Laura nokaunējās, un viņai sāka kvēlot vaigi. Viņa nodūra skatienu. Kēvinam bija taisnība: viņš nudien nebija pelnījis aizdomas! Viņa zēnam visu izstāstīs.
Vēlmju iemānltāju vadonis iebēra naudas gabalus zutnT un kopā ar saviem pavadoņiem paklanījās Melnajam hercogam, no kura atvadījās Tumsas cietokšņa pagalmā. — Mums allaž bijis liels prieks noslēgt ar jums darījumus, Borboron. Un tencinām arī par maltīti un naktsmājām!
Ap stalti noaugušā tirāna šaurajām lūpām rotājās smaids. Acis viņa miroņbālajā sejā iekvēlojās sarkanas. Muskuļainos plecus apņēma garš, melns apmetnis, zem kura rēgojās varens zobens.
— Man arī jāsaka paldies. — Tumsas spēku vadoņa aizsmakusī balss skanēja dobjāk par visdziļāko aku. — Par jūsu sabiedrību... un par ciemakukuli.
Gramars smaidīdams atmeta ar roku. — Nav vērts pat pieminēt. Albīns mūsu arodam neder. Esmu pārliecināts, ka jūs ar šo karstas putras strēbēju un roku palaidēju spēsit iesākt ko vairāk!
— Tur nu jums varētu būt taisnība. — Melnā hercoga sejas pantus sašķobīja ironisks smīns. — Un neaizmirstiet: tādi ļaudis kā jūs pie manis vienmēr ir laipni gaidīti! Jūs atvedat tikai pirmšķirīgu preci, ko es allaž varu likt lietā. Viņš aizdomājies paraudzījās uz otru pagalma pusi, kur uzraudze veda uz smēdēm divus dučus bērnu, kurus viņš bija nopircis no vēlmju iemānītajiem. Jaunajiem vergiem pirmajā Tumsas cietoksnī pavadītajā rītā vajadzēja uzlikt dzelzs kāju važas. It kā nezinādami, kas viņus gaida, bērni labprātīgi steberēja līdzi sievietei. — Es jautāju sev, kā gan jums izdodas viņus padarīt tik paklausīgus. Vai kādā izdevīgā brīdī neizpaudīsit man savu noslēpumu?
Gramars un viņa pavadoņi pavīpsnāja. — Man žēl, Borboron, bet arī mums, vēlmju iemānītajiem, ir savi noslēpumi, kurus mēs sargājam kā acuraugu. — Vīrietis ar apsēju pār aci tramīgi paskatījās uz necilo stāvu, kas stāvēja blakus Melnajam hercogam. Tas bija ietinies purpursarkanā apmetnī, kas sniedzās turpat vai līdz zemei, un pāri galvai pārvilcis kapuci. — Jūsu furhurs to noteikti sapratīs.
Borborons pievērsās melnajam burvim. Vecais vīrs tikai nici' nājumā savieba seju un izgrūda čērkstošu skaņu.
Tumsas valdnieks šķita uzjautrināts un pievērsās liela auguma sievietei, kas stāvēja viņam otrā pusē. — Varbūt tu zini viņu noslēpumu, Sirīna?
Uzrunātajai sievietei mugurā bija smaragdzaļš tērps. Viņa kā sakaitināta kobra nekustīgi pavērās vēlmju iemānītājos ar dzelteno acu šaurajām zīlītēm. — Jūs taču zināt, ka tā nav mana joma! — viņa nošņācās. — Bet viss var mainīties, turklāt ātri vien! Ja vēlaties...
Melnais hercogs, ļauni smaidīdams, viņu pārtrauca. — Nē jau, nē, Sirīna. Atstāsim viņiem viņu noslēpumus — vismaz tik ilgi, kamēr viņi ir mūsu pusē un kalpo mums. Galu galā nav taču nozīmes, kādā veidā mēs nokļūstam pie mērķa, vai ne? No svara ir tikai uzvarēt šo nolādēto Elizionu ar visu viņa līdzskrējēju baru un panākt mūžīgās neesamības kundzību. Vai man taisnība, Gramar?
— Patiešām, Borboron! — Vēlmju iemānītājs līksmi uzsmaidīja tirānam. — Jo vairāk cilvēku vadīs neīstās vēlmes, ko mēs viņiem iemānīsim, jo vieglāk jūs nokļūsit pie sava lielā mērķa!
— Tad es ceru, ka drīz vien sagādāsit man papildinājumu. Mans pieprasījums pēc vergiem ir neierobežots.
Četri vīri raibajos tērpos vēlreiz palocījās. — Jūsu vēlēšanās mums nozīmē pavēli! — Gramars pakalpīgi pasmaidīja. — Mēs nekavējoties dosimies ceļā un meklēsim jaunus upurus. Vai atļauts atvadīties?
Melnais hercogs ar laipnu žestu ļāva vergu tirgotājiem aiziet. Viņi jau piegāja pie saviem kumeļiem, kurus zirgupuiši turēja aiz pavadas, kad Borborons viņus pasauca vēlreiz. — Vēl dažus vārdus!
Gramars pārsteigts pagriezās. — Jā?
— Jūs taču gribējāt man ziņot, ko devuši jūsu pūliņi uz Cilvēkzvaigznes?
Tirgotājs atplauka smaidā. — Vislabākos rezultātus, kungs, vislabākos! Mums tur jau ir krietni daudz sabiedroto. Tie parādās
visdažādākajos veidolos, saucas dažādos vārdos un pieņem dažādas formas. Un visbrīnumainākais — vairums cilvēku ij neievēro, kā tas notiek. Viņi labprāt seko it visam, kas viņiem tiek iemānīts, lai cik bezjēdzīgs tas arī būtu!
— Labi! — Melnā hercoga seja izgaismojās, it kā pie negaisa debesīm būtu ataususi saule. — Tā ir lieliska vēsts. Un nu ardievu!
Vēlmju iemānītāji uzkāpa savos zirgos un aizaulekšoja, kamēr Borborons un viņa pavadoņi noraudzījās tiem pakaļ.
— Kādēļ jūs nesūtāt savus melnos jātniekus saņemt viņus gūstā? — Sirīna pēc kāda brīža nošņācās.
— Tieši tā, — furhurs noķērcās. — Es gan zinātu dziru, kas atvērtu viņiem mutes. Tad viņi savu noslēpumu varētu glabāt, cik tik uziet!
Borborons viņiem veltīja tikai nicinošu skatienu. — īsti muļķi — lūk, kas jūs esat. Jūs pazīstat tikai vienu ceļu, kā kalpot tumsai: rupju varu. Bet lieciet aiz auss — tas ne vienmēr ved pie mērķa. Vēsa galva dod krietni vairāk par karstasinību! Vismaz tik ilgi, kamēr mūsu rokās nav nonācis Apskaidrības kauss, kas dāvās mums papildspēkus. Tikām gaismas kalpus būs grūti pieveikt. Tālab jārauga tikt pie mērķa pa citiem ceļiem. Ar viltu un... ņemot palīgos Septiņu mēnešu zīmogu!
— Septiņu mēnešu zīmogu — palīgos? — Sirīna paraudzījās savā pavēlniekā, it kā tas būtu zaudējis prātu. — Bet kā... kā gan tas iespējams?
— To jūs uzzināsit, kad laiks būs nobriedis! — Nepagodinādams viņu pat ar skatienu, Borborons pagriezās un devās projām uz cietuma pusi.
Istabā, kur atradās televizors, valdīja klusums. Lauras stāstītais izklausījās tik neiedomājami, ka Kēvins acīm redzami bija zaudējis valodu. Šķita, ka zēns ij nezina, ko sacīt. Avanterra, Zemes pa-
ralēlā planēta, mitu valstība, no kurienes pirms neatminamiem laikiem uz Cilvēkzvaigzni bija atceļojis labais un ļaunais — kurš gan vienā rāvienā uzreiz spētu saprast šo noslēpumu, kas robežojās ar fantāziju? Un arī tas vēl nebija viss: abas planētas saista burvju vārti, pa kuriem zinātāji četru saulgriežu naktīs varēja nokļūt no vienas pasaules otrā! Pa šo ceļu uz Zemi bija atnests Apskaidrības kauss ar dzīvības ūdeni, un Laura dramatiskā cīņā to bija atkarojusi no tumsas spēkiem — kurš gan ticētu stāstam, no kura vai mati sacēlās stāvus? Un īpašās spējas, kuras pārvaldīja sargātāji un tumsas aizstāvji — vai kaut kas tāds maz bija iedomājams? Spriežot pēc Kēvina sejas izteiksmes, viņš to visnotaļ apšaubīja.
Kaut gan bija tikai mazliet pāri trijiem, jau sāka krēslot. Kēvins piecēlās un pārtrauca nomācošo klusumu. — Es ieslēgšu gaismu.
Laura viņu atturēja. — Nevajag.
— Bet te taču neko nevar redzēt, vai ne?
Meitene pasmaidīja. — Nevar gan. Taču gaisma tev nav jāieslēdz, — viņa sacīja un pievērsa skatienu slēdzim. Lauras acis sastinga — un pēc mirkļa lampa pie griestiem iedegās.
Lūkass slepus nopriecājās par neizmērojamo apstulbumu, kāds pārņēma draugu. — Fenotastiski, vai ne? Pat superkoeficientam gandrīz neaptverami, — viņš, plati smaidīdams, sacīja un tad gluži nopietni turpināja. — Starp citu, nesen es lasīju vienu interesantu zinātni...
— Lūkas, lūdzu, jā? — Laura viņu pārtrauca, lai liegtu brālim iespēju uzsākt kārtējo pārgudro lekciju — no tām viņai metās nelabi. Kamēr zēns uzmeta lūpu, Laura pievērsās Kēvinam. — Vai tagad tici tam, ko es stāstīju?
— Pierādījums izdevās diezgan pārliecinoši, vai ne? — viņš atbildēja, uzraucis uzacis, bet tad turpināja mierīgāk. — Tātad tu domā, ka tie... nu... tumsas piekritēji ar savām izdarībām negrib pieļaut, lai tu kausu aiznes atpakaļ uz Avanterru?