— Man ļoti žēl, bet mēs nedrīkstam kavēties ne sekundi! Nedrīkstam pieļaut, lai viņš kristu tumsas piekritēju rokās! — To teicis, profesors aizsteidzās.
Atila iemeta slotu spainī un sekoja viņam. Ar metālu apkaltie zābaki noklaudzēja uz akmens bruģa. Turklāt viņa kustības, par spīti rupji tēstajam augumam, bija tik izveicīgas un žiglas, kā to nemūžam nevarētu gaidīt.
Nojumi, kas sedza kāpnes, balstīja gandrīz piecus metrus gara akmens kolonna. Tā bija veidota kā milzis, kurš jau kopš pils uzcelšanas viesus sveicināja ar laipnu smaidu. Viņa skatiens tomēr acumirklī satumsa. Akmens koloss pagrieza acis un noraudzījās pakaļ steidzīgajiem vīriešiem — gandrīz vai likās, ka viņš būtu ārkārtīgi norūpējies.
Kad Laura un Lūkass izšāvās no meža virs skeletona trases, sacēlās biezs sniega mākonis. Tikai dažas sekundes vēlāk klajumā izdārdēja sniega bumba. Šaurajā meža ceļā tā noteikti bija uzskrējusi virsū dažiem kokiem, jo apjoms bija sarucis. Tomēr tā bija gana liela, lai brāli un māsu sašķaidītu putrā.
Laura ar atvieglojumu pamanīja, ka trasē nevalda nekāda rosība. Šaurajā ledus kanālā nebija neviena braucēja.
— Nebrauc trasē! — Laura uzsauca brālim. — Brauc pa ārpusi lejā!
Vienu brīdi viņa sabijās, ka Lūkass nebūs sapratis, jo viņš turpināja braukt taisni uz priekšu. — Brauc garām trasei! — Laurai gandrīz aizrāvās balss. — Bumba tēmē uz mani, nevis uz tevi!
Beidzot Lūkass reaģēja: īsi pirms ieejas ledus renē viņš pagriezās sāņus, kamēr Laura šāvās tur iekšā. Viņa juta, kā uz spoguļ-gludās pamatnes acumirklī paātrinājās temps. Slēpes zem kājām skaļi nobrākšķēja, kratīdamās lejup pa cieto virsmu. Tomēr Laura to gandrīz nemanīja, jo nu jau ielidoja pirmajā līkumā. Koncentrēdamās, lai varētu pareizi izbraukt šauro pagriezienu, viņa juta, kā pieaug cerība, ka pārgalvīgais pasākums varētu arī izdoties. Sniega bumba taču bija daudz platāka par trasi. Varbūt tā sašķīdīs, ja mēģinās sekot viņai pa šauro ledus kanālu!
Taču nekas tāds nenotika. Milzīgā sniega masa dārdot pieripoja pie trases un, kā neredzamas rokas saspiesta, arvien vairāk sablīvējās, līdz tai bija jau mazāk nekā puse no sākotnējā diametra. Bumba bez kādām grūtībām ieripoja ledus kanālā, nezaudēdama ne kripatiņu no sava ātruma. Gluži pretēji: uz ledus virsmas arī tā ripoja arvien straujāk un straujāk, šaudamās pa skeletona trases līkumiem kā milzīga flipera lodīte.
Laurai sejā sitās ass vējš, gandrīz laupīdams viņai elpu. Meitenei drebēja augšstilbi, ceļgali kļuva mīksti. Taču aiz muguras vēl bija tikai puse trases. Ar katru nākamo līkumu noturēties trasē bija arvien grūtāk. Kad Laura ieraudzīja nākamo pagriezienu, viņai aizrāvās elpa. Būdams daudz asāks un šaurāks nekā iepriekšējais, tas prasīs visu viņas prasmi. Vienlaikus meitene juta, ka spēki izsīkst. Viņa spēja pagriezt slēpes tikai ar vislielāko piepūli. Tomēr līkumu viņa izbrauca gandrīz ideāli. Spiediens ceļgalos bija tik liels, ka vienu brīdi meitene teju zaudēja līdzsvaru. Ar strauju rokas kustību mēģinādama noturēties uz kājām, viņa novirzījās no vēlamās trajektorijas un uzskrēja virsū trases malai. Laura jau nodomāja, ka tiks izmesta no apledojušās renes, kad pēdējā brīdī viņai tomēr izdevās atgūt kontroli pār slēpēm un novērst lidojumu, kas būtu nesis viņai nāvi.
Ellišķīgā ātrumā meitene pa garu, taisnu gabalu brāzās uz S veida cilpu, visbīstamāko līkumu visā trasē. Skaidrāk nekā iepriekš Laura saklausīja sniega bumbas dunoņu un jau sajuta gaisa pūsmu, kas vēdīja tai pa priekšu. Viņa atskārta, ko tas nozīmē: pēc dažiem mirkļiem tā pārvelsies viņai pāri. Galu galā, viņa šo neprātīgo līkumu varēja pieveikt, tikai palēninot nobraucienu.
Tomēr Laurai nebija izvēles. īsi pirms ieiešanas S veida līkumā viņa saslējās, pārnesa svaru un no jauna saliecās ceļgalos. It kā visu dzīvi nebūtu darījusi neko citu kā vien braukusi ar slēpēm pa skeletona trasi, viņa ieslīdēja pagriezienā. Tomēr arī ledus lode kā šāviņš bija ietriekusies līkumā un atradās nu vairs tikai divu metru attālumā. Vairs bija tikai sekunžu jautājums, līdz tā pārripos pāri Laurai!
Nu Laura aiz bailēm un pārguruma drebēja tā, ka viņai vairs neizdevās gluži pareizi iebraukt otrajā līkumā. Meitenei vajadzēja saslieties, lai novērstu kritienu, taču tāpēc viņa krietni zaudēja tempu. Slepkavnieciskā bumba turpretim ripoja nemainīgā ātrumā. Laura jau nodomāja, ka tūdaļ pat tā viņu notvers, kad sniega monstrs vienā rāvienā uztriecās trases līkuma augšmalai, salauza apmali — un izšāvās no trases! Atskanēja apslāpēts trok-snis — milzu bumba no ledus un sniega trāpīja kokos un tad sašķīda, pāršķeļot pusdienlaika klusumu ar krakšķošu koku un lūstošu zaru troksni.
Laurai salēcās sirds. Viņas koncentrēšanās spējas bija galā, un viņa zaudēja kontroli pār slēpēm. Par laimi, no kājām viņa nokrita, kad jau bija sasniegusi trases galu. Viņa apmeta divus kūleņus, palika guļam sniegā un vairs nekustējās.
Te klāt pietraucās Lūkass. Noputēja vesels sniega mākonis, kad viņš, pagriezdams pa kreisi, spēji nobremzēja un apstājās blakus māsai. Norūpējies viņš noliecās pār meiteni. — Laura? Kas tev ir, Laura? Vai tev kas lauzts?
Pēc dažiem acumirkļiem, kas Lūkasam šķita vai vesela mūžība, māsa atvēra acis un pasmaidīja. — Nē. Viss kārtībā. Man vienkārši vairs nav spēka.
— Ak kungs, un es jau padomāju... — Lūkass aprāvās teikuma vidū un paskatījās uz to vietu mežā, kur bija ietriekusies sniega lode. Tur auga stalti, lieli koki. Daži no tiem bija aizlauzti nepilnu divu metru augstumā, it kā tos būtu grasījies noplūkt milzis, bet tad zaudējis interesi. Izlauzīto stumbru pakājē slējās liela sniega kaudze, kura nekādi nelika manīt, ka pirms dažiem mirkļiem tā briesmīgas lodes izskatā bija kārojusi pēc Lauras dzīvības.
Zēns neticīgi pašūpoja galvu. — Cik tur netrūka, — viņš nomurmināja. — Tur tiešām daudz netrūka.
— Pareizi. — Laura elsdama uztrausās kājās. — Mums neviens neticēs, — viņa izgrūda, nopurinādama no apģērba sniegu.
Laurai bija taisnība. Kad viņi atgriezās mājās, pat Kēvins sākumā negribēja ticēt, ka viņiem ne tikai sekojis, bet arī vēl uzklupis milzu sniegavīrs.
— Ko? — viņš neizpratnē vaicāja. — Bet nekas tāds taču nav iespējams!
— Ir gan, Kēvin. — Lauras balss bija nopietna. — Tas ir visai reāli iespējams. Arī tad, ja tu to nezini!
Kēvins pavērās brālī un māsā, gluži kā tie būtu ieradušies no citas planētas. Tad viņš enerģiski papurināja galvu. — Man ļoti žēl, bet man patiešām nepielec. Vispirms tā mašīna bez šofera, tad lāstekas, kas uzbrūk cilvēkiem. Un tagad vēl sniegavīrs, kas it kā pieprot kustēties. Tu acīmredzot pēdējā laikā esi salasījusies pārāk daudz fantāzijas romānu.
Laura novērsās no zēna un jautājoši pavērās brālī. Viņai pašai vajadzēja izlemt, atklāt vai neatklāt Kēvinam lielo noslēpumu. Viņa izjuta vajadzību uzticēties zēnam. Sirdī Laura nojauta, ka noslēpums pie viņa būtu drošās rokās un ka viņš to noteikti nestāstītu tālāk. Un tomēr — viņas uzdevums bija pārlieku svarīgs, lai atļautos kaut sīkāko risku. Tādēļ viņai bija Jauts izmantot savas fantastiskās spējas tikai drošos apstākļos. Profesors Aureliāns bija piekodinājis tās izmantot tikai cīņā par gaismu un nekad — joka pēc vai egoistiskiem mērķiem. Par to vēlāk nākšot atmaksa, viņš bija paskaidrojis, taču noklusējis, kādā veidā.
Laura koncentrējās un ieskatījās Kēvinam dziļi acīs. Jau pēc maza brītiņa viņa spēja lasīt zēna domās kā atvērtā grāmatā. “Kāpēc viņa vēl joprojām man neuzticas?” zēnam bija iešāvies prātā. “Ko es daru nepareizi?”