Lauras seja pauda apjukumu. — Nebija citas izvēles? — viņa neticīgi vaicāja.
Kēvins nomākti pamāja. —Jā. Cirtējs mani piespieda piedalīties. Es biju viņa rokās.
— Kā tad tā? — Lūkass gribēja zināt.
— Nu... — zēns nolieca galvu. — Toreiz, Hintertūrā... nu... brīvdienām beidzoties, es jūs abus gribēju uzaicināt uz kino un uzcienāt ar burgeriem, bet man vairs nepietika naudas. Tad es paņēmu no tēvoča kabatas portfeļa piecdesmit eiro...
— Un Cirtējs tevi pārsteidza?
— Jā. — Kēvins norīstījās. — Viņš man lika izvēlēties: vai nu tēvocis Maksis par visu uzzinās...
— Vai arī? — Laura uzstāja.
— Vai arī sekot, ko tu dari, un visu izstāstīt viņam!
— Ko? — Meitene, neizmērojami pārsteigta, blenza zēnā.
— Bet... Kā tad tā?
— Es jau viņam, protams, uzdevu tādu pašu jautājumu. Cirtējs apgalvoja, ka tavas izdarības apdraudot Rāvenšteinas labo slavu. Un tas galu galā kaitējot tēvocim Maksim, jo viņš jau gadiem ilgi sponsorē internātu.
Lūkass sarauca pieri. — Tu taču viņam nenoticēji?
— Nu... Man jau toreiz nebija ne jausmas, ka...
Lauras vaibsti sadrūma. — Un tālāk?
— Vispirms es darīju visu, ko Cirtējs no manis prasīja. Es taču negribēju, lai tēvocis uzzina, ka... — Kēvins noklepojās. — Bet pēc gadījuma ar pāteru Dominiku man kļuva skaidrs, ka tas tips mani māna. Es gribēju visu izbeigt un doties uz policiju, bet...
-Jā?
— Cirtējs piedraudēja, ka novākšot mani tāpat kā mūku, ja es citiem izpaudīšot kaut pušplēsta vārdiņa. Un es nobijos — zināju taču, uz ko viņš ir spējīgs — un turpināju.
Lūkass pašūpoja galvu. — Tad tu viņam palīdzēji safabricēt pierādījumus pret profesoru Aureliānu, kuru dēļ viņš tika turēts aizdomās par slepkavību?
— Jā. Viņam un Kvintusam Tumšickim.
Laurai vairs nebija ko teikt. — Kā tu varēji? — viņa jautāja.
— Kā tu varēji tik zemiski rīkoties?
Taču Kēvins tikai mēmi raudzījās grīdā.
Lūkass viņam uzmeta nicinošu skatienu un tad pievērsās māsai. — Jāpiezvana beidzot policijai. Lai tie nodarbojas ar šo nodevīgo nelieti! Varbūt arī uzzinās, kādi motīvi viņu ir vadījuši.
Kad Laura, Lūkass un Austrums Aureliāns izgāja no mājas — Kēvins bija atstāts Atilas Morduka uzraudzībā —, Latuss vēl joprojām sargāja dārza mājiņu. Konrāds Cirtējs no tās neesot izgājis, spārnotais lauva apgalvoja.
Sulaiņa miteklī no Cirtēja tomēr nebija ne vēsts. Turklāt visi namiņa logi bija nosegti ar režģiem, lai aizsargātos pret zagļiem. Draugi apgrieza kājām gaisā visu mājeli, pārmeklēja ikkatru stūrīti, izvandīja visus skapjus un lādes, izklaudzināja sienas un grīdas, meklēdami slepenas šahtas, slēptuves un izejas — taču velti. Konrāds Cirtējs, likās, bija burtiski izkūpējis gaisā.
Viņa pieticīgi mēbelētajā guļamistabā Lauru tomēr gaidīja ievērības cienīgs atradums. Uz naktsskapīša atradās vecu dokumentu grēda, kas acīmredzot vēl nesen bija pāršķirstīti. Tas bija Reimāra kapelāna pils hronikas noraksts. Augšējā lapā Laura ieraudzīja Reimāra bendes attēlu, ko viņa ar Lūkasu vēl pirms dažām dienām bija uzgājuši internāta bibliotēkas arhīvā. Viss izskatījās tieši tāpat kā Rāvenšteinas arhīva dokumentā: fonā bija redzama pils, tai blakus karātavas'un bluķis, pie kura bija piesliets bendes cirvis. Taču bija ievērojama atšķirība: Cirtēja guļamistabā atrastajā attēlā nerēgojās neviens balts plankums. Bende tajā bija skaidri redzams. Sarkanā nāve nikni raudzījās pretim, līdzinādamies Longoliusa sulainim līdz pat ugunssarkanajiem matiem. Varēja padomāt, ka Konrāds Cirtējs un kapelāna uzzīmētais bende bija viens un tas pats cilvēks. Tas, protams, bija pilnīgi izslēgts — vai arī Sarkanā nāve nudien būtu mieru neradušais? Laurai spilgtā atmiņā atausa Sviedru laukā atraktais kaps... Viņai nācās sevī apslāpēt domas, kas juceklīgi rosījās viņas galvā, jo šis bija pilnīgi nepiemērots bridis, lai tam nodotos. Galu gala viņas svarīgākais uzdevums vēl joprojām nebija izpildīts.
Laura ceļojumā uz Avanterru paņēma līdzi Viesuli. Un, protams, arī Alariku, kurš nepacietīgi gaidīja atgriešanos savā pasaulē.
Kaut arī šoreiz baltā ērzeļa mugurā sēdēja divi jātnieki, tas bez niecīgākajām pūlēm pārvarēja Mošķezera ūdens klaju, drosmīgā un ar prātu neizskaidrojamā lēcienā piezemējoties mazajā saliņā. Spožas miglas ieskauta, tur pacēlās bezgalīgas gaismas kolonna, kuras centrā slēpās burvju vārti. Tāpat kā ziemas saulgriežos, arī šoreiz saliņas necaurejamajos brikšņos bija uzradusies šaura taciņa, tā ka sirmis netraucēti nokļuva līdz vārtiem.
Laura pameta vēl pēdējo skatienu uz nakts debesīm — līdz saullēktam bija atlikušas vēl vismaz divas stundas. Viņa pagrieza galvu, atskatīdamās pāri plecam uz zēnu, kurš sēdēja aiz viņas un atkal bija apvilcis ierastās drānas. — Vai esi gatavs?
Alarika acis iemirdzējās. — Jā, Laura, es esmu gatavs. — Zem ieroču nesēja vamža kaut kas sakustējās, tad no turienes galviņu pabāza ziņkārīgais Bučmūlis. Viņa pogām līdzīgās acis iedzirkstījās, ieraugot Lauru, un zvēriņš satraucies iespiedzās.
Meitene pasmaidīja un, viegli piespiezdama stilbus, lika Viesulim doties uz priekšu. Ērzelis lēca, un Laura ienira gaismā. Lai kurp viņa raudzītos, pretim staroja viens vienīgs spožums, kas tomēr nežilbināja acis. Visapkārt pletās bezgalīga, balta jūra, kas nebeidzās un nebeidzās.
Iegrimdama gaismas straumē, lai ļautos dzirkstošo viļņu rotaļai, Laura juta, kā viņu uztver siltas bangas. Itin viss dejoja, izstarodams vieglumu. Viņa vairs nemanīja savu ķermeni, un projām aizplūda visas bailes un raizes. Zemes smagums atraisījās, un Laurai šķita, it kā viņa līdzīgi liegai vēja dvesmai laistos projām no laika, un meitenei nekas nebūtu bijis pretim, ja ceļojums starp pasaulēm būtu ildzis mūžīgi. Tad Viesulis izgāja pa vārtiem.
Laura zināja, ka ir nokļuvusi Avanterrā, jo augstu pie de-besjuma, kas pletās pāri viņas galvai, staroja Septiņu mēnešu zīmogs.
Viņa atradās lielas ielejas vidū. Tā noteikti bija Laiku ieleja, kā Austrums Aureliāns bija paskaidrojis savai skolniecei. Laura, tik tikko pavērusies apkārt, redzēja, ka viņu jau gaida.
Pakalnos, kas iekļāva ieleju, bija sapulcējušies divi milzīgi karaspēki. Ziemeļpuses augstienē bija sarindojušies neskaitāmi karotāji baltās bruņās, kamēr dienvidu pakalnus bija ieņēmušas bezgalīgas melni tērptu bruņinieku kolonnas. Karotāji neizteiksmīgiem sejas vaibstiem nekustīgi vēroja abus mazos pulciņus, kas stāvēja viens otram pretim pie burvju vārtiem.
Gaismas pārstāvji bija divi vīrieši un sieviete baltos zirgos. Laura šo trijotni nekad vēl nebija redzējusi, tomēr zināja, ka viņas priekšā stāv Elizions, cildenais Gaismas glabātājs, viņa baltais bruņinieks Paravains un dziedniece Morvena.
Apmēram divpadsmit zirga lēcienu attālumā gaidīja divi vīrieši piķa melnos kara zirgos: Borborons, Melnais hercogs, un viņas tēvs.
Tētis! Lauras sirds salēcās, bet tad sāka dauzīties tik ātri, ka viņa nobijās — tā pārplīsīs. Borborons bija turējis vārdu. Viņš bija atvedis uz vārtiem viņas tēvu un nu gaidīja, lai viņa izpildītu solījumu, ko Laura bija devusi neizmērojamā izmisumā.
Solījumu atdot kausu viņa rokās! Tāda valdnieka rokās, kurš alka sagrābt varu un iznīcināt Zemi...
Alariks acīmredzot nojauta, kas Laurai bija padomā. — Nē, nevajag! — viņš lūdzās. — Nedari to! Tu nedrīksti nodot gaismu! It nekad, vai dzirdi?
Alarikam bija viegli runāt — bet viņai nebija izvēles! Viņa taču nedrīkstēja tik vienkārši upurēt savu tēvu! Nedrīkstēja pieļaut, lai Melnais hercogs viņu nogalina! Brīdi Laura jutās kā apdullusi, it kā nestu savos plecos visas pasaules smagumu.