Alariks norāpās no Viesuļa muguras. Tad no segliem izlēca arī Laura, kausu turēdama sev cieši piekļautu un uzmezdama biklu skatienu Eliziona grupiņai.
Gaismas glabātāja sejā nepakustējās ne vaibsts, skatoties meitenē. Taču viņa acis raudzījās kā zinādamas un mierinādamas, un Laura tajās lasīja vēsti: kamēr vien tu uzticēsies gaismas spēkam, viss beigsies labi.
Tad viņa novērsa skatienu un palūkojās Melnajā hercogā. Ap viņa lūpām rotājās sātanisks smaids. Viņš izskatījās gluži drošs par Lauras lēmumu.
Mariuss turpretim sagumis čumēja seglos, un viņa acis lūdzās: tu nedrīksti mani pamest! Nedrīksti pieļaut, lai Borborons mani nogalina!
Lauru tas skāra tik dziļi, ka viņai vairs nebija jādomā. Viņa zināja, kas darāms, viņa nespēja citādi.
Alariks vēl mēģināja viņu atturēt. Viņš nostājās viņai ceļā, saukdams: — Nē, nē! Tu nedrīksti nodot kausu ļaunuma rokās!
Bučmūlis spalgi spiedza, it kā gribētu meiteni brīdināt no nepareiza soļa.
Laura norīstījās. Viņa ieskatījās zēnam cieši acīs — tajās bija lasāmas dziļas skumjas par viņas gaidāmo nodevību. — Saproti jel, Alarik! — meitene čukstēja. — Man tas vienkārši jādara. Piedod man! — To teikusi, viņa pagriezās un stingrā gaitā devās pie Borborona un sava tēva.
Melnā hercoga acis sarkani iekvēlojās sava triumfa apziņā. Viņš veltīja zobgalīgu smaidu Elizionam, it kā gaidīdams no viņa kādu vilšanās izpausmi. Taču Gaismas glabātājs liedza savam pretiniekam šo gandarījumu, lieki nesatraukdamies, bet gaidīja notikumu turpmāko attīstību.
Laura bija aizgājusi līdz abiem melniem. No viņu nāsīm augšup cēlās sēra dzelteni tvaiku mutuļi, kamēr zirgi sprauslāja un kā sasveicinādamies nevaldāmi rāvās pakaļkājās. Melnais hercogs pacēlās seglos un negausīgi izstiepa viņai pretī roku. — Dod šurp! — viņš uzsauca meitenei piesmakušā balsī. — Dod šurp kausu — un es dāvāšu tavam tēvam dzīvību!
— Vēl mazu brītiņu! — Laura atteica un veltīja tēvam mīlestības pilnu skatienu. Augstu pie debesīm, tieši viņai virs galvas stāvēja Septiņu mēnešu zīmogs, un Laurai šķita, it kā katra no septiņām zvaigznēm starotu spožāk nekā jebkad. Laura ieskatījās Mariusam dziļi acīs, ilgodamās tajās ieraudzīt bezgalīgo mīlestību un drošību, kas no tām allaž bija mirdzējušas pretim, cik vien viņa spēja sevi atminēties. Taču Laura tur neatrada šīs pazīstamās jūtas. Tās bija pazudušas. No tēva acīm nerunāja nekas cits kā... tīrā alkatība!
Kā tas bija iespējams?
Kas bija noticis?
Septiņi mēneši iemirdzējās vēlreiz, it kā gribētu mierināt meiteni vai kaut ko viņai atgādināt — un tad Laura beidzot saprata.
Viņa cieši paraudzījās tēvā un vaicāja: — Saki man, tēti, — ko tu jūti pret mani?
Mariuss bija apjucis. Viņa vaibstos bija rakstīts neizmērojams izbrīns, un viņš, ne vārda neteikdams, tikai skatījās Laurā. — K... Ko... Ko tas nozīmē? — viņš beigās aizlūzušā balsī jautāja. — Kas... Kas man jādara?
— Es taču skaidri pateicu, — Laura stingri atteica. — Vienkārši pasaki, ko tu pret mani jūti!
— Bet... Bet kālab gan?
Laura saglabāja mieru. — Vienkārši pasaki, ka tu mani — mīli!
Mariuss nobāla un skaļi ievilka elpu. — K... ko... ko? — viņš stostījās.
— Vienkārši pasaki, ka tu mani mīli! — Laura atkārtoja, ciešāk satverdama Apskaidrības kausu.
Mariuss grasījās atbildēt, taču no viņa mutes atskanēja tikai aizsmakusi šņākoņa. Viņš noskaities samiedza acis, sejai pārvēršoties neizmērojama naida plosītā grimasē. — Tu, nolādētais skuķi! — viņš vēl nošņāca, bet tad jau sākās pārvērtība. Skanot kliedzieniem un sprauslāšanai, viņa tēls izira, līdz Lauras priekšā stāvēja Sirīna.
Meitene pavisam rāmi pagāja pretī Melnajam hercogam.
— Vai tiešām tu domāji, ka es noticēšu veidolu mainītājai? Vai tu nezināji, ka mans tēvs drīzāk mirtu nekā pieļautu, lai Apskaidrības kauss nonāk tavās rokās? Paturi prātā, ka es esmu gaismas karotāja! — viņa bezbailīgi paziņoja. — Un vēl kas: es nekad nepadošos un atbrīvošu savu tēvu. Pret to spēku, ko man dāvā Septiņu mēnešu zīmogs, pat tu un tavi melnie bruņinieki neko nespēj iesākt!
To teikusi, Laura pagriezās un pacēla Apskaidrības kausu pretim Gaismas glabātājam. Ieskatījusies viņa labsirdīgajā sejā, kurā atspoguļojās visu laiku zināšanas, meitene saprata, ka viņas stunda vēl pienāks.
SATURS
1. nodaļa. Elles rīkle 9
2. nodaļa. Noslēpumainā pazušana 21
3. nodaļa. Melnais kravas auto 34
4. nodaļa. Vēlmju iemānītāji 48
5. nodala. Sniega monstrs 64
6. nodaļa. Vientuļā abatija 80
7. nodaļa. Mācekles viltība 95
8. nodaļa. Jaunais skolnieks 109
9. nodaļa. Slepenā bibliotēka 125
10. nodaļa. Nejauka pamošanās 139
11. nodaļa. Levators 153
12. nodaļa. Sarkanā nāve 168
13. nodaļa. Septiņu mēnešu zīmogs 180
14. nodaļa. Nežēlīgā bruņinieka pils 194
15. nodaļa. Noslēpumainā viešņa 208
16. nodaļa. Vecais foliants 224
17. nodaļa. Ļaunuma radības 238
18. nodaļa. Spārnotie lauvas 252
19. nodaļa. Baisas aizdomas 267
20. nodaļa. Neprātīgs lēmums 284
21. nodaļa. Baisas aizdomas 299
22. nodaļa. Melnā hercoga pazemes cietums
23. nodaļa. Briesmīgs piedāvājums 326
24. nodaļa. Meklējot profesoru 340
25. nodaļa. Gaismas sūtnis 355
26. nodaļa. Freskas noslēpums 369
27. nodaļa. Āķīga mīkla 384
28. nodaļa. Cerības dzirksts 398
29. nodaļa. Nekrietna nodevība 409
30. nodaļa. Lēmuma nakts 424
Apgāds
JUMAVA
Izdevējs — SIA "J.L.V.”, Dzirnavu ielā 73, Rigā LV 1011.
Iespiests un iesiets a/s “Paraugtipogrāfija”, Puškina ielā 12, Rigā LV 1050.