Piepeši Zēvele meta mieru un izgrūda tādu brēcienu, ka Laurai tas izgāja cauri kauliem. Runča trekno rumpi sagrāba nevaldāmi drebuļi. Tas novērsās no peļķītes, smagiem soļiem piesteberēja pie saimnieka un ņaudēja tā, ka vai mati cēlās stāvus.
Albīns Ellerkings skatījās uz runci šausmās ieplestām acīm, nekustēdamies ne no vietas un nespēdams apjēgt, kas noticis viņa mīlulim. Tas noteikti bija kas drausmīgs, jo dārznieks aizvēra acis. Tad arī Laura ieraudzīja, kas Zēvelem bija atgadījies — kaķis sāka pūt, vēl dzīvs būdams! Rūsas sarkanajā kažokā parādījās jēlumi, kas pletās arvien lielāki, it kā tos no iekšpuses būtu izēdusi kodīga skābe, miesa zem tiem bija pārvērtusies par iepuvušu gaļu, kas jau izplatīja pretīgu maitas dvaku.
Albīns Ellerkings sāpēs iegaudojās, un nu draugi pirmoreiz izdzirda viņa balsi. Tā bija smalka un spiedzīga kā vecīgam knēvelim. — Nē! Nē! — dārznieks brēca kā prātu zaudējis, metās pie runča un, ieskāvis to rokās, aizbēga nakts tumsā. Vārnas pie debesīm sekoja viņam. Milzīgais bars apgriezās un vienā mirklī bija pazudis bez pēdām.
Likās, Lauru pārņēmis šoks. Tomēr ne jau gluži kaķa liktenis viņai bija ķēries pie sirds. Viņai acumirklī bija tapis skaidrs, cik viltīgi Kvintuss Tumšickis viņu bija aptinis ap pirkstu.
— Kāda es biju idiote! — viņa nomurmināja un neticīgi pakratīja galvu. — Tagad saprotu, kāpēc viņš man ļāva nolasīt savas domas!
Lūkass ar Kaju neizpratnē lūkojās Laurā. — Ko... ko tu ar to domā, Laura? — Lūkass pēdīgi jautāja.
— Doktors Tumšickis mani pamatīgi piemuļķoja. Viņš uzreiz noprata, ka esmu atnākusi tikai tāpēc, ka gribēju nolasīt viņa domas. Tādēļ viņš izlikās, it kā Apskaidrības kauss būtu paslēpts Reimāra dārgumu krātuvē. Turklāt viņš pilnīgi skaidri zināja, ka tur mēs nekad to neatradīsim, bet gan...
Laura apklusa un ar arvien lielāku izmisumu noskatījās uz zelta trauku, ko turēja rokā.
— Bet gan ko? — Kajas balss nepacietībā aizlūza.
— Ber gan... Grāla kausa atdarinājumu ar nāvējošo eliksīru!
— Laura tik tikko dzirdami nočukstēja un tad, riebuma mākta, aizsvieda neīsto kausu.
Kauss krūmos apgāzās, un tā saturs izlija pār zariem. Tūdaļ atskanēja klusa šņākoņa. Pacēlās dūmi, un draugi šokēti ieraudzīja, ka krūmi saruka un jau pēc maza brītiņa bija iznīkuši kā nopļauti.
— Ak, nē! — Kaja noskurinādamās papurināja galvu un pagriezās pret draudzeni. — Un kur ir īstais kauss?
Laura maķenīt nervozi pievērsa acis debesīm. — Kapenēs — kur tad vēl?
— Loģiāli, vai ne? — Lūkass piebilda.
— Jā, skaidrs! — Kaja žigli atteica. — Man jau uzreiz tā likās!
— Bet tad viņas sejā atkal iezagās domīga izteiksme. — Un kur ir vārti?
— Kaja, beidz, neizliecies taču dumjāka, nekā tu esi! — Šķita, ka Laurai krīt uz nerviem draudzenes neaptēstība. — Mēs taču gājām pie profesora, lai to uzzinātu, — vai tad tu jau aizmirsi?
— Nē, nē, protams, ka ne, — rudmate steigšus apliecināja.
Iekams Lūkass vēl paguva iedzelt ar kādu asprātību, Laura
viņam uzmeta brīdinošu skatienu, kas ieteica labāk atteikties no šīs domas — patiešām, nebija īstais brīdis!
— Labi, nāciet! — Laura nokomandēja un pagriezās, lai ietu. Nākamajā brīdī viņa atkal apstājās. — Pag, pag, — viņa teica un jautājoši palūkojās brālī. — Kur tieši tu kapenēs atradi to otru ziedu?
— Padziļinājumā, kur stāvēja kauss. Tas, par kuru mēs domājām, ka tas ir Grāla atdarinājums. Zieda kāts bija ieķēries kādā rotājumā.
— Ieķēries, tu saki?
— Eksakteniski.
Laura savilka pieri grumbās. — Vai saprotat, ko tas nozīmē? — viņa tad vaicāja.
— Nojaušu, uz ko tu tēmē, — Lūkass atbildēja un pastūma augstāk brilles, kas bija noslīdējušas uz degungala.
— Diezgan vienkārši, vai ne? Vienīgā vieta, kur aug Alamania punicea miraculosa, ir saliņa Pūķezerā, — Laura paskaidroja, — un ja kāds no tās ziediem ieķēries kapenēs esošajā kausā, tad tas automātiski nozīmē...
—... ka kauss jau reiz ir pabijis uz saliņas! — Lūkass viņu pārtrauca.
— Tieši tā! Un tad rodas jautājums: kāpēc kauss jau ir bijis uz saliņas? Kā mēs pa šo laiku esam noskaidrojuši, tumsas aizstāvji to pēdējo ziemas saulgriežu laikā atveda uz kapenēm. No tā izriet, ka tas iepriekš ir bijis uz saliņas. Un tam ir tikai viens vienīgs loģisks izskaidrojums!
Viņa gaidoši pavērās Kajā. Bet Kaja tikai paraustīja plecus. — Kā lai es to zinu?
— Tas taču pavisam vienkārši! — Laura atbildēja un savilka lūpas smaidā. — Jo uz Drūdezera saliņas atrodas burvju vārti — tāpēc!
— Man jau uzreiz tā likās! — Kaja pamāja kā par kaut ko pašsaprotamu.
Laura un Lūkass atteicās no komentāriem un aizsteidzās Bendesmežā virzienā. Kaja lūkoja pēc iespējas ātrāk viņus panākt. Iespēja, ka nakti vienai nāksies šķērsot šaušalas iedvesošo mežu, viņu spārnoja tik ļoti, ka meitene panāca draugus itin drīz.
Kaja hija raizējusies veltīgi. Nolādētais mežs šoreiz draugiem iedvesa daudz mazākas bailes nekā pēdējā apciemojumā. Viņiem arī nebija laika ieklausīties nepazīstamos trokšņos vai mēģināt saskatīt briesmas katrā noslēpumainā ēnā.
Draugus tikai uz mirkli pārņēma haisa sajūta, kad viņi bija nokļuvuši pie vecajām kapenēm. Viņi taisni vai gaidīja, ka pretī atskanēs vārnu spalgie ķērcieni. Taču koku galotnēs valdīja klusums. Kad Laura ciešāk ieskatījās koku vainagos, viņa tajos nevarēja atrast nevienu āmuļu puduri. Turklāt to bija bijis tik daudz! Laura nodomāja, ka nāvi vēstošie putni būs piebiedrojušies savam kungam un pavēlniekam. Gan jau Albīns Ellerkings tobrīd ar savu tumšo mākslu palīdzību pūlējās uzturēt pie dzīvības Zēveli. Tādēļ viņš acīmredzot ir nemanīja, ka vārnas neapsargā kapenes, kā to prasīja viņu pienākums. Katrā ziņā draugiem izdevās nepamanītiem tikt līdz ieejai.
— Mums vajadzētu uzmanīties, — Laura ierosināja. — Tu pagaidi pie ieejas, Lūkas, un skaries, lai neviens mūs nepārsteigtu.
Bija redzams, ka Lūkasam priekšlikums it nemaz nebija pa prātam, kaut arī doma bija visai saprātīga. Viņš negribīgi padevās.
— Labs ir, — viņš bez kāda entuziasma norūca. — Bet, lūdzu, pasteidzieties! Galu galā mums vēl jāpagūst nokļūt līdz salai, iekams nav uzlēkusi saule!
Laura neko neatbildēja un kopā ar Kaju pazuda tumšajās kapenēs.
29. nodaļa NĀVES BRIESMAS LAMATĀS
Melna migla pašķīrās, un Paravaina un balto bruņinieku acīm atklājās iespaidīgs skats. Lai gan jau sen bija iestājusies nakts, gaismas stabs, kas bija izveidojies Laiku ielejas vidū un, likās, sniedzas līdz pat bezgalībai, visu ieplaku bija piepildījis ar pārpasaulīgu gaismu.
Alariks neviļus aizturēja elpu un pārsteigts nopētīja maģiskos vārtus. Atšķirībā no bruņiniekiem viņš tos vēl nekad nebija skatījis savām acīm, un šī aina uz viņu atstāja milzīgu iespaidu.
Paravains lika vīriem nokāpt no zirgiem. — Pagaidiet mani šeit un raugieties, lai mūs neviens nepārsteidz! — viņš pavēlēja. Tad viņš devās uz burvju vārtiem.
Kamēr bruņinieki aprūpēja zirgus, Alariks steidzās pakaļ vadonim. — Kungs! Lūdzu, kungs! — viņš diedelēja. — Paņemiet mani līdzi!