Neticami!
Viņi ar Lauru bija izrādījušies gluži akli! Tikai Kaja jau no paša sākuma intuitīvi nebija uzticējusies Kēvinam, neslēpdama savu netīksmi — un par pateicību saņēmusi tikai pārmetumus. Tiešām neaptverami!
Lūkass paķēra tukšo glāzi, kurā atradās vēl dažas tumšās dziras lāses. Viņš paostīja, bet aizdomīgu smaržu nejuta. Tomēr viņš bija pārliecināts, ka ķīmiskās analīzes apstiprinās viņa viedokli. Tām gan nāksies pagaidīt līdz nākamajai dienai, galu galā bija svarīgākas lietas, ko darīt.
Daudz svarīgākas!
Atmodināt Atilu Morduku izrādījās gandrīz neiespējami. Lai ko ari Lūkass darīja, saimniecības pārzinis vienkārši nereaģēja. Līdz zēns, nezinādams, ko iesākt, beigās uzlēja viņam uz galvas spaini ledusauksta ūdens. Tad beidzot Atila pietrūkās kājās, noskurinājās kā kucēns un noskaities paskatījās Lūkasā.
— Ko es esmu tev izdarījis, ka tu mani pamodini skaistāko sapņu pašā vidū? — viņš rūca.
— Ko? — Lūkass nobrīnījās, izskatīdamies tik nevainīgs kā analfabētisks TV prāta spēles dalībnieks.
— Jā gan. Es sapņoju, ka stāvu zem brīnumjauka ūdenskrituma un pār mani liegi līst varenas straumes, kad tu mani ņēmi un uzmodināji. Tas nav godīgi, Lūkas! — Pēdējā pundurmilža pilnmēnesim līdzīgā seja pauda klaju pārmetumu — bet tad arī Atila atskārta, kas par lietu. — Tas nolādētais draņķis! — viņš lādējās, kad Lūkass īsi bija paskaidrojis notiekošo. — Pagaidi tikai, līdz es dabūšu viņu savos nagos! Novicošu tā, ka vairāk negribēsies, to es tev garantēju! Izģērēšu viņam to samaitāto ādu, līdz zilumiem vairs vietas nebūs!
Atilam bija nopietns iemesls tā skaisties. Kēvins viņam ne tikai bija iemānījis sazāļoto Potver kolu — un viņš uzreiz bija izdzēris divas glāzes! —, bet pēc aizmigšanas vēl nolicis uz galda līdzi atnesto šņabja pudeli, pielējis ūdens glāzi ar kadiķogu degvīnu un tad apgāzis to uz galda, lai radītu iespaidu, ka saimniecības pārzinis ir piedzēries.
— Nolāpītais maitasgabals! — Morduks ārdījās vēl ceļā uz stāvlaukumu. — Viņš dabūs ar mani iepazīties, draņķis tāds!
30. nodaļa LĒMUMA NAKTS
Opel Kapitān pilnā ātrumā padrāzās garām Hintertūras ceļam. Taču Atila Morduks ne tikai nenobremzēja, bet gan, nezaudēdams tempu, iztraucās cauri pilsētiņai, kas bija iegrimusi dziļā tumsā. Apgaismojums jau bija izslēgts, un tikai mēness sudrabainā gaisma lija pār to māju jumtiem, kas no abām pusēm ielenca galveno ielu. Starmešu kūļi gluži kā izbiedēta milža plaši ieplestās acis spokaini apspīdēja sienas, aiz kurām dusēja cilvēki, neko nenojauzdami par dramatiskajiem notikumiem, kas risinājās tepat tuvumā.
Lūkass bija iekrampējis pirkstus noplīsušajā priekšējā sēdekļa polsterī un, acis nenovērsdams, raudzījās pa priekšējo stiklu, it kā viņa drudžainais skatiens spētu palielināt automobiļa ātrumu. Vienubrīd tālumā no tumsas iznira cita auto gaismas, trakā ātrumā nāca arvien tuvāk. Ne Atila, ne zēns nepaspēja ieraudzīt otru auto, kad tas, neparādīdams pagriezienu, nogriezās pa kreisi no galvenās ielas un pazuda mazā sānieliņā. Kaut gan ziemas brīvdienas jau atradās tālā pagātnē, Lūkass tūdaļ atcerējās, ka šī ieliņa veda uz Maksimiliāna Longoliusa brīvdienu namiņu.
Tīra sagadīšanās — vai arī tas kaut ko nozīmēja?
Atila samazināja ātrumu. Nokļuvis pie sānu ceļa, viņš nobremzēja un ieskatījās šķērsieliņā, kur tālumā vīdēja automašīnas aizmugurējās gaismas.
— Velns lai parauj! — viņš izmisis iesaucās.
— Kas tad noticis?
— Tā mašīna! — Saimniecības pārzinis norādīja uz tumšo ieliņu. Aizmugures gaismas nebija lielākas par jāņtārpiņiem un tad pazuda pavisam, kad braucamais tālumā pagriezās ap līkumu.
— Melns kravas auto. Tas pats, ko redzēju naktī, kad pazuda profesors!
Lūkass jau grasījās apšaubīt viņa vārdus, kad atcerējās pun-durmilžu neparastās spējas, kas viņiem naktī ļāva redzēt kā dienas laikā. Atila noteikti nemaldījās! Un, ja Kēvinam patiešām bija izdevies Laurai atņemt kausu, tad vairāk nekā loģiski, ka viņš lūkos to nogādāt drošībā tēvoča brīvdienu mājā. Vismaz tik ilgi, līdz tumsas piekritēji vērtīgajam traukam atradīs labāku slēptuvi.
— Ātri, laižam pakaļ! — zēns satraukts uzsauca saimniecības pārzinim. Šis mudinājums gan bija lieks, jo Atila jau bija sācis izsekošanu. Uzmīdams gāzes pedālim, viņš izslēdza gaismas. — Lai viņi uzreiz nepamana, ka braucam viņiem pa pēdām, — viņš norūca.
Nonākuši mistera L. īpašuma tuvumā, viņi redzēja, ka kravas auto uzbrauca pa pievedceļu un apstājās pie greznās mājas. Atila neuzkrītoši novietoja opeli ceļmalā un izslēdza motoru. Viņi ar Lūkasu izkāpa un dzīvžoga aizsegā pielīda cik vien iespējams tuvu pie mājas, lai labāk varētu novērot notiekošo.
No kravas auto izlēca divi tumsnēji stāvi. Lūkass spēja saskatīt tikai to kontūras, tomēr viņš bija drošs, ka tie abi bija Kēvins un Konrāds Cirtējs. Viņi ierāpās kravas nodalījumā. Izkāpdami viņi stiepa virvēm notītu saini, kas enerģiski raustījās. Par to, kas bija sasietais cilvēks, šaubas neradās.
Laura — kas gan vēl!
Tumsas piekritēji ar pretoties nespējīgo upuri nozuda sānu ieejā.
Lūkasam uz pieres bija izspiedušies sviedri, kaut gan nakts bija vēsa. Viņš satraukts piebikstīja pundurmilzim: — Un ko tagad? — viņš tikai pavaicāja. Vajadzēja piespiest sevi saglabāt mieru, lai vēl spētu skaidri domāt.
— Vislabāk piezvanīsim policijai.
Lūkass it nemaz nebija stāvā sajūsmā par Atilas priekšlikumu, tomēr nācās vien atzīt, ka viņiem cits nekas neatliek. — Varu tikai cerēt, ka šoreiz tie tipi mums noticēs un neliks pārāk ilgi gaidīt. — Viņš negribīgi izvilka no kabatas mobilo. — Mūsu dārgie draudziņi noteikti būs devuši ziņu arī citiem tumsas aizstāvjiem — un, ja tie ieradīsies pirms policijas, tad labi nebūs!
— Drošības labad izlaidīšu no riepām gaisu, — Atila tieši paziņoja, kad piepeši pacēla galvu un pārsteigts pievērsa skatu debesīm.
Lūkass tumsā it neko nespēja saskatīt. — Kas tur ir? — viņš gribēja zināt. Tad pundurmilzis strupi nočukstēja: — Kuš! — Un tramīgi ieklausījās. — Domāju, Lūkas, ka tagad policiju varam likt mierā, — viņš beigās līksmi noteica.
Laura pretojās, cik spēdama. Taču nekas nelīdzēja. Viņa neko nebija varējusi iesākt, kad Konrāds Cirtējs un Kēvins slepenajā bibliotēkā bija izrāvuši viņai no rokām kausu, nogāzuši zemē un sasējuši kā sarullētu paklāju, un tāpat nespēja neko izdarīt arī tad, kad abi meiteni bija izvilkuši cauri brīvdienu namiņa gaiteņiem, kaut arī viņa mežonīgi raustījās un locījās kā noķerts zutis. Lupata, kas Laurai bija iebāzta mutē, noslāpēja visus palīgā saucienus. No smirdīgās skrandas Laurai metās nelabi, taču viņai bija paveicies, ka vispār varēja paelpot.
Kad meitene manīja, ka viņu ienes kamīna istabā, viņa tomēr jutās pārsteigta. Ko viņi grasījās iesākt kamīna istabā? Savādi! Pagrabā taču bija tādas telpas, kas gūstā turēšanai bija piemērotākas nekā šī omulīgā istaba ar televizoru. Beigu beigās viņiem taču rūpēja ne tikai kauss — tumsas piekritēji acīmredzot viņu gribēja izslēgt no spēles.
Droši vien līdz brīdim, kad astronomiskās Lieldienas būs cauri. Jo tad atkal paies trīs gari mēneši, līdz viņa pa burvju vārtiem spēs nokļūt Avanterrā.