Laurai neatlika laika brīnīties, jo Persijs iebļāvās: — Pasteidzies, Laura! Apmet līkum’ ap pili un jāj tālāk viena! Tev jatiek uz varrtiem, ātrri!
Laura paklausīja. Kamēr Persijs jāja pretī melnajiem jātniekiem, Laura pagrieza Viesuli norādītajā virzienā. Viņa vēl redzēja, kā no pils puses pieauļoja četri jātnieki sirmos zirgos — mis Mērija, Atila Morduks un Dītrihu dvīņi. Viņi steidzās palīgā Persijam Valjantam, piebiedrodamies viņam cīņā pret tumsas aizstāvjiem. Tad biezs krūmājs aizšķērsoja skatienu, un Laura tagad varēja paļauties tikai pati uz sevi.
30. nodaļa BURVJU VĀRTI
Kad Laura sasniedza Drūdezera krastu, debesis austrumos blāzmoja jau šausminoši gaišas. Pāri saliņai klājās dūmakas cepure. Tā staroja, it kā tās iekšpusē spīdētu gaisma. Pie laivu piestātnes Laura apturēja sirmi. Viņa jau gribēja nolēkt no segliem, kad ieraudzīja airu laiviņas. Tās līdz pusei bija pilnas ar ūdeni, un to dibenā bija manāmi lieli caurumi. Tās acīmredzot bija sabojātas ar nolūku, lai Laurai liegtu iespēju pārcelties pāri.
Laura vienlaikus bija pārbijusies un neziņā. Un ko tagad darīt? Kā man tikt līdz salai?
Viesulis nemierīgi nokārpījās ar pakavu un skaļi iezviedzās. Tad sirmis apgriezās un aizrikšoja labu gabaliņu tālāk no krasta, tad no jauna pagriezās un apstājās. Viņš pacēla galvu un iezviedzās vēlreiz. Un piepeši Laura saprata, ko zirdziņš viņai grasījās teikt — Viesulis gribēja viņu pārnest uz saliņu pats uz savas muguras!
Bet — tas taču nav iespējams, viņai iešāvās galvā. Līdz turienei ir gandrīz divsimt metru, neviens zirgs nevar tik tālu aizlēkt!
Negaidīti uzviļņoja atmiņas par tēvu. Laura redzēja viņu savā priekšā gandrīz ar miesu un asinīm, kā viņš toreiz bija stāvējis pie meitas gultas dzimšanas dienas naktī. Viņas galvā atbalsojās tēva pārliecinošie vārdi: “Veiksme ir atkarīga tikai no tevis pašas — no tavas drosmes, tavas gribas un no ticības pašai sev!”
Pēkšņi viņa zināja, ko bija darījusi greizi. Viņa bija piemirsusi, ka pasaulē aiz lietu ārējā veidola valdīja gluži citi likumi nekā pasaulē, kādu to pazina cilvēki. Aizmirsusi, ka bija dzimusi trīspa-
dsmitnieka zīmē un tādēļ viņai bija spējas, kas nebija mērojamas ar cilvēku mērauklu. Taču vispirms jau viņa bija aizmirsusi ticēt Gaismas spēkam.
Lauru pārņēma jauna paļāvība. Viņa sasparojās, un dziļi ieelpo j a un izelpoja. Tad viņa atlaida Viesuļa pavadu un paklakšķi-nāja ar mēli. Ērzelis metās uz priekšu. Viņš auļoja uz ezera pusi, ar katru stiepienu paātrinādams tempu. Pakavu dipoņa dunēja Laurai ausīs, vējš raustīja matus, šalkdams arvien skaļāk. Jau pēc īsa brīža ērzeļa ātrums bija tik liels, ka ap Lauru viss izplūda.
īsi pirms ezermalas Laura aizvēra acis. Viņa juta, kā Viesulis spēcīgā lēcienā atgrūdās no zemes, — un šajā brīdī viņa ieraudzīja gaismu. Lauru pārņēma vētraina šalkoņa, un ap viņu valdīja tikai virpuļojošs spožums. Viss staroja gaismā, un viņa jutās ar to vienota. Viss smagums bija izplēnējis, līdzi paņemot arī jelkādus priekšstatus par laiku un telpu. Viņa bez ķermeņa sajūtas peldēja bezgalīgā gaismas izplatījumā.
Pēc kāda laiciņa, ko viņa nebūtu varējusi izmērīt, Laura sajuta grūdienu, un zināja, ka Viesulis atrodas saliņā. Viņa atvēra acis: nudien, zirgs stāvēja izcirtumā krasta tuvumā, ko klāja biezi krūmi. Sirmis bija sveiks un vesels, pat nebūdams necik aizelsies pēc sava fantastiskā lēciena.
Laura pavērās apkārt un ieraudzīja stigu, kas bija izveidojusies brikšņos. Dzeloņainie zari bija paliekušies sāņus, un uz salas vidieni veda šaura taisna taciņa. Tur, pašā centrā rēgojās starojošs gaismas stabs, kas likās sniedzamies līdz bezgalībai. Gaismas vidū stāvēja bruņinieks baltā tērpā. Šķita, ka viņš gaida Lauru, jo pamāja viņai un deva zīmi pasteigties.
Laura izlēca no segliem un ar kausu rokā metās uz gaismas staba pusi. Tomēr, kolīdz viņas kājas pieskārās zemei, pie horizonta uzlēca saule. Ziemas saulgriežu nakts bija galā. Līdz ar pirmo saules staru gaismas kolonna nobalēja, gaiši mirdzošās dūmakas cepure virs salas izgaisa, krūmāju zari atliecās vecajās vietās, taka izzuda un brikšņi tapa tikpat necaurredzami kā līdz šim.
Laura sastinga. Viņas acis pildīja asaras, kas pilēja uz Ap skaidrības kausa, un rad viņa izjuta vairs rikai kaunu.
Viņa bija atnākusi par vēlu.
Viņa bija cietusi neveiksmi, un viss bija beidzies!
Paravains izmisis atkāpās atpakaļ, kad burvju vārti izgaisa viņa acu priekšā. Tie vēlreiz gaiši uzplaiksnīja, it kā ar pēdējo izmisīgo mēģinājumu vēl gribētu pārspēt viltībā pašu likteni, bet tad pēkšņi pazuda.
Paravains sastinga. Bruņiniekam šķita, ka no viņa aizplūdusi visa dzīvība. Viņš sajuta vairs tikai nogurumu.
Svina smagu, nāvējošu nogurumu.
Viņš neiedomājami lēnām pagriezās apkārt un gausiem soļiem devās atpakaļ pie baltajiem bruņiniekiem, kas viņu gaidīja ielejas malā.
Neizteiksmīgām sejām viņi vēroja savu vadoni. Neviens nebilda ne vārda, taču bruņinieks zināja, kas viņus satrauc.
Paravains saprata, ka būtu vietā pateikt kādu mierinājuma vārdu, bet kā gan mierināt vīrus, ja mierinājuma nebija? Bija noticis prātam neaptveramais: Avanterru gaidīja iznīcība.
Paravainam vēl izdevās ielēkt seglos un mēmi dot zīmi, ka jādodas ceļā. Viņš iecirta sirmim sānos piešus un pagrieza to uz Blāzmoraldas pusi. Sagaidot galu, viņš gribēja atrasties pie Eliziona un Morvenas.
Baltie bruņinieki sekoja viņam. Un savas lielajās bēdās vīri neievēroja, ka viņu vidū nav Alarika.
Laura vēl joprojām stāvēja kā paralizēta. Viņa raudzījās uz kausu savās rokās un nespēja aptvert, ka bija atnākusi par vēlu. Tas nevar būt, viņa nodomāja. Nevar būt, ka viss beidzies.
Taču burvju vārti bija aizdarījušies, un Apskaidrības kausam uz ilgāku laiku bija slēgts ceļš uz Avanterru. Kā lai dzīvības ūdens spētu īstenot savu dziedinošo spēku?
Laura pacēla acis pret sauli, kas lēnām pacēlās virs apvāršņa. Tomēr dīvaini — kaut gan pie debesīm nebija ne mākonīša, tās gaisma bija bāla un vāja, it kā vispirms stariem vajadzētu izspiesties cauri neredzamam plīvuram, iekams tie sasniedza zemi. Vai mūžīgā nebūtība, kas iznīdē visu dzīvo, jau bija guvusi virsroku? Vai Gaismas glabātāju jau bija pieveicis ievainojuma nāvējošais spēks, un arī profesoram Austrumam nāksies aiziet viņsaulē?
Lauru māca kārdinājums pēc vilšanās sabrukt zemē un vienkārši nogaidīt, kas notiks tālāk, kad piepeši viņā gluži kā komēta tumšā naktī uzplaiksnīja kāda doma.
Protams — tā arī jānotiek! Man vienkārši jāpamēģina!
Viņa metās sirmim seglos un drudžaini iečukstēja viņam ausī: — Uz priekšu, Viesuli! Skrien, cik ātri vari!
Ērzelis pacēla galvu, ieplēta nāsis, satraukti iezviedzās un metās tik nevaldāmos auļos, ka viņa pakavi uzsvieda gaisā zemes pikas un akmeņu krusu.
Grāla pils guļamkambarī klusi sprakšķēja sveces. Elizions nekustēdamies gulēja savā guļvietā. No viņa sejas bija izzudis pēdējais sārtums.
Morvena sēdēja uz soliņa pie Eliziona gultas un turēja viņa roku. Pulss bija vājš, un, kaut arī vecā vīra krūtis vēl ritmiski cilājās, dziedniece zināja, ka Gaismas glabātājs drīz vien aizies Mūžīgajā Tumsā.