Laura aizturēja elpu.
— ... nedrīkst uzzināt zīmoga noslēpumu, — viens no vīriešiem nočukstēja.
Zīmoga?
Kāda zīmoga? Ne jau... Septiņu mēnešu zīmoga'!
Laura izbijās. Vai šī noslēpumainā sačukstēšanās beigu beigās bija saistīta ar viņu? Pilnīgi iespējams, jo vairāk tāpēc, ka viena no
balsīm nepārprotami piederēja Kvintusam Tumšickim! Viņai vajadzēja noskaidrot, kas par lietu. Kaut gan viņai nepatika noklausīties svešas sarunas, vajadzēja uzzināt, kas te īsti notika.
Laura koncentrējās, pievēra acis un pievērsa skatienu istabas durvīm. Acu zīlītes pārstāja kustēties, kamēr viņa visus gara spēkus mēģināja fokusēt uz durvīm: klausiet man un atverieties!
Un nudien, durvis tik tikko jūtami notrīsēja — kad Lauras plecam uzgūla smaga roka.
— Ko tu te ņemies? — Laurai uzbrēca skarba balss.
Pārbijusies līdz nāvei, viņa apmetās apkārt. Viņas priekšā
stāvēja Konrāds Cirtējs. Sulainis bija parādījies pilnīgi bez skaņas, gluži kā no nekurienes, un tagad ar aizdomām nopētīja meiteni.
— Kas tev še meklējams, skuķi?
Čuksti kamīna istabā vienā mirklī bija apklusuši.
— Ei, vai tu pat netaisies atbildēt? — Cirtējs uzbļāva meitenei.
— Hmm, — Laura izmocīja smaidiņu. — Es... ēēē... man likās, it kā es dzirdētu sava skolotāja balsi.
— Ko tu neteiksi, — Konrāds Cirtējs viņu nopētīja ar necaurredzamu sejas izteiksmi.
Laura steidzīgi pamāja. —Jā... Un tad man šķita, ka es varētu ar viņu apsveicināties.
— Vai tiešām? — Cirtējs piepeši blēdīgi nosmīkņāja. — Kāpēc tad tu to nedari? — viņš jautāja, savā ķetnā vēl ciešāk sažņaugdams Lauras plecu, un tūdaļ iestūma meiteni kamīna istabā.
Tur pie televizora sēdēja viņas pamāte un Maksis Longoliuss, kuri pārsteigti atskatījās.
— Laura? — Sajella izskatījās ārkārtīgi izbrīnīta. — Ko tu te dari nakts vidū?
— Eēē, — Laura tikai novilka. Viņa vēl joprojām bija tik apjukusi, ka nekas cits neiešāvās prātā. Viņa tikai nejauši piefiksēja Makša rokā kūpošo cigarillu un dūmu mākonīšus, kas piepildīja telpu.
— Skuķis gribēja apsveicināties ar savu skolotāju, — Konrāds Cirtējs paskaidroja viņas vietā. Smīns viņa sejā likās vai iesalis.
— Skolotāju? — Sajella paskatījās pameitā tik apjukusi, it kā tur stāvētu citplanētiete. — Kādu skolotāju?
— Dr. Tumšicki. — Lauras balss skanēja aizsmakusi. Viņa noklepojās. — Man likās, ka es dzirdu viņu šeit runājam.
Sajella uzmeta Longoliusam ātru skatienu, iekams neizpratnē pavērās Laurā. — Bet, bērniņ! Kā gan te varētu būt nokļuvis Dr. Tumšickis? Un kāpēc? Mēs ar Maksi skatījāmies televizoru, te nav neviena cita.
Lauras skatiens pievērsās televizoram. Matētajā stiklā zibēja veca melnbaltā filma. Ja vien viņa nevīlās, tad ekrānā bija redzams Hamfrijs Bogarts, kurā valdzinoši lūkojās Ingrīda Bergmane. Aina viņai šķita pazīstama, un tad prātā ienāca arī filmas nosaukums: “Kasablanka”.
Vai viņa patiešām bija pārklausījusies? Vai iedomātā abu vīriešu saruna beigās būtu bijusi tikai dialogs filmā?
Maksis Longoliuss nolika cigarillu pelnu traukā un uzsmaidīja meitenei. — Vai varam tev kaut kā palīdzēt, Laura?
Varbūt tas bija domāts kā laipnība, taču Laurai sametās šķērmi.
— Nē, paldies, es atkal iešu gulēt.
Griezdamās, lai ietu, meitene ievēroja mazu aerosola pudelīti. Tā stāvēja tieši blakus pelnu traukam ar kūpošo cigarillu. Pudelītē bija zāles.
Astmas zāles.
Ne Sajella, ne Maksis Longoliuss nebija astmatiķi. Laura pazina tikai vienu cilvēku, kurš regulāri lietoja šīs zāles: Dr. Kvintuss Tumšickis!
5. nodaļa SNIEGA MONSTRS
āpiens uz Velna galvu bija neiedomājami grūts. Laurai un Lūkasam tās bija tīrās mokas. Pret kalnu veda stāvs ceļš, un slēpotāji atkal un atkal iegrima svaigi sasnigušā sniegā. Pēc divām stundām beidzot nonākuši pie mērķa, brālis un māsa bija viscaur slapji. Viņi pārguruši atbalstījās uz slēpju nūjām un, elsdami kā desmitcīņnieki pēc pēdējā tūkstoš piecsimt metru skrējiena, pavērās visapkārt.
Velna galva bija ar mežu apaugusi pakalne ārpus Hintertūras, virs skeletona trases. Par savu nosaukumu tā varēja pateikties iespaidīgam klints gabalam pašā virsotnē, kas izskatījās pēc galvas ar diviem ragiem. Patlaban to ietina bieza sniega sega, un tās ap-veidus varēja tikai nojaust. Stiga, ko aizsargājamajā dabas zonā pirms dažiem gadiem bija izrāvusi lavīna, veda lejup uz ieleju. Ziemā pa to bija lielisks nobrauciens. Tā gan bija šaura un stāva, tādējādi izvirzīdama visai augstas prasības slēpotājiem. Tomēr tas nebija vienīgais iemesls, kāpēc pa šo trasi tikai retumis kāds nobrauca lejā. Uz Velna galvu vienkārši neveda pacēlājs. Vairums ziemas tūristu nekāroja pēc grūtā kāpiena, tādējādi laupīdami sev lielisku piedzīvojumu un skatu uz tikpat lielisku ainavu.
— Žēl gan, ka Kēvins tik pēkšņi saslima, — Laura sacīja brālim, skatienam slīdot pār iespaidīgo kalnu panorāmu. — Viņam te augšā noteikti patiktu.
Uzkāpt Velna galvā bija Kēvina ideja. Viņš arī vasaras brīvlaiku bija pavadījis Hintertūrā, un kāds vietējais zēns bija pievērsis viņa uzmanību nobraucienam. Tas esot “visspicākais” visā apkārtnē, viņš bija stāstījis, to nekādā ziņā nedrīkstot palaist garām. Trasi, proti, neviens iepriekš nesagatavojot, un tāpēc te pavēroties retā iespēja paslēpot dziļā sniegā. Žēl, ka Kēvins bija saaukstējies.
Piecēlies viņš bija juties saguris, viņam bija drudzis un sāpēja kakls. Termometrs rādīja trīsdesmit astoņi un pieci, tā ka prātīgāk bija likties atpakaļ gultā un paārstēties. Laura gribēja gājienu uz Velna galvu atlikt uz citu dienu, taču Kēvins bija enerģiski iebildis un atgādinājis, ka naktī uzsnidzis jauns sniegs. Viņi tiešām nedrīkstot palaist garām reto izdevību nobraucienam tik fantastiskos apstākļos. Tā nu Laura un Lūkass beigās bija posušies ceļā bez viņa.
Lūkass pārguris paskatījās māsā. — Vai varētu, lūdzu, dabūt tēju?
— Jā, tūlīt. — Laura noņēma mugursomu un izvilka termosu, ko Konrāds Cirtējs no rīta bija piepildījis ar karstu augļu tēju.
Kad Laura noskrūvēja vāciņu, kas vienlaikus kalpoja par krūzīti, tvaiki uzmutuļoja no termosa kā mazs dūmu mākonītis. Laura ielēja tēju un pasniedza brālim. Rosinādams apetīti, meitenei degunā iecirtās mežrozīšu un citronu aromāts. Laura tik tikko spēja nociesties, līdz Lūkass bija remdējis slāpes un pienāca viņas kārta. Karstais dzēriens plūda lejā pa kaklu kā piepildīts solījums, izstarodams patīkamu siltumu visā ķermenī.
Krūzīti pie lūpām pielikusi, Laura pavērās apkārt. Viņa raudzījās uz lielo klinti, kas kalnam bija devusi nosaukumu. Piepeši viņas sejā parādījās pārsteigums, un roka ar krūzīti nolaidās.
— Dīvaini, — viņa nomurmināja.
Lūkass neizpratnē paskatījās. — Kas tad?
— Sniegavīrs tur augšā! — Laura parādīja uz Velna galvu, un nu to pamanīja arī Lūkass. Kādus trīsdesmit metrus tālāk klints giibala paēnā stāvēja sniegavīrs. Vairāk nekā divus metrus augsts koloss. Tam bija nikna sejas izteiksme, un šķita, ka tas lūkojas šurpu.