— Tad gan mēs esam ķezā, — Lūkasa seja kļuva nopietna.
— Kad pirms stundas gribēju viņus satikt, viņi nekur nebija atrodami.
— Tad viņi vēl joprojām atrodas slimnīcā, — Laura prātoja.
— Un ko mēs tagad darīsim? — Kaja nopūtās.
— Jāiet pie profesora Austruma, — Laura izlēma. — Varbūt viņa mājā atradīsim kādu norādi par vārtiem.
Viņi jau bija tikuši pie durvīm, kad meitene ievēroja vāzi uz brāļa rakstāmgalda. Tajā bija ielikti divi lieli, sarkani ziedi ar garām, dzeltenām putekšņlapām. Alamaniū ļnmicea miraculosa ziedi.
— Man likās, tu Pūķezera saliņā noplūci tikai vienu ziedu?
— Tā jau arī bija, — Lūkass atbildēja.
— Un kur tu dabūji otru?
— Aizvakar kapenēs.
— Jocīgi — kā tas tur varēja nokļūt?
Lūkass nepacietībā saviebās. — Nav ne jausmas. Bet tagad mums nudien ir darāms kas svarīgāks, nekā lauzīt par to galvu. Nu, ko mēs vēl gaidām?
— Labs ir, — Laura norūca un pagriezās uz durvīm.
Tagad tieši Lūkass aizkavēja došanos ceļā. Viņš piepeši iebelza sev ar plaukstu pa pieri un nomurmināja: — Gandrīz vai būtu aizmirsis! — Zēns aizsteidzās atpakaļ pie rakstāmgalda, izvilka atvilktni un paņēma Kajas mobilo telefonu. — Iepriekš atradu jūsu istabā, — viņš paskaidroja, pasniegdams to Kajai. — Domāju, ka labāk paņemšu līdzi, nekā ja kāds nozags. — Tad viņš pagriezās pret Lauru. — No tavējā gan nebija ne vēsts.
— Nevarēja arī būt, doktors Tumšickis man to vakarnakt atņēma. Ceru, ka beidzot varam iet.
— Jā, jā, — Lūkass padevīgi norūca.
— Ir jau arī laiks, — Laura atteica. Iekams viņi izgāja no istabas, meitene piekodināja Kajai un brālim uzmanīties. — Neviens mūs nedrīkst ieraudzīt nesam kausu. Pat tie gudrīši, kas to vien zina kā mācīties, uzdos tikai stulbus jautājumus. Un, ja mūs atklās tumsas piekritēji, tad ir vāks!
Laura gāja pa priekšu. Viņa stiepa kausu, neaizmirsdama laiku pa laikam paskatīties apkārt, lai pārliecinātos, ka neviens viņus nenovēro. Ievērodami vislielāko piesardzību, viņi izlavījās pa internāta gaiteņiem un pa nomaļāku sētas izeju nokļuva ārā.
Spožajā mēnessgaismā bērnus varēja redzēt pa labu gabalu. Tāpēc viņi pārvietojās cieši gar pils mūriem, kamēr ieslīdēja parkā. Piepeši draugi satrūkās. Tuvojās kāds nepazīstams stāvs. Tas bija vīrietis. Cik vien iespējams iespiedušies mūra ēnā, viņi aizturēja elpu, kamēr svešais nāca tuvāk. Par laimi, tas bija tikai Sņaucer-pufs, vēstures skolotājs, kas, domās iegrimis, stūrēja uz internāta ēkas pusi un neveltīja viņiem ne mazāko uzmanību. Kad viņš bija pazudis pilī, trijotne drošības labad pagaidīja vēl dažas sekundes, iekams devās tālāk.
Beidzot viņi bija sasnieguši parku. Koki un krūmi sniedza bagātīgas aizsega iespējas. Turklāt šeit daudz mazāk nekā pils tuvumā draudēja briesmas, ka viņiem kāds nejauši uzskries virsū. Pienākot pie apaļā laukumiņa, viņi ieraudzīja, ka tur atrodas tikai pieminekļa pamatne. Laura atviegloti uzelpoja. Bīstamākā ceļa daļa nu bija aiz muguras.
Draugi iegriezās taciņā, kas veda uz profesora Austruma namiņu. Spārnotas melnas ēnas plivinājās naktī. Laura pavērās augšup debesīs un manīja pavīdam apogu pārīti, kas ligzdoja vecajā ozolā aiz sporta zāles. Baisie kliedzieni, kas atskanēja pēc tam, apstiprināja šo pieņēmumu. Tad no austrumu torņa pāri viņu galvām pēkšņi pārlaidās sikspārņu bars. Gandrīz vai likās, ka spārnotie zvēriņi gribētu palīdzēt draugiem viņu svarīgajā misijā, pieteikdamies par pavadoņiem
Laura smaidīdama nolaida skatienu — un pamatīgi pārbijās. Viņas priekšā iznira tumšs stāvs, aizšķērsodams ceļu. Tas bija Albīns Ellerkings. Viņam uz pleca sēdēja Zēvele, vecais kaķis.
— Stāt! — Zēvele nošņācās.
Borborons, kļūdams arvien nervozāks, vēroja Gaišredzīgo kristālu. Burvju akmens rādīja baltos bruņiniekus, kas, cīnīdamies ar melno miglu, jau gandrīz bija sasnieguši Laiku ieleju viņpus Pēr-koņkalniem. Bultspārnis, gaismas sūtnis, laidās virs jātnieku pulka, raudzīdamies pēc ienaidnieka.
Sirīna, kas arīdzan lūkojās kristāla lodē, ņirdzīgi iesmējās.
— Paskat tik, paskat — tas puika! — viņa nomurmināja, ar līko pirkstu norādīdama uz Alariku, kurš jāja pulciņa beigās. — Izskatās, ka viņš tīri ātri atkopies pēc izbailēm.
Melnais hercogs jautājoši palūkojās uz veidolu mainītāju.
— Vai esi droša, ka viņu pasākums nevainagosies ar veiksmi?
Sirīna bezbailīgi atbildēja Melnā hercoga skatienam. — Pilnīgi droša, Borboron. Ļauj tiem ākstiem jāt uz vārtiem — viņi gaidīs velti!
Viņa veikli atknibināja ķēdīti ar amuletu un pastiepa Borbo-ronam pretī stilizēto riteni ar spieķiem. — Vai man patiešām jums vēl jāskaidro, kāda vara pieder Laika ratam?
Veidolu mainītājai acis iemirdzējās kā vājprātīgai, un viņas bālā seja savilkās triumfējošā vieplī. — Tas man dos ziņu, kad kauss būs kritis mūsu ienaidnieku rokās!
Viņa pacēla roku un ļāva zelta amuletam šūpoties Melnā hercoga sejas augstumā. — Raugieties vērīgi, Borboron, raugieties vērīgi: Laika rats klusē, tas ir rāms un nav iemirdzējies. Un tas nozīmē, ka vērtīgais kauss vēl ir mūsu rokās, kaut arī tiem ākstiem liktos citādi! Šoreiz uzvara būs mūsējā, Borboron, un neviens mūs nespēs apturēt.
To teikusi, viņa izplūda ņirdzīgos smieklos un atkal aplika ap kaklu ķēdīti ar amuletu.
Taču Melnais hercogs iegrima pārdomās. Gandrīz viņš šaubītos par Sirīnas vārdiem.
Laura nespēja nekādi reaģēt, jo viņa nebija rēķinājusies ar Albīnu un viņa runci. Arī Lūkass un Kaja stāvēja kā zemē iemieti.
Dārznieks pavēloši pastiepa Laurai pretim roku, bet Zēvele atvēra šķībo kaķa muti. — Dod šurp kausu! — viņš noņaudēja.
Laura piespieda Apskaidrības kausu sev klāt un bezbailīgi paskatījās dārzniekam acīs. — Nekad! — viņa paziņoja.
— Tad man nāksies tevi piespiest, — Zēvele nošņācās.
— Skaties!
Albīns Ellerkings pacēla roku un norādīja uz debesīm. Laura pārsteigta pavērās augšup. Virs viņiem bez mazākā troksnīša riņķoja milzīgs mākonis, kurā bija tūkstošiem vārnu.
Kaja pārbijusies ievaidējās, arī Lūkasam paspruka apslāpēts baiļu kliedziens.
— Kā redzi, tās ieguvušas papildspēkus un gaida tikai manu mājienu! — dārznieks draudēja ar runča muti.
Laura norija siekalas. Nāves vēstnešu bars sudrabainajās nakts debesīs nudien bija baiss skats. Ja tās metīsies viņiem virsū, tad bija gaidāms neizbēgams gals. Tomēr Laura neļāvās iebiedēties. Cieši satvērusi zelta trauku, viņa uzmeta Ellerkingam drošsirdīgu skatienu. — Nē, nekad! — viņa izlēmīgi sacīja. — No brīva prāta es kausu nekad neatdošu!
Dārznieka acīs ieplaiksnījās bīstama dzirksts, viņš atbildēja meitenes skatienam ar īgnu grimasi. Glūnīgais runcis savieba purnu atbaidošā vieplī un nošņācās kā trakojošs pūķis. Sēra dzeltenā sātana acs iegailējās ļaunu vēstošā mirdzumā, un kā izšauta bulta Zēvele no saimnieka pleca metās tieši Laurai sejā.
Uzbrukums bija tik negaidīts, ka Laura reaģēja pārāk vēlu. Viņa pasitās sāņus pašā pēdējā mirkli. Tikai par mata tiesu meitene izglābās no asajiem nagiem, taču zaudēja līdzsvaru un paklupa. Lai nenogāztos, viņai vajadzēja izplest rokas, un kauss no tām izsli-dēja. Tas nokrita zemē un apgāzās. Vāciņš, skaļi nošķindēdams, noslīdēja, un dārgais dzīvības ūdens sāka lieties zemē.
Kaja un Lūkass tikai izmisumā iekliedzās, bet Laura uz karstām pēdām rīkojās. Viņa zibensātri pieliecās, pacēla kausu un piespieda sev klāt. Nebija pagājis vairāk par pāris sekundēm, tomēr uz sasalušās zemes bija izveidojusies neliela eliksīra peļķīte. Zēvele kāri metās tai virsū un ar purnu pieplaka šķidrumam. Albīns Ellerkings ar apmierinātu smaidu vēroja, kā runcis, skaļi šmakstinādams, laka brīnumaino vielu.