaucās. — Atila patiešām jūs atrada?
— Atila? — Laura brīnījās. — Tad tu viņu atsūtīji mūs meklēt?
Lūkass pamāja. Atvērdams drēbju skapi un paraudzīdams slēptuvi, viņš pastāstīja meitenēm, kā bija saticis Arilu un uzlūkojis viņu ar aizdomām. Tās bija tikai augušas augumā, kad saimniecības pārzinis bija kategoriski aizliedzis stāstīt pamātei par Lauras un Kajas pazušanu. Tas neko nedošot, viņš bija apgalvojis, un solījis pats iet meklēt meitenes. Rāvenšteinas pilī neviens neorientējoties labāk par viņu pašu, jo viņš te strādājot jau vairāk nekā simt gadus!
— Paga, paga, Lūkas, — Laura apjukusi pārtrauca brāli. — Vai viņš tiešām teica “simt gadus”?
’ -Jā.
— Bet tas taču nozīmētu, ka Atilam Mordukam jau ir krietni pāri simtam! — Kaja brīnījās.
— Jā gan, — Lūkass atbildēja. — Un tas nu gan nav īsti loģiāli, vai ne? Varbūt viņš uztraukumā pārteicās.
Lūkass aši izcēla skapja aizmugurējo sieniņu un izvilka no slēptuves Apskaidrības kausu. Griestu lampas gaismā tas mirdzēja un dzirkstīja, kamēr Lūkass to pasniedza māsai. — Nāc, — viņš nepacietīgi sacīja. — mums jāsameklē burvju vārti. Vai tu gadījumā nezini, kur tie varēru būt?
— Nē, — Laura papurināja galvu, uzmanīgi saņemdama vērtīgo mantu savās rokās. — Bet varbūt Persijam vai mis Mērijai ir kāda ideja?