Doma, kas pēkšņi pazibēja Lauras galvā, vienā rāvienā pārtrauca visu viņas pretestību: un ja nu tumsas piekritēji vēl šonakt aiznesīs kausu atpakaļ uz mitu pasauli? Līdz saullēktam taču bija atliku likām laika, lai Melnajam hercogam nodotu karsti ilgoto trauku ar nenovērtējami dārgo dzīvības ūdeni, kas viņam beidzot ļautu piepildīt savas vēlmes. Tad viņam būs vienalga, vai Laura viņam atdos kausu, glābjot tēvu. Tad vairs nebūs iemesla saudzēt Mariusa Leandera dzīvību, un nekas viņu neatturēs nogalināt tēti!
Ak nē!!! Laura, atskāršot šo skumjo patiesību, bija gatava skaļi kliegt. Tikai mutē iestūķētais vīstoklis traucēja to darīt. Tomēr tas nespēja atturēt asaras, kas sāka plūst meitenei pār vaigiem.
Laurai par izbrīnu, viņu nosēdināja klubkrēslā pie televizora. Konrāds Cirtējs piegāja pie koka paneļiem starp abiem grāmatu plauktiem un kaut ko aptaustīja. Viņš acīmredzot nospieda slēptu slēdzi, iedarbinādams mehānismu, kas tūdaļ pabīdīja malā koka sienu. Parādījās tērauda durvis. Varbūt tā bija ieeja bunkurā? Ciktāl Laura atcerējās, tad māja bija būvēta nogāzē, tā ka kalnā būtu diezgan vietas šādai slepenai telpai. Pēkšņi viņa saprata, kāpēc toreiz, ziemas brīvdienās, kad viņai bija licies, ka televīzijas istabā ir dzirdējusi Kvintusa Tumšicka balsi, ienākot telpā, skolotāja tur tomēr nebija. Viņš laikam žigli bija paslēpies bunkurā, un Laura bija nospriedusi, ka ir maldījusies.
Protams — tieši tā arī bija noticis!
Tad Konrāds Cirtējs atvēra arī nevainojami nomaskētās bruņu durvis. Aiz tām nudien pletās bunkurs. Vēl iekams nelieši paguva viņu satvert, lai iegrūstu iekšā, Laura jau zināja, ko tur sastaps.
Patvertni apgaismoja salta neona gaisma, kas Austruma Aureliāna ādai lika izskatīties vēl bālākai. Viņa grumbainie sejas vaibsti atmaiga, ieraugot sasieto Lauru, un no sirmgalvja rīkles izlauzās izmisuma pilna nopūta, kamēr viņš piecēlās sēdus no tērauda stieņiem darinātajā gultā, kas bija novietota plašā bunkura tālākajā kaktā.
— Ar to gan tu nebiji rēķinājies! — Konrāds Cirtējs ņirgājās,
nosēdinādams Lauru uz grīdas; Kēvins tostarp atraisīja viņas saites.
— Tagad tu vairs nezini, ko iesākt, vai ne, mācīto kundziņ?
Profesors nereaģēja uz izsmieklu. — Ko jūs gribat mums nodarīt? Cik ilgi grasāties mūs paturēt šeit? — viņš kaismīgi vērsās pie kalsnā vīrieša.
— Cik ilgi vien mans pavēlnieks gribēs, — Konrāds Cirtējs attrauca. — Tev taču te nekā netrūkst, un pret tevi visi izturas lieliski — vai varbūt tu taisies sūdzēties?
Aureliāns neko neatbildēja, tikai noraizējies nopētīja skolnieci.
Beidzot Laura bija atbrīvota no virvēm. Kad Kēvins viņai izņēma no mutes lupatu, viņa tikai ar pūlēm spēja savaldīties. Vislabprātāk gan viņa būtu sākusi skaļi kliegt un iepļaukājusi zēnu. Bet nu viņā niknums izcīnīja sīvu kauju ar vilšanos. Vēl neviens cilvēks Lauru nebija tā piekrāpis kā Kēvins. Berzēdama sāpošos locekļus, viņa uzšņāca zēnam: — Par šo nodevību tu vēl samaksāsi, to es tev garantēju!
Kēvins pavīpsnāja. — Ko tu neteiksi, — viņš ironizēja, tad piegāja pie Cirtēja un raizīgi paskatījās pulkstenī. — Kur tad viņi palikuši? — viņš vaicāja. — Tu taču devi ziņu, ka mēs visu esam izdarījuši.
Tai pašā mirklī cauri atvērtajām bunkura durvīm atskanēja zvans no ārdurvīm. — Tie būs viņi! — zēns sacīja, pamādams sulainim. — Ej un atver vaļā — es pa to laiku paskatīšos, lai tie abi nesastrādā muļķības!
— Ko gan tāds skuķis un prātu izkūkojis vecis var sastrādāt! — Konrāds Cirtējs nicinoši attrauca un aizsteidzās.
Laura neveltīja Kēvinam ne skatiena. Viņa apsēdās pie profesora uz gultas malas un norūpējusies pavērās viņā. — Vai viņi jums ko nodarīja?
Aureliāns pašūpoja galvu. — Nē, es nevaru žēloties. Kopš esmu atvilkts uz šejieni, man nekā nav trūcis — izņemot brīvību, protams. — Viņš sāpīgi pasmaidīja un vērīgi paskatījās skolniecē.
— Kā ar kausu, Laura? Vai tu to atradi?
— Atrast jau atradu. — Meitene nokaunējusies nolieca galvu.
Aureliāns satrūkās. — Tu taču aiznesi to atpakaļ uz Avan-
terru? Atvaino par šo jautājumu, bet man ir zudusi jebkāda laika izjūta un tāpēc nav ne jausmas, kas šodien par dienu.
Laura norija siekalas. — Es... nu... man diemžēl neizdevās, — viņa nočukstēja un norādīja uz smīnošo Kēvinu. — Es pārāk vēlu atklāju, ka viņš atbalsta tumšos spēkus!
Profesora elpa kļuva gārdzoša. Viņš tvēra pie sirds un noraudzījās Laurā šausmās ieplestām acīm. — Ak vai, ja viņi kausu nogādās Avanterrā un nodos to tumsas spēkiem!
— Pagaidām viņiem vēl nebija tādas iespējas. Varbūt mums vēl izdosies... — Laura bikli iesāka un neticīgi paskatījās uz durvīm. Viņa aiz tām bija izdzirdusi troksni. Tikpat pārsteidzošu, cik neizskaidrojamu skaņu. Tā izklausījās pēc pērkondārdiem, kas lēnām veļas lejup no kalnu virsotnēm, arvien pieņemdamies skaļumā un beigās izskanēdami apdullinošā troksnī.
Ko tas varēja nozīmēt?
Arī profesors un Kēvins pavērās uz durvju pusi.
Atkal atskanēja pērkons, skaļāks un uzmācīgāks nekā iepriekšējo reizi. Tā vien likās, ka tieši virs mājas plosītos nikns negaiss. Un tagad — tagad pērkons dunēja pat mājas iekšpusē!
Kēvins bija kļuvis krīta bāls. Viņš trīcēja pie visām miesām. Turpretim Laura staroja priekā. Viņa beidzot bija sapratusi, kas bija šie noslēpumainie pērkondārdi, un jau pēc mirkļa patvertnē ielauzās Lateris. Spārnotais lauva iepleta varenos spārnus, atvēra drausmo rīkli un tik neganti uzrēca zēnam, ka pat bunkura sienas sāka drebēt!
Kēvinam no bailēm ļodzījās ceļgali. Viņš raustīdamies sabruka raudās. — Laura, apturi viņu! — zēns lūdzās. — Lūdzu, apturi viņu, lai viņš man neko neizdara!
Spārnotais lauva, ieraudzījis, ka Laura un profesors ir sveiki un veseli, nomierinājās. Nu jau bunkurā ienāca arī Lūkass un Atila Morduks.
Zēns rokās nesa kausu un līksmi pacēla to pretī māsai: — Viņi to bija paslēpuši kravas auto!
Laura gādīgi satvēra vērtīgo trauku. Viņa piekļāva to pie krūtīm kā dārgu ziedu, ko var sabojāt pat visniecīgākais pieskāriens. Bet tad meitene izbijusies paskatījās brālī: — Un kur tad Cirtējs? Viņš taču nav aizbēdzis?
— Nebaidies! — Lūkass nomierinoši pasmaidīja. — Viņš aizmuka uz kalpotāju dzīvokli dārza mājiņā. Latuss uzmana, lai viņš neaizlaistos.
— Kāda laime! — Laura atviegloti uzelpoja, piegāja klāt Laterim un maigi paieskāja viņam aiz auss. — Liels paldies par visu! Es pat nezinu, ko mēs bez tevis un tava brāļa būtu iesākuši!
— Jūs jokojat, madame, — lauva glaimots atbildēja. — Mēs taču bijām jums to parādā! Beigu beigās mēs taču pieļāvām, ka jūs klosterī sagrāba gūstā.
— Jūs taču nevarējāt to iedomāties!
— Jūs esat pārāk laipna, madame. Mēs gan tūdaļ dzināmies pakaļ, taču tie puiši savā smirdīgajā braucamrīkā izrādījās ātrāki. Lai gan mēs lidojām, sacenzdamies ar pašiem vēja gariem!
Latera svinīgā nopietnība Laurā izraisīja smaidu. — Neapšaubāmi!
— Kad vien jums ievajadzēsies palīdzību, madame: mēs allaž būsim jūsu rīcībā!
— Paldies, Lateri! Es noteikti to atcerēšos. — To teikusi, Laura draudīgi pagriezās pret Kēvinu. — Vai tu atzīsies pats, vai arī mums vajadzēs palīdzēt? — viņa noņurdēja un aicinoši palūkojās uz lauvas pusi.
Iekams teiksmainais dzīvnieks vēl paguva atvērt muti, zēns sāka runāt. — Man ļoti žēl, bet man nebija izvēles.