Aiz kambara lielajiem logiem bija savilkusies Melnā Migla. Tā bija tik bieza, ka Morvenas acis to vairs nespēja caurskatīt. Turklāt naktij jau sen vajadzēja būt pagājušai un noteikti bija sākusies diena. Taču Blāzmoralda bija iegrimusi dziļā tumsā.
Blāzmoralda bija zudusi. Ledains aukstums vilka pa logu spraugām un pārklāja sienas ar vizuļojošu sarmu.
Morvena nejuta aukstumu, kas bija pastiepis roku pēc viņas dzīvības. Viņas domas kavējās pie mirstošā slimnieka un pēdējās cerības, kas viņai bija atlikusi: viņa cerēja, ka Paravains atgriežoties atvedīs līdzi Apskaidrības kausu.
No troņa zāles atskanēja soļi. Tie tuvojās, un Morvenas pulss paātrinājās. Viņa piecēlās no soliņa un saspringti raudzījās uz durvju pusi.
Beidzot bruņinieks Paravains ienāca istabā. Morvenas skatiens meklēja kausu, taču bruņinieka rokas bija tukšas. Sveiciena vietā viņš tikai mēmi papurināja galvu, pacēla tukšās rokas un ļāva tām bezspēkā noslīgt lejup.
Dziedniece juta, ka viņu pamet pēdējie spēki. Viņa sabruka uz soliņa un aizklāja ar rokām seju. Drebuļu pārņemta, viņa sāka skaļi šņukstēt — Morvena apraudāja laiku galu.
Aureliāns Austrums nāves bāls gulēja gultā. Viņš klusi gārdza. Mērija Morgana pārliecās pār viņu, ar linu drāniņu samitrinādama sausās lūpas un noslaucīdama sviedrus no pieres. Taču mirējs, liekas, to vairs nejuta.
Persijs Valjants stāvēja pie gultas kājgaļa un, domās iegrimis, nekustīgi raudzījās uz priekšu. Pa logu, kas atradās aiz viņa, iespiedās bālā rīta gaisma, iekrāsodama istabu pelēcīgā krēslā. Skolotājs izskatījās pārguris un negulējis. Cīniņš ar tumsas piekritējiem bija atstājis pēdas. Uz pieres bija plāksteris, un kreisais vaigs bija nobrāzts. Viņš viegli sarāvās, kad mis Mērija viņu uzrunāja: — Nez vai viņai izdevās?
— Kas gan to varretu zināt, Mērij? Mūs vēl mierrina cerribā, taču, vai tā piepildīsies, liktenis jau ir izlēmis.
Mērija Morgana novērsās un sāka satraukti staigāt pa
guļamistabu, Persijs palika stāvam gultas kājgalī. Neviens neteica ne vārda, jo nekas vairs nebija piebilstams. Varēja saklausīt tikai klusos profesora gārdzienus un paklāja slāpētos mis Mērijas soļus.
Te mājas priekšā atskanēja pakavu dipoņa un nespodrā rīta klusumu pāršķēla zirga zviedziens.
Mērija apcirtās apkārt un paskatījās Persijā. — Tai jābūt viņai! — viņa bez elpas iesaucās, vaigiem piesarkstot. Viņa nepacietīgi metās pie durvīm un tās atvēra.
Ieraudzījusi kausu Lauras rokā, viņa nobāla. Mis Mērija sagrīļojās un vēl paguva pieķerties durvju stenderei, citādi būtu nokritusi zemē.
Arī Persija sejā izdzisa dzīvīgums. — Ak vai, tās irr beigas, — viņš tik tikko dzirdami nomurmināja.
Laura viņiem abiem nepievērsa uzmanību. Viņa stingriem soļiem steidzās pie profesora gultas. Kausu saudzīgi nolikusi uz naktsskapīša, viņa pārliecās pār mirēju un nočukstēja: — Vai viņš vēl ir dzīvs?
— Jā — pagaidām, — mis Mērija atteica aizlūzušā balsī, rad apjukusi saskatījās ar Persiju un tuvojās Laurai. — Kas tev padomā, Laura?
— Gaismas glabātāja un profesora Austruma likteņi taču ir nesaraujami saistīti viens ar otru, vai ne?
Abi sargātāji vēlreiz mulsi saskatījās. — Ko tu arr to vēlies sacīt? — Persijs pārsteigts jautāja.
— Gluži vienkārši — ja jau starp viņiem pastāv tik stipra saikne, tad tai jādarbojas arī atgriezeniski. Ja profesors Austrums ir sasirdzis tikai tādēļ, ka Gaismas glabātāju ievainojis zobens Mēr-deklis, tad jānotiek arī otrādi — Gaismas glabātājam jāizveseļojas, ja mums izdotos izdziedēt profesoru Austrumu.
Mis Mērijas seja pārklājās ar sārtiem plankumiem. — Šī doma man liekas ne tikai absurda, bet pat nedzirdēti pārdroša! — viņa sašutušā balsī atteica.
Persijs savilka pieri grumbās, neziņā paraudzījās uz priekšu un tikai bezpalīdzīgi paraustīja plecus. — Es nezinu, bet varrbūt irr verrts vienkarršī pamēģināt?
Laura noņēma kausam vāku un iegremdēja dzīvības ūdenī tīra linaudekla stūrīti. Tad noliecās pār sirdzēju, pielika audumu viņam pie mutes un samitrināja lūpas ar dažiem pilieniem nenovērtējamā eliksīra.
Mis Mērija Morgana un Persijs Valjants pienāca cieši klāt. Saspringtām sejām viņi Laurai pār plecu vēroja profesoru.
Taču nekas nenotika. Sekundes mokoši lēni iekrita mūžīgajā laika plūsmā. Aureliāns Austrums vēl joprojām gulēja bāls un nekustīgs. Viņa apziņa jau pirms krietna laika bija atvadījusies no pasaules, un nu tā vien šķita, ka viņa elpa kļūst vājāka. Viņš pat vairs negārdza.
Laura raudzījās profesorā, baisu nojautu mākta. Viņas skatienā bija lasāms smeldzīgs lūgums. Taču tas neko nelīdzēja — slimnieka stāvoklis neuzlabojās. Nācās vien atzīt, ka cerība bija viņu pievīlusi. Viņa vienkārši bija maldījusies.
Lauras sirds gandrīz apstājās. Ceļgali sāka grīļoties. Spēki zuda. Viņa noslīga uz gultas malas un lielām, skumīgām acīm pavērās mis Mērijā un Persijā. Abi mēmi atbildēja Laura skatienam.
— Piedodiet man, — meitene čukstēja. — Lūdzu, piedodiet.
Laura nodūra acis un, kauna mākta, raudzījās grīdā. Viņa norija siekalas, taču asaras ilgāk vairs nebija atturamas. Tās lēnām ritēja viņai pār vaigiem.
Mis Mērija un Persijs Valjants klusēja. Abi aizkustināti raudzījās Laurā, kas šņukstēdama bija sabrukusi uz gultas malas.
Piepeši Laura aiz muguras izdzirda troksni — klusas žāvas. Viņa pārsteigta piecēlās un pagriezās pret profesoru.
Tai pašā mirklī Aureliāns Austrums atvēra acis. Viņš nožāvājās, izstaipījās un izberzēja acis pēc miega. Tad laipni uzsmaidīja Laurai.
— Laura! — viņš iesaucās. — Sveika, Laura Leandere!
Tad profesors sveicināja abus sargātājus, kas neizmērojamā izbrīnā piemirsa atņemt viņa sveicienu.
Gaismas glabātājs atvēra acis un ieskatījās Morvenas un Paravaina pārsteigtajās sejās. Jaunais bruņinieks atlēca soli atpakaļ, pārsteigts par pavēlnieka pēkšņo pamošanos.
— Tad viņa... viņai patiešām izdevās? — viņš neticīgi stomījās.
Elizions viņu nomērīja ar stingru skatienu. — Tātad tu par to šaubījies?
Bruņinieks klusēja, viņa kauna pārņemtā seja bija gana izteiksmīga atbilde. Gaismas glabātājs paraudzījās uz dziednieci, kas ar atvieglotu smaidu atbildēja viņa pētošajam skatienam. Viņas domas Elizionam pat nevajadzēja nolasīt — viņš ari tāpat zināja, ka viņa ne mirkli nav svārstījusies savā ticībā gaismai.
— Protams, ka viņai izdevās, — viņš teica, vērsdamies pie Paravaina. — Jo viņa ticēja! Gaismas spēkam un pati sev!
Tagad guļamkambarī iespīdēja spoža saulīte, aizdzīdama nomācošo tumsu. Elizions bez pūlēm piecēlās sēdus, it kā Mērdekļa inde viņu nekad nebūtu skārusi. Nāves bālums bija pazudis, un acīs atkal staroja spēks un dzīvesprieks. Gaismas glabātājs nometa segu un piecēlās no guļvietas.
Baltais bruņinieks grasījās viņu atbalstīt, taču Elizions viņu atturēja. Viņš saviem spēkiem piegāja pie loga. Gaita bija stalta un droša. Nekas neliecināja, ka viņu gandrīz jau bija aprijusi Mūžīgā Tumsa, iekams Dzīvības ūdens brīnumainā kārtā atkal bija atsaucis atpakaļ gaismā.
Elizions atvēra logu. Smaržīgs svaigs gaiss ieplūda kambari, aizgaiņādams sastāvējušos nāves dvaku. Vecais vīrs pacēla galvu pret ziemas sauli, aizvēra acis un ievilka spirgto gaisu, kas viņam kāpa pretim no Čukstošās zāles līdzenuma. Gana atelpojies, viņš nolaida skatienu lejup un ļāva tam klīst pāri Blāzmoraldas mūriem un pa Grāla pils apkārtni.