Beigas! Laura nekustīgi raudzījās ūdenT, kas sniedzās jau līdz jostasvietai. Mēs vai nu noslīksim, vai nosalsim, viņai iešāvās prātā. Ūdens bija tik ledains, ka viņa jau vairs nejuta kājas. Meitene drebēja pie visām miesām un ar stīvajiem pirkstiem rik tikko spēja noturēt kausu. Nācās to ar abām rokām piespiest pie krūtīm, lai tas neiekristu ūdenī.
Kaja trīcēja vēl stiprāk nekā Laura. Viņa bija bāla kā nāve, un lūpas bija ieguvušas zilganu nokrāsu. — Vai man vēl jātic, ka Lūkass mūs dabūs ārā? — viņa drebošā balsī jautāja.
Laura skatījās uz mutuļojošajām ūdens masām, kas jau gandrīz pilnībā bija pārpludinājušas kapa kameru. Starp ūdens virsmu un griestiem bija palicis vien kāds pusmetrs gaisa, un nepaies necik ilgs laiks, līdz ūdens piepildīs arī šo pēdējo spraudziņu. Kajai taisnība, viņa nodomāja, nav vairs cerību uz glābiņu.
— Lūdzu, Kaja, — viņa čukstēja, ar pūlēm valdīdama asaras.
— Lūdzu, paklusē! Mēs taču negribēsim tās pāris minūtes, kas vēl atlikušas...
Piepeši Laura apklusa un neticīgi pavērās durvju virzienā.
— Kas ir? — Kaja gribēja zināt. — Kas tev pēkšņi noticis?
Laura pielika pirkstu pie lūpām. — Kuš! — Tad viņa pielieca
galvu un saspringti klausījās. Un nudien — viņa nebija maldījusies. No turienes nāca dobja dunoņa, un to dzirdēja arī Kaja.
Portaks, kājas ieplētis, stāvēja pie slepenajām durvīm no Maltas marmora, rokā turēdams resnu baļķi. Viņš, izmantodams to kā tarānu, gāza pa durvīm: vienreiz, otrreiz, trešoreiz... Siena drebēja no smago sitienu spēka.
Lūkass akmens milzim rādīja gaismu ar kabatas lukturīti un skaļā balsī uzmundrināja: — Labi, Portak, ļoti labi! Tā tikai turpini! Tūlīt izdosies!
Taču Portaks apstājās. Viņš nolika baļķi zemē un pagriezās pret Lūkasu, uzmezdams viņam pārmetošu skatienu.
— Jel paklusējiet brīdi, jūs, līdz beidzot mūris sagrauts būs! — viņš brīdināja.
Citādi tik labsirdīgais milzis izskatījās saerrojies. Durvis bija ārkārtīgi labi nostiprinātas, un mēģinājums tās uzlauzt sagādāja grūtības pat viņam. Portaks iespļāva rokās, vēlreiz satvēra baļķi un ar neiedomājamu sparu trieca to pret sienu. Viens akmens bloks kļuva vaļīgāks, no šuvēm izdrupa javas atlūzas un putekļi, un ar nākamo sitienu akmens jau acīm redzami sāka ļodzīties. Milzis no kolonnas divkāršoja savus pūliņus. Baļķis kā pāļdzinis triecās pret izkustināto durvju daļu, un no viņa sitienu nevaldāmā spēka izgāzās arvien vairāk akmeņu.
— Jā! — Laura skali uzgavilēja. Nu arī viņa varēja redzēt, ka no milža triecieniem nodrebēja ieejas durvju marmora bloki un akmeņi kļuva arvien vaļīgāki.
— Jā! — viņa vēlreiz iekliedzās un pagriezās pret Kaju. Kaut arī meitenēm ūdens sniedzās gandrīz līdz kaklam, viņu sejās atplauka jauna cerība. Jo īpaši, ieraugot pirmo akmeni, kas tika izlauzts no marmora durvīm. Skaļi plunkšķēdams, tas iekrita ūdenī. Tam sekoja otrs, tad uzreiz trešais.
— Vai es tev neteicu? — Laura starojoši uzsmaidīja draudzenei. — Viņi dabūs mūs laukā! Viņi dabūs mūs laukā!
Arī Kaja iesmējās no visas sirds. — Skaidrs! Lieliski! Es taču uzreiz sapratu, ka viņiem izdosies!
Portaks darbojās kā mašīna. No viņa sitieniem izdrupa arvien vairāk akmeņu, un tad pēkšņi ieejas durvis sabruka. Tās izjuka zem kapa kamerā sakrājušās ūdens masas spiediena gandrīz kā pēc sprādziena, un šaurajā ejā iešļācās varena straume.
Ūdens gāzma trāpīja Lūkasam gluži kā milzu dūres trieciens. Tā viņu nogāza no kājām un aizrāva līdzi. Lūkass izmisis lūkoja kaut kur pieķerties, taču rokas satvēra tikai tukšumu. Viņš apmeta kūleni mutu-ļojošajos ūdeņos un tika aizrauts tālāk. Trūka gaisa, taču, steigšus mēģinot ievilkt elpu, zēns aizrijās, un plaušas pildījās ar ūdeni. Viņš sēca un spļaudījās, un jau nodomāja, ka slīkst, kad atkal sataustīja zem kājām cietu zemi. Dažus metrus viņš vēl uz dibena nošļūca pa slapjo akmens grīdu, tad jezga bija galā. Straume bija pārvērtusies par strautiņu līdz potītēm, un Lūkass uzmanīgi pietrausās kājās.
Viņš bija izmircis līdz pēdējai vīlītei. Zēns noskurinājās kā slapjš suns un paraudzījās visapkārt. Izplūstošais ūdens viņu bija aizrāvis vairāk nekā piecdesmit metrus uz priekšu, jo kapa kameras ieeja vairs nebija redzama.
Meitenes, viņš iedomājās, kas noticis ar meitenēm?
Taču tad atskanēja šļaksti, un jau pēc brītiņa viņš ieraudzīja brienam viscaur izmirkušo Lauru. Viņai rokā mirdzēja Apskaidrības kauss, un Kaja ar Portaku sekoja.
Lūkass steidzās pretim Laurai un ar atvieglojumu viņu uzlūkoja. — Laura! Vai ar jums viss kārtībā?
Viņa tikai smaidīdama pamāja, nolika kausu zemē un cieši apskāva brāli. — Paldies, — viņa pačukstēja, — milzīgs paldies.
Bet tad viņas skatiens pievērsās brāļa rokas pulkstenim. — Ak kungs, saule drīz uzlēks!
Acumirklī viņa metās skriešus. Negaidīdama draugus, viņa steidzās uz izeju.
Laura iznāca no kapenēm un satraukti pavērās apkārt. Un patiešām: naksnīgās debesis austrumos jau krāsojās iepelēkas.
Saule lēks kuru katru brīdi. Pagaidām vēl nebija par vēlu, het kā lai viņa tai īsajā laika sprīdī, kas vēl atlicis, tiek līdz Drūdezera saliņai? Vajadzēja vismaz piecpadsmit minūtes, lai tiktu līdz ezera krastam, un tad vēl bija jāpārairē pāri!
Laura jau grasījās mesties skriešus, kad piepeši izdzirda pakavu dipoņu. Viņa izbrīnīta pagriezās un ieraudzīja jātnieku sirma zirga mugurā, kas pilnos auļos lauzās caur brikšņiem, taisni uz viņas pusi — Persijs Valjants uz Zalamāra. Un pavadā viņš turēja Viesuli.
Persijs apturēja zirgus tieši pie Lauras. Izskatījās, ka viņam kāds dzenas pakaļ. — Pasteidzies, Laura! — viņš iesaucās. — Kāp seglos, tev jālaižas, ko nag’ nes!
Laura pasniedza viņam kausu, uzlēca Viesulim mugurā un paņēma kausu atpakaļ. To darīdama, viņa jautājoši pavērās skolotājā. — Es domāju, ka jūs ar Mēriju esat slimnīcā.
Persijs žigli papurināja galvu. — Baidos, ka šis nav istais mirklis garrlaicigiem paskaidrrojūmiem! Likteņ’ pavedieni izslidēs mums no pirrkstiem, ja nepasteigsimies! —To teicis, viņš apgrieza zirgu apkārt, iecirta tam sānos piešus un aizauļoja. Laura viegli pievilka pavadu un noklakšķināja ar mēli. Viesulis tūdaļ noprata, ko jātniece vēlas. Viņš laidās aulekšiem, sekodams Zalamāram.
Abiem jātniekiem aulekšojot caur Bendesmežu, zirgu pakavi izklaudzināja uz sasalušās zemes strauju ritmu. Koki lidoja garām kā izplūdušas ēnas. Laura turēja pavadu tikai vienā rokā, jo kreisajā viņa bija satvērusi Apskaidrības kausu, rūpīgi cenzdamās to noturēt vertikāli, lai neizlaistītu dārgo saturu. Viņa priecājās, ka, neraugoties uz ellišķīgo tempu, tomēr spēja noturēties seglos un ar pateicību iedomājās tēvu, kurš jau no agrīnas bērnības viņu bija radinājis pie jāšanas.
Koki pamazām kļuva retāki, un Laura un Persijs sasniedza mežmalu. Priekšā pletās Rāvenšteinas parks. Neapstādamies viņi auļoja tālāk. Pēkšņi Laura ievēroja četrus jātniekus. Trīs melnus jātniekus melnos zirgos un kreisajā malā vienu pelēcīgu tēvaini pelēkā zirgā. Viņi iztraucās no sāņus stāvoša krūmāju pudura aizsega un ieslīpi jāja uz Lauras un Persija pusi. Acīmredzot viņi gribēja aizšķērsot ceļu uz ezeru.
— Persij! — Laura iesaucās un norādīja jātnieku virzienā.
— Nožēlojamie suņi! — skolotājs nolādējās, ieraudzījis melnos jātniekus, un iecirta piešus stingrāk Zalamāram sānos. — Uz prriekšū, Laura, atrrāk! Viņi nekādā ziņā nedrnkst tevi nokerrt!
Viesulim pieši nebija vajadzīgi. Viņš tūdaļ reaģēja uz Lauras stilbu spiedienu un paātrināja tempu, tā ka tagad viņi burtiski lidoja caur parku. Četri jātnieki tostarp bija jau tik tuvu, ka Laura meļņu mugurā pazina doktoru Tumšicki, Taksu un Albīnu Ellerkingu. Taču pelēkā zirga mugurā sēdēja neviens cits kā Reimārs fon Rāvenšteins, Nežēlīgais bruņinieks.