Lūkass bija iekārtojies uz celma un garlaikots spēlējās ar savu Borisa Bekera Vimbldonas turnīra bumbiņu. Hops... Hops... Hops...
Kur tās meitenes bija palikušas? Kapu kamera taču nebija tik dziļi zem zemes, lai viņām vajadzētu vairāk nekā piecpadsmit minūtes, lai iznestu kausu. Bet varbūt viņam bija sagājusi grīstē atmiņa, un viņš kļūdījies, nosakot attālumu.
Lūkass, domās iegrimis, mētāja gaisā bumbiņu, to atkal uztverdams. Taču te viņam pēkšņi iepletās acis, un viņš apjucis papurināja galvu. Bumbiņa, kas nule bija pamesta augšā, nekrita vis atpakaļ viņam rokā, bet gan trajektorijas vidū apstājās un šūpodamās palika karājamies gaisā!
— Ko? — Tas taču nebija iespējams! Tas taču nepavisam nebija loģiāli un runāja pretī visiem smaguma spēka likumiem! Un tomēr viņš pats savām acīm varēja vērot, ka tenisa bumbiņa nekustīgi stāvēja gaisā vairāk nekā metru virs zemes!
Lūkass apmulsis noņēma acenes un izberzēja acis. Tad viņš uzmanīgi izstiepa labo roku, lai satvertu bumbiņu. Tai pašā brīdī rā nokrita zemē, aizripodama uz kapeņu ieejas pusi. Un rad beidzot Lūkass saprata, ko nozīmēja šis mistiskais gadījums.
Tā bija zīme no viņa māsas! Laurai bija vajadzīga palīdzība!
Zēns steigšus uzlika brilles, pietrūkās no celma un metās iekšā kapenēs.
Lūkass stāvēja no Maltas marmora darināto slepeno durvju priekšā, aiz kurām atradās kapa kamera. Zēns izbrīnījies paskatījās visapkārt. Kurš gan varēja aizvērt durvis? Pilnīgi neiespējami, ka to būtu izdarījušas Laura un Kaja. No otras puses, kamēr viņš bija stāvējis sardzē pie ieejas, neviens nebija ienācis kapenēs. Un tam, ka durvis būtu aizkritušas pašas no sevis, viņš vispār neticēja. Kas tad bija noticis?
Tomēr, lai cik stipri arī lauzītu galvu, Lūkass neatrada nekādu izskaidrojumu. Viņš zināja tikai vienu — pēc iespējas ātrāk jāmēģina atvērt ieeju kapa kamerā. No iekšpuses tas acīmredzot nebija izdarāms, jo citādi meitenes jau sen būtu parādījušās.
Lūkass steigšus sāka meklēt mūrī Tempļa bruņinieku zīmogu. Viņš itin drīz atklāja akmeni, kurā tas bija iegravēts, uzlika tam virsū īkšķi un no visa spēka piespieda. Tomēr nekas nenotika, kaut arī viņš visu bija darījis tāpat kā pagājušoreiz māsa. Durvis nepakustējās sāņus ne par milimetru. Zēns vēlreiz uzspieda uz zīmoga — un atkal bez panākumiem. Atvēršanas mehānisms vairs nedarbojās. Vai tas bija ieķīlējies? Vai varbūt tas bija sabojāts kā citādi? Lai nu kā, bet Lūkass uzreiz juta, ka meitenēm draud vislielākās briesmas.
Viņš pienāca pavisam tuvu pie mūra, ar kailām rokām sāka pa to dauzīt, saukdams māsu: — Laura? Lauuurāā! Vai tu mani dzirdi, Laura?
Kapa kamerā ūdens jau bija pacēlies gandrīz metra augstumā. Laura nometās ceļos uz Reimāra fon Rāvenšteina sarkofāga. Kaju, kas bija atguvusi samaņu un ar pūlēm pieslējusies kājās, viņa bija satvērusi zem padusēm un nopūlējās uzvilkt draudzeni uz kapa pieminekļa. Apskaidrības kausu viņa jau bija uzlikusi uz tā. Uz lielā sarkofāga viņas bija paglābušās no strauji kāpjošajām ūdens masām. Vismaz uz kādu brīdi — un varbūt ar šo brītiņu pietiks, lai Lūkass viņas varētu atbrīvot. Ja vien viņai patiešām būs izdevies dot viņam zīmi. Vai ar viņas niecīgajām telekinētiskajām spējām būs bijis gana?
Kaja karājās Lauras rokās kā slapjš maiss. Viņa svēra vairāk par visiem pasaules smagumiem. Vismaz Laurai tā likās. — Nāc šurp, Kaja, — viņa sēkdama mudināja draudzeni. — Palīdzi mazliet. Citādi man nekad neizdosies!
— Jā... jā, — Kaja neizteiksmīgi murmināja. Viņa acīmredzot vēl nebija ievērojusi, ka ledainais ūdens viņai sniedzās turpat vai līdz dibenam. Taču galu galā Lauras mudinājumi guva panākumus. Tuklā meitene pieķērās pie Reimāra atdusas vietas, atbalstījās un ar pēdējiem spēkiem pavilkās augšup, līdz ar Lauras palīdzību beidzot bija uzrāpusies uz sarkofāga vāka. Kaja, pilnīgi zaudējusi spēkus, sabruka, un arī Laura ar mokām tvēra pēc gaisa.
Tumšie ūdeņi kāpa arvien augstāk.
Laura nervozi raudzījās uz durvīm. Vai aiz tām neatskanēja troksnis? Viņa pielieca galvu un ieklausījās — un nudien, bija dzirdama dobja dauzīšanās. Kā no liela tāluma līdz viņas ausīm izspiedās ari brāļa balss: — Laura? Lauuurāā!
— Lūkas! — viņa skaļi iegavilējās. — Tev jāuzlauž durvis, Lūkas. Pasteidzies ātrāk!
Lūkass, saliecies līkumā, vienu ausi bija cieši piespiedis pie durvīm. Gandrīz vai šķita, ka viņš būtu pielipis pie marmora sienas. Beidzot viņš saprata, ko Laura kliedza.
Zēns atkal pieslējās stāvus un sabozies pašūpoja galvu. — Kā tad, — viņš pie sevis nomurmināja. — Vispirms uzlauzīšu durvis un tad pieveikšu Hēraklu!
Uzlauzt durvis — kā gan Laura ro iedomājās? Kā lai es to izdaru?
Viņa skatiens drudžaini klejoja pa tumšo eju. Taču tur neslēpās nekas tāds, ko varētu izmantot par instrumentu. Un pat rad, ja viņš kaut ko atrastu, — ari ar lauzni vai kapli vajadzēja milža spēku, lai izsistu caurumu masīvajā sienā. Bet tāda nu viņam diemžēl nebija, un, iespējams, visā pasaulē nebija neviena, kurš būtu pietiekami stiprs...
Acumirklī Lūkasam ienāca .prātā, ko viņš varētu lūgt palīgā. Viņš metās skriet, cik ātri vien spēja.
Ūdens nemitīgi kāpa. Nu jau tas aplaizīja sarkofāga vāku, un bija skaidrs, ka pēc dažām minūtēm pārpludinās arī to.
Laura bija piecēlusies kājās, ar galvu gandrīz vai atdurdamās pret kapa kameras griestiem. Apskaidrības kausu viņa turēja, cieši satvērusi.
Kaja arī stāvēja kājās. Viņa bija pieķērusies Laurai un ieplestām acīm raudzījās ūdenī. — Mēs... mēs noslīksim, — viņa žēlabainā balsī stostījās. — Mēs noslīksim.
— Nē taču! — Laura mēģināja viņai iedvest drosmi. — Lūkass mūs noteikti izdabūs ārā, tici man!
Kajas asinīm notraipītā seja bija baiļu izķēmota. — Kā lai viņš to izdara? Ieejas durvis nevar uzlauzt neviens cilvēks! Un ne jau tik īsā laikā! Pati redzi, cik ātri ceļas ūdens!
Laura manīja, ka pēc īsa brītiņa Kajai būs nervu sabrukums. Viņai vajadzēja palīdzēt draudzenei savaldīties, jo viss būtu pagalam, ja Kaja tagad kristu panikā. Laura mierinoši noglāstīja viņas rudās princešcirtas. — Tici man, Kaja, mēs tiksim laukā. Pilnīgi noteikti! — Viņa pūlējās izspiest smaidiņu, kaut arī uz to ir nemaz nenesās prāts.
Lūkass skrēja tik ātri kā vēl nekad mūžā. Tomēr viņam šķita, ka pagājusi vai vesela mūžība, līdz viņš bija šķērsojis drūmo Bendesmežu un parku, kas tam piekļāvās. Beidzot bija sasniegta internāta ēka.
Pilnmēness vēl joprojām rotāja debesis, kaut arī bija pavirzījies labu gabalu tālāk. Pili apmirdzēja sudrabaina mēnessgaisma.
Lūkass piesteidzās pie kāpnēm un nometās ceļos pie postamenta, uz kura stāvēja akmens milzis. “Starp pusnakti un rīta blāzmu viņu var atdzīvināt, ar plaukstu uzvelkot trīs apļus uz pamatnes,” Laura bija stāstījusi. Un tā arī Lūkass darīja. Tad viņš atkāpās dažus soļus, saspringti noraudzīdamies uz kolonnu.
Sākumā vispār nekas nenotika. Tad kaut kas nošņirkstēja un iedārdējās. Monumentālā kolonna nudien sāka sarauties! Bet tas vilkās traki ilgi — pārāk ilgi!
— Pasteidzies taču, Portak! — Lūkass nepacietīgi iesaucās.
— Tas ir dzīvības un nāves jautājums!
Portaks, kura augums joprojām pārsniedza trīs metrus, labsirdīgi pasmaidīja.
— Jel piedod, kungs, ka neizdosies man diez ko ātrāk ceļā posties; no akmens esmu darināts, kaut citādi to grib mans prāts!
Beidzot viņš bija sasniedzis īsto lielumu un kopā ar Lūkasu aizsteidzās projām.