Taču Paravains rikai papurināja galvu. — Nē, Alarik, par to nevar būt ne runas. Tava vieta ir pie bruņiniekiem — lūdzu, ej atpakaļ un pagaidi!
Neveltīdams zēnam vairs nekādu uzmanību, viņš turpināja ceļu. Pie vārtiem viņš apstājās un gaidīja. Jau sen samierinājies ar to, ka cerības būs veltas, viņš tur tomēr izturēs līdz pēdējam mirklim.
Laura un Kaja beidzot bija tikušas līdz kapa kamerai. Slepenās durvis, kas pirmajā apciemojuma reizē bija sagādājušas tādas galvassāpes, stāvēja līdz kājai vaļā. Toreiz, steigdamies pakaļ trijotnei,
Albīns Ellerkings noteikti bija aizmirsis tās aizvērt. Laura un Kaja iegāja kapa kamerā un apstājās pie mazās nišas sienā. Nerunādamas ne vārda, viņas lūkojās Apskaidrības kausā, kas kabatas lukturīšu gaismā mirdzēja tā, it kā to apstarotu visspožākā gaisma.
Izjuzdama tādu kā satraukuma un godbijības sajaukumu, Laura aplūkoja dārgo trauku. Tad re, kāds tas bija, kauss, ko viņa bija izmisīgi meklējusi nu jau vairāk nekā divas nedēļas! Nekas viņai nebija bijis svarīgāk kā atrast kausu. Bet nu, kad tas stāvēja Laurai priekšā, viņa vilcinājās to satvert, jo meiteni bija pārņēmusi dīvaina sajūta. Piepeši viņai šķira ārkārtīgi aizdomīgi, ka atlicis tikai pastiept roku pēc ilgotā kausa, nepārvarot ne mazāko šķērsli.
Pārāk vienkārši, viņu brīdināja iekšējā balss. Kaut kas te nav lāgā!
Kaja pārsteigta palūkojās uz Lauru. — Ko tu vēl gaidi? Mums taču nav tik daudz laika!
Laura domīgi iekoda lūpā. Droši vien Kajai bija taisnība. Drīz tu sāksi visur saskatīt spokus, Laura, viņa pārmeta pati sev. Tu pat tur ieraugi problēmas, kur to vispār nav!
Ilgi neprātodama, viņa atmeta visus apsvērumus un pienāca pavisam klāt pie nišas. Izstiepusi rokas, viņa uzmanīgi nocēla kausu no mazā akmens paaugstinājuma, uz kura tas bija novietots. Acis pievērsusi kausam, Laura pagriezās pret Kaju. — Vai nav brīnišķīgs? — viņa tīksminādamās vaicāja.
Kajas seja staroja. Viņa pamāja. — Patiešām brīnišķīgs.
— Sasodīts! — Sirīna šausmās nošņācās un pielēca kājās no soliņa. Amulets viņas kaklā ietrīsējās un pēkšņi iekvēlojās.
Borborons neticīgi raudzījās veidolu mainītājā. Viņa pekles skatiens nāves bālajā sejā dega sarkans. — Nolādēts! — viņš uzbrēca apjēgu zaudējušajai sievietei. — Par to tu man samaksāsi!
Neprātīgā trakumā viņš metās Sirīnai virsū. Viņa roka jau
pašāvās uz priekšu, lai sakamptu sievieti aiz rīkles, kad amulets norima un apdzisa.
Sirīna izplūda atvieglotos smieklos. Taču Melnais hercogs vēl joprojām pārskaities viņā noskatījās.
— Ko tas, velns parāvis, nozīmē?
— Neko tādu, kas jums varētu sagādāt raizes, Borboron, — veidolu mainītāja, atguvusi savaldīšanos, atbildēja. Kausu gan viņi ir dabūjuši, taču tas neko vairs nedos. Neko! Neko! Neko!
Laura un Kaja, apbrīna pārņemtas, noraudzījās kausa, kad zeme piepeši iedrebējās un kaut kas sāka dunēt un dārdēt . Arvien pieaugošais troksnis vēlās uz kapa kameras pusi kā strauji tuvāk nākošs pērkons. Meitenes pārņēma šausmas. Kas tas bija? Ko tas varēja nozīmēt?
Piepeši Laurai viss kļuva skaidrs: noņemot kausu, viņa noteikti bija iedarbinājusi kādu slēptu mehānismu, kura uzdevums bija... aizslēgt kameru, viņai acumirklī iešāvās prātā.
— Ātri, laižamies! — viņa iebļāvās. — Skrienam projām! — Viņa metās apkārt un steidzās uz izeju, taču bija jau par vēlu.
Ieejas durvis aizkrita viņām acu priekšā, norībēdamas ar tādu brīkšķi, ka vai ausis aizkrita, un tai pašā mirklī no kapu kameras sānu sienām ar milzu sparu sāka lidot lieli akmeņi. “Zvākš! Zvākš!” tie švīkstēja meitenēm garām.
Abas draudzenes lūkoja rast aizsegu aiz sarkofāga kameras vidū. Taču akmeņi gāzās no visām pusēm. Viens no šāviņiem trāpīja pa galvu Kajai, un meitene nokrita. Par laimi, bombardēšana ar to bija galā.
Laura skaļi iekliedzās, pielēca klāt draudzenei un nometās ceļos viņai līdzās. Kajai no rētas pierē tecēja asinis, un viņa bija zaudējusi samaņu. Laura aši satvēra viņas roku un uztaustīja pulsu. Kaja bija dzīva.
— Kaja! Mosties! Lūdzu, Kaja!
Taču draudzene nereaģēja. Laura viņu satvēra aiz pleciem un spēcīgi sapurināja. Bet arī tam nehija panākumu — Kaja nenāca pie samaņas.
Laura izvilka no kabatas lakatiņu, lai noslaucītu Kajas asiņojošo hrūci, kad piepeši izdzirda urdzošas skaņas. Viņa pārsteigta atliecās un paskatījās visapkārt. No ieraudzītā meitenei aizrāvās elpa: no caurumiem, kas hija izveidojušies sienā, neskaitāmās strūklās šļācās ūdens, kas neticami ātri pārvērtās varenos strautos.
Tad re, kāpēc pagājušoreiz kapu kamerā es aiz sienas varēju dzirdēt šalkoņu, Laura nodomāja. Acīmredzot pazemes ūdensvada sistēma savieno kapenes ar Drūdezeru.
Grīdu nu jau pilnībā sedza ūdens — un tas arvien turpināja celties.
Ja mēs pēc iespējas ātrāk netiksim no šejienes laukā, tad noslīksim tikpat nožēlojamā veidā kā tie četri bruņinieki, kas guldīja kapā Reimāru fon Rāvenšteinu, Laurai iešāvās prātā.
Viņa kā paralizēta stāvēja un stingi raudzījās kāpjošajā ūdenī. Atdzīvojās jau sen aizmirstas atmiņas, kuras viņa nespēja aizgai-ņāt. Aina ar negadījumā cietušo auto, kur bija ieslodzīta viņa un viņas māte. Arī toreiz ūdens bija kāpis arvien augstāk un augstāk, vēl augstāk un tad... Laura juta, kā viņu pārņem neizmērojama panika. Viņa nespēja formulēt nevienu skaidru domu, nespēja pacelt ne pirkstiņa. Kustējās tikai viņas lūpas. — Nē, nē, nē! — viņa čukstēja. Tikai “nē, nē, nē”. Tad viņa sāka drebēt pie visām miesām, un elpa kļuva straujāka.
Un ūdens rikai cēlās un cēlās.
Tā bija Kaja, kas Lauru atmodināja no sastinguma. Viņa bija nākusi pie apziņas, un no brūces vairs netecēja asinis. Ar pūlēm viņa piecēlās sēdus un izrunāja dažus gandrīz nesaprotamus vārdus:
— Laura... mans... mobilais.
Tikai rad, kad Kaja vēlreiz nomurmināja to pašu, Laura reaģēja. Viņa raudzījās Kajas asinīm klātajā sejā, gluži kā atmodusies no dziļa sapņa. — Ko tu teici?
— Mans... mobilais, — rudmate atkārtoja. — Lūkass...
— Kas ir ar Lūkasu?
— Piezvani... viņam, — Kaja čukstēja.
Beidzot Laura atdzīvojās. Žigli pārmeklējusi Kajas kabatas, viņa beidzot atrada mobilo tālruni. Viņa jau grasījās uzspiest brāļa numuru, bet tad vīlusies nolaida roku. — Johaidī! — viņa nolādējās.
— Te nav tīkla! — Laura tuvināja Kajas acīm tālruni, kura displejā parādījās “meklē operatoru”. — Sienas pārāk biezas. — Vislabprātāk viņa būtu skaļi iegaudojusies. Meitene vīlusies aizmeta mobilo telefonu, kas tumšā kaktā, skaļi nošļakstēdams, iekrita ūdenī.
— Žēēl... — Kaja nočukstēja, iekams no jauna zaudēja samaņu. Laura steigšus mēģināja uzpurināt augšā draudzeni. Kad tas izrādījās veltīgi, viņa tai iecirta dažas skanīgas pļaukas, pārliecās pāri un uzsauca: — Nē, Kaja, nē! Tu tagad nedrīksti atkal zaudēt samaņu! Lūdzu, nē!
Kaja atkal atvēra acis. Viņa kā apmāta atzvēlās pret sarkofāgu un nespēja pievērst uzmanību ne izmisušajai draudzenei, ne kāp-jošajam ūdenim.
Viss, Laurai izšāvās cauri galvai, viss beidzies. Bet tad kā no zila gaisa viņā uzplaiksnīja atklāsme. Protams! Lūk, iespējai
Ja vien viņas ideja izdosies.
Laura lūkoja koncentrēties. Viņa sakopoja domas un nenovērsdamās raudzījās uz durvīm. Tad viņa aizvēra acis.