Pūlis drīz izklīda. Tikai Laura domīgi noraudzījās pakaļ ātrajai palīdzībai, kad strupa balss viņu izrāva no pārdomām: — Tātad tu redzēji, kas notika?
Laura pārsteigta ieraudzīja divus ceļu policistus. Meitene nebija dzirdējusi viņus pienākam, nedz arī pamanījusi piebraucam policijas auto, kas bija apstājies tepat blakus.
Viens no viņiem nebija necik liela auguma, toties ārkārtīgi tukls. Viņa formas tērpa jaka bija apspīlēta ap milzīgu vēderu, kas, iespējams, pārplīstu, ja to neturētu kopā iespaidīga ādas josta. Vīrieša seja bija uzblīdusi, un gaļīgie vaigi nokarājās kā mopsim.
— Vai tu nesaprati? — vīrietis baltajā dienesta cepurē pienāca Laurai draudīgi tuvu klāt. — Tu esot bijusi negadījuma lieciniece, tā man teica.
— Ēēē, — Laura atbildēja. — Nūjā... Jā, protams. Es redzēju, kā tas notika.
Resnais, saraucis uzacis, paskatījās uz kolēģi, kas bija gandrīz divas galvastiesas par viņu garāks. Viņš bija tievs kā diegs un Laurai atgādināja sparģeļa kātu. — Nu, un tālāk? — mopšaģīmis norūca. — Stāsti taču!
Un Laura stāstīja. Viņa visu pateica tieši tā, kā bija noticis. Taču policisti neticēja ne vārdam.
— Tur stāvēja automašīna, un tās motors sāka darboties pats no sevis?
— Tieši tā.
— Tad tā sāka braukt, taisni tev virsū?
— Pareizi. Un vecais vīrs tai nekādi netraucēja. Viņš vienalga nevarēja redzēt auto.
— Un pie stūres nebija šofera? Neviena cilvēka? It neviena?
— Es taču jau teicu! — Laura nepacietīgi pavērsa acis pret debesīm. — Šofera vietā neviena nebija. It neviena.
— Tiešām? — Resnais apmainījās ar kolēģi izteiksmīgiem skatieniem. Sparģelis daudznozīmīgi nosmīkņāja. Tas nozīmēja: “Tā zoss murgo.”
Mopšaģīmis pienāca Laurai pavisam tuvu klāt. Viņa mazās ačeles ziņkārīgi iemirdzējās. — Un kurā filmā tu to redzēji?
Laura apjukusi atbildēja urbīgajam skatienam. — Kurā filmā? — Viņa nesaprata, ko šis apaļpuncis domā. — Kāpēc filmā?
— Vienkārši — tāpēc ka tas, ko tu mums gribi iestāstīt, notiek tikai kino! Neviena automašīna pasaulē neiedarbojas pati no sevis un nepavisam jau nesāk pati no sevis braukt! Kaut kas tāds ir gluži izslēgts. Vai man nav taisnība, Zorž?
Sparģelis formas tērpā pamāja ar galvu kā marionete.
— Un kā vēl taisnība! — Ar gandarījumu sejā resnītis atkal pievērsās meitenei. — Tā kā man negribas pieņemt, ka tu mūs gribi iznest cauri, tad noteikti būsi kļūdījusies.
— Nekādā ziņā! — Laura protestēja.
— Skaidrs! — Resnais ierēdnis viņai aizbildnieciski paplikšķināja pa roku. — Es tev izstāstīšu, kā tas notika: rokas bremze varbūt nebija pacelta kā nākas, kaut kāda iemesla dēļ tā nolaidās, un auto sagadīšanās pēc sāka ripot tev virsū, kad tu gribēji šķērsot ielu — tieši tā arī būs noticis!
— Muļķības! — Lauras balss skanēja saērcināti. — Tā speciāli brauca man virsū — kopš kuriem laikiem tad mašīnas sāk ripot pašas no sevis pret kalnu?
Abi policisti pārsteigti nopētīja ielu — nudien: no vietas, kur auto bija novietots, līdz negadījuma vietai bija viegls pacēlums. Šai ziņā meitenei bija taisnība. Nebija iespējams, ka auto pats no sevis būtu uzripojis virsū aklajam vīram!
— Turklāt tad, ja jūsu pieņēmums būtu pareizs, tam kaut kad vajadzētu apstāties. Bet vai varat šeit tuvumā atrast kādu melnu kravas auto? Es ne! — Laura piebilda.
— Eēē, — resnais apjucis sacīja, — vai tu... es domāju, vai tu gadījumā... neievēroji numuru?
Numuru?
Sasodīts!
Par to Laura, saprotams, nebija iedomājusies. Viss bija noticis pārāk ātri. — Sorry1! — Viņa nožēlā paraustīja plecus. — Par to es diemžēl nepadomāju.
Policisti noskaidroja, kā viņu sauc, un gadījumam, ja vēl rastos jautājumi, palūdza arī viņas adresi brīvdienu laikā. Tad Laura drīkstēja iet.
Ieskatoties rokas pulkstenī, viņa atskārta, ka nu jau bija pārāk vēls. Laura bija apsolījusi uzreiz pēc kino doties mājās, kur visi viņu gaidīja vakariņās. Meitene steigšus metās skriet, neievērodama, ka tuvīnā pagalma iebrauktuvē kaut kas pēkšņi sakustas. Taču pat tad, ja Laura būtu tur ielūkojusies, viņa noteikti nebūtu pamanījusi neko aizdomīgu.
Jo tur stāvēja tikai sniegavīrs.
Milzīgs sniega koloss ar īgnu sejas izteiksmi — tas pēkšņi sakustējās.
4. nodaļa VĒLMJU IEMĀNĪTĀJI
Kad Atila Morduks atgriezās direktora kabinetā ar sieru, desu un maizi, Austrums ne tikvien bija uzzinājis par Alarika likteni, bet ari iepazīstinājis jauno ieroču nesēju ar ap-stākļiem Rāvenšteinā. Paskaidrojis, ka pilī bija vēl citi sargātāji — gluži parasti cilvēki, kuri savas īpašās spējas lika lietā, cīnīdamies gaismas pusē. Piemēram, angļu un franču valodas skolotāja mis Mērija Morgana, domu lasīšanas speciāliste, vai fizkultūras skolotājs Persijs Valjants, nepārspējams ceļotājs sapņos. Un, protams, arī Laura Leandere, kas bija dzimusi trīspadsmitnieka zīmē un tādēļ pārvaldīja visas trīs īpašās sargātāju spējas, pie kurām piederēja arī telekinēze.
Tai vietā Alariks pirmo reizi pārtrauca profesoru un pārsteigts vaicāja: — Trīspadsmitnieka zīmē? Vai tas šeit uz Cilvēkzvaigznes nozīmē to pašu, ko pie mums Avanterrā — ka viņa dzimusi trīspadsmitā mēneša trīspadsmitajā dienā?
— Jā, — profesors īsi atteica un nolēma nepaskaidrot, ka pēc cilvēku kalendāra tas ir piektais decembris. Galu galā, viņš Alariku negribēja pārslogot. Toties viņš bija izstāstījis zēnam par tumsas piekritējiem, kā tumsas varas pārstāvjus dēvēja uz Zemes. Tie bija ārkārtīgi bīstami un nikni sargātāju pretinieki, kurus spēja atklāt tikai zinātāji. Tumsas piekritēji Dr. Kvintusa Tumšicka, ķīmijas un bioloģijas skolotāja, vadībā un ar Rebekas Taksas, fizikas un matemātikas skolotājas, nenovērtējamo atbalstu nemitīgi centās palīdzēt ļaunuma spēkiem izcīnīt uzvaru.
Alariks ar lāča izsalkumu metās virsū ēdienam un iebāza mutē vienlaikus trīs lielus desas gabalus, par to izpelnīdamies profesora aizrādījumu. — Nevajag rīt kā vilkam, — viņš sacīja, viegli smai-dīdāms. — Mums ir gana daudz ēdiena. Daudz vairāk, nekā tu vari notiesāt.
Arī saimniecības pārzinis plati nosmīnēja. — Tieši tā, manu zēn, — viņš sacīja. — Nesteidzies tik traki, citādi tev spiedīs kuņģi. — Tad viņš pagriezās pret Austrumu Aureliānu. — Ko mēs ar viņu iesāksim?
Profesors sarauca pieri. — Viens ir skaidrs, šeit viņš nekādā ziņā nevar palikt, — viņš atbildēja. — Pārāk lielas briesmas, ka viņu uzies tumsas spēku aizstāvji. Turklāt, kad brīvdienas būs beigušās, viņu agri vai vēlu ievēros skolēni. Un tu vari iedomāties, kas tad notiks, vai ne?
— Varu gan, — plikpauris norūca. — Turklāt mani nebūt nevaldzina doma, ka nāktos pašam personiski viņu uzraudzīt. Mēs taču varētu viņu iemitināt manā būdā. Tur viņam klātos itin labi, jo tur gandrīz neviens neiegriežas. Manu draudziņu dēļ, jūs jau zināt.
Direktors pavīpsnāja. — Ļoti labi zinu. Bet tomēr... — viņš pašūpoja sirmo galvu. — Izmet to no galvas, Atila. Tas vienkārši būtu pārāk bīstami.
— Un ja nu mēs apgalvotu, ka viņš ir internāta jaunais audzēknis?
— Neiespējami. Zēns pilnīgi nepārzina mūsu ieradumus un jau pēc maza laiciņa modinātu aizdomas. — Viņš pievērsa jautājošu skatienu gaišmatim, kas uzmanīgi bija sekojis vīru sarunai.